ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

Cezars. Uz pusēm ar Spartaku? Bet to pusi es jau tagad varu dabūt no Pompeja, Antonija vai kāda cita labāka karavadoņa. Vai tad viņa barbara galva nesaprot, ka taisni tas ir tas, ko es nevēlos? Jūlijs Cezars būs viens un viss, bet līdz tam laikam viņš paliek nekas.

Metrobijs. Spartaks to saprot tikpat labi kā es. Bet es nupat redzēju, ko tas tev maksā, tādā veidā sagatavot ceļu uz varu un patvaldību. Es nedomāju naudu, ko tu izšķied Subūra un Eskvilmijā, sev pie­krišanu un balsis pirkdams, tās tev ir diezgan un nepietrūks. Bet padomā, vai tas saietas ar tavu cieņu? Vai ari varas augstumos šie skrandaiņi tevi neturēs par savu parādnieku un neprasīs, lai tu joprojām] maksā savus parādus? Es tev lieku priekšā daudz īsāku un tiešāku ceļu.

Cezars. Dažreiz ceļš ar līkumu visdrīzāk un, galvenais, drošāk noved pie mērķa. Tu maldies, domā­dams, ka nauda man ir vienīgais līdzeklis, — es viņiem maksāšu ari citādi. Viņi nestaigās vairs skran­das un nerakņāsies pa nabagu kapsētas mēslu kau­dzēm. Un galu galā, ja reiz manas rokās būs neaprobe­žota vara, tad es gan zināšu, kā tikt ar viņiem galā.

Metrobijs grib iejaukties runā.

(Ar pavēlnieka žestu.) Netraucē! Es pārāk ilgi esmu klausījies tevī, tagad tava kārta. Vēlētos, lai varētu runāt īsāk neka tu. Es patiešām apbrīnoju Spartaka drošini un kara prasmi, ,žēl, ka viņš ir bar­bars un ka nevaru viņu art cienīt. Bet mērķis, ko viņš

sev uzstādījis, ir tikai neprātīgs sapnis un nekad ne­piepildīsies. Ja ari tie viņa divdesmit tūkstoši izbēgušo gladiatoru nebūtu cilvēki ar kauliem un miesu, bet no tīras bronzas, arī tad viņi neiekarotu Romu. Simt, simt piecdesmit tūkstoši vergu, tie nekrīt svarā, tie noder vienam otram triecienam, bet ne ilgam karam ar mācītiem zaldātiem. Kas neizdevās Pirram, 1 lanibalam un Mitridatam, vēl mazāk izdosies tavam Spartakam.

Metrobijs. Es domāju, mans Spartaks jau diezgan labi parādījis, kā kauj labi mācītos romiešu zaldātus.

Cezars (paceltu roku). Rimsties, tu lielībniek! Kas tad bij šie Serviliana, Glabra, Mesalas, Varīnija, Fūrija un Klodiana zaldāti? Uz ātru roku salasīti, miegaini kvīriti un nodzērušies, aušīgi jaunek|i, kas iedomājās ar Spartaku tikt tikpat viegli galā kā ar desmit un divdesmit līdzšinējām sazvērestībām un dumpjiem. Vecie Sullas un Marija leģionāri ir izklī­duši pa savām lauku mājām visās provincēs, tos lagad Marks Krass vāc kopā. Tikai tagad Roma ir nojautusi draudošās briesmas un sāk slieties kājās. Tikai tagad Spartaka pulki dabūs izjust, ko nozīmē četri simti tūkstoš romiešu leģionāru, kad viņi ceļas, aizstāvēt savus īpašumus un savas tiesības. Nē Spartaka sapnis ir bērnišķīgs, tikai romietis var uz­varēt Romu!

Metrobij s. Tāpēc viņš aicina tevi.

Cezars. Romietis un ar romiešiem! Kas tad es būtu, ja iekarotu varu ar gladiatoru un vergu rokām? Kāda cieņa man būtu savas tautas acīs? Nē — savu ceļu cs zinu, es pats viņu sagatavoju un pats eju pa lo — es, viens pals! Ja Spartaks vēlētos pārnākt pie

manis, es labprāt pieņemtu viņu. Te viņš varētu tikt tik augsti, kā to pelna viņa spēks un drosme, un varonība

Metrobijs (uztraukumu valdīdams). Neņem man ļaunā, cēlais Cezar, bet no tevis tomēr runā tas pats vecais romiešu zemiskums un viltība. Jūs domā jat, ka viss ir pērkams un pārdodams. Sp-artaks nepārdod sevi. Viņš ir atsvabinājis vergus un neļaus tos atkal no jauna iekalt važās.

Cezars. Viņa bērnišķīgais sapnis patiešām ir arī skaists — žēl, ka es nevaru priecāties par to. Ver dzību viņš domā iznīcināt, šis lielais bērns! Verdzība ir bijusi pasaulē un paliks, kamēr viena tauta būs stiprāka un viltīgāka par citām, kamēr cilvēkam pie der zeme, kas jāapstrādā, akmeņu lauztuves, ko namus celt, un kuģi, kam jābrauc jūrā.

Met robijs. Jā, tas viss pieder Romai. Bet tika līdz laikam. Kaj Jūlij Cezar! Vai tev kādreiz ienāci prata paskatīties ērci? Taisnība, tas ir riebīgs kusto nis, bet taisni tāpēc noderīgi viņu tā pamatīgi aplū kot. Kad viņa tiek pie dzīvām asinīm, tad sūc tik ilg kamēr pārplīst vai kamēr pati aiz sava smaguma nokrīt zālē, kur viņai tāpat gals. Romas valsts plešas aizvien plašāka, atkal un atkal jaunas tautas pakļūst viņas verdzībā, citu pēc citas jūs viņas iekaļat ķēdēs un piejūdzat saviem triumfa ratiem. Viņu mokas un vaidus jus nedzirdat, jus tos esat tāpat pieraduši k cīruļu dziesmu un Tibras šalkšanu. Bet šiem miljo niem ir arī galvas — un ja tās reiz sāk domāt! Un viņas sāks, tas ir tikpat droši, kā pēc nakts-ikreiz nāk diena! Un, kad visi šie neskaitāmie savienosies un kā vētra gāzīsies pāri Alpiem, Pontijas jūrai, no austru­miem un rietumiem, — kas tad paliksies pāri no

Romas, viņas leģioniem liii viņas kundzības? Reiz bij pasaules lielvalsts Persija, bij Aleksandra Maķedo­nija un mana tēvija, ziedošā Hellada. Kas no viņām palicis pāri? Roma neizbēgs savam liktenim un tāpat tavas varas laikmets, cēlais Kaj Jūlij Cezar!

Cezars (noliektu galvu stāv pārdomās, tad saslienas). Tautu un cilvēku likteņi stāv zvaigznēs rakstīti, bet mēs dzīvojam šai dienai. Zvaigznes skai­tīdams, es negribu palikt stāvam pie pirmā kukuržņa savā ce|ā. Man tiešām žēl, ka Spartakam tur būs jāapstājas. Viņš nav mans ienaidnieks, nebūt ne! Jo vairāk sašķiebjas šī satrunējusī Romas oligarhija, jo vieglāk man būs ar viņu tikt galā. Kaut jel viņam izdevies sakaut arī šo nelieti augļotāju Marku Krasu — varbūt jau tad pienāktu mana kārta. Zēl, ka šis rieksts ir par cietu, pie tā viņš izlauzīs savus zobus.

Metrobijs. Spartaks nepadosies. Viņš izvedīs savus ļaudis prom no Itālijas.

Cezars. Es šaubos, vai nebūs par vēlu. Podusaf uz robežas ir pārplūdusi, bez tam tur stāv Cizalpi- jas prefekts Kajs Kasijs ar milzīgu armiju, bet aiz muguras Krass kopo savus leģionus. Tomēr es novēlu viņam visu labu. Pasaki to Spartakam manā vārdā.

Metrobijs. Un — vairāk tev nav ko teikt? \

Cezars. Tas ir viss.

Metrobijs. Tad paliec sveicināts! (Palokās un iet pāri uz labo pusi, uz vaļņiem.)

Cezars. Tur taču nav vārti!

Metrobijs (neapstādamies). Es savas ejas zinu.

Nozūd tumsā.

Noliektu galvu Cezars ilgi noskatās pakaļ. Abi vergi pienāk.

Pirmais vergs. Mans naudas maisiņš ir tukšs.

Otrais vergs. Mēness noriet. Iela arī paliek tukša.

Cezars. Labi, tad iesim mājās. Jūs redzējāt to vīru?

Pirmais vergs (kopā ar otro). Jā.

Cez a rs. Tas ir kāds labības tirgotājs no Karnpāļ nijas, viņš man piesola labus veikalus.

Otrais vergs. Labs veikals allaž ir laba lieta.' Mēs katru dienu tik daudz izdodam, bet neieņemam neko. Mūsu naudas lāde ir pavisam tukša.

Cezars. Drīz viņa atkal būs pilna. Mums būs daudz tādu lāžu . . . Ejiet vien mājās!

Vergi aizsteidzas.

Cezars iet nopakaļ — lēnām, domās nogrimis.

Devīiais skats

Spartaka karaspēka nometne pie M u t i n a s.

Teltis labajā un kreisajā pusē. Vidū piala eja uz vārtiem nometnes stāvžogā. Aiz tā neredzama Podusas leja, tālāk zaļas, paugurainas lauku nogāzes, gar apvārsni kalni.

Vārti va|ā, pa tiem iziet Krikša leģiona pēdējās daļas. Ejā trokšņaina drūzma. Bartorikss ar Brezoviru, Kastu, Granniku un centurioniem vārtu priekša mēģina aizturēt Krikšu, Torkvātu, Eimakolu un citus virsniekus.

Bartorikss (izrauj zobenu). Atpakaļ, node­vēji! Pirmajam, kas mēģinās iziet pa vārtiem, es pāršķelšu galvu!

Torkvāts. Rāmāk, rāmāk, jaunekli. Tava paša galvaskauss arī nav no bronzas. (Ari tver ieroci.)