ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

Krikss (pavisam satriekts). Tad tu patiešām domā (Aizsedz seju ar plaukstu.)

Spartaks. Tur nav ko domāt, tas ir tikpat skaidri kā saule tev virs galvas. Bet savam liktenim neviens nav izbēdzis. Es tāpat neizbēgšu.

Eitibida (parausta Krikšu aiz elkoņa, šņāk­dama). Ko tu ļauj sev zobus apvārdot! Lapsas viltība ir viņa mēlē!

Krikss (atņem roku, kā pamodies aplaiž apkārt meklētāju skatienu). Vēlu tev visu labu, Spartak!

Spartaks. Ej laimīgs, Kriks!

Krikss gandrīz skriešus pa vārtiem, Eitibida seko.

Virsnieki iziet nopakaļ.

Vārti aizveras. Ilgs klusums.

Spartaks (stīvi pakaļ nolūkojies, ļauni). Vai vairāk neviena nav — kas grib aiziet?

G r a n 11 i k s. Par ko tu mūs turi, Spartak?

Kāsts. Tu mūs apvaino, Spartak!

B r e z o v i r s. Tu gribi mūs aizdzīt, Spartak?

S p a r t a k s. Piedodiet, draugi! Tas man iedūra sāpīgāk ka desmit romiešu šķēpi, un sāpēs cilvēks arvien ir netaisns. Par jums es nekad neesmu šaubī­jies. Nāciet tuvāk. Ko jus tagad gribat darīt?

Ka s t s. To, ko tu gribi.

S p a r t a ks. Vai cs ko gribu … ja, es gribēju vest jūs pāri Podusai un no turienes uz jūsu tēviju — tagad tas vairs nav iespējams.

Kāsts. Vai tiešām tas ir tik neiespējami?

Brezovirs. Atceries Vezuva krauju: tur mēs iespējām ari neiespējamo.

Spartaks. Tādi gadījumi, draugs, neatkār­tojas. Velti esam mērojuši milzīgo ceļu 110 Meta- pontas līdz Mutinai, pāri visai Itālijai. Podusa ir pārplūdusi pāri krastiem, labi paklausoties, jūs jau no šejienes varat dzirdēt viņas krākšanu.

B r e z 0 v i r s. Bet mēs varam uztaisīt plostu.

Spartaks. To mēs varam. Teiksim, mēs uztai- sam divus, manis pec, trīs plostus. Piecdesmit simt — simt piecdesmit vīru reizē mēs pārceļam pāri. Bet mums ir pāri par piecdesmit tūkstošu — vai jūs saprotat, ko tas nozīmē? Ko ta saujiņa iesāks tur viņā pusē? Bailes visu Cizalpiju sacēlušas kājās, nakti jūs varat saskaitīt simt ugunskuru kalnu nogā­zēs. Es jums saku, mūsu plosti vel nepagūs piedurties krastam, kad viņu akmeņi, dzelzs bumbas un meta­mie šķēpi mūs noguldīs pār malu dzelmē. Neceriet uz nakti un tumsu! Neaizmirstiet, ka še no katras aizas un katras klinšu alas mūs apglūn ienaidā zvēro­jošas acis — mēs paši esam gādājuši, lai viņas tur būtu. Nevienu soli mēs še nepaspersim, kad tas jau būs zināms viņā pusē. Vai ir kāds, kas domā citādi?

Smags klusums.

Brezovirs. Tad mums atliek tikai griezties atpakaļ un gāzties virsū Romai.

S p a r t a k s. Uz Marka Krasa un Mūmija leģionu šķēpiem? Pa Krikša pēdām un varbūt tajā pašā laukā, kur jau parīt — aizparīt droši gulēs viņš ar saviem divdesmit tūkstošiem… Varbūt, ka pašnā­vība arī ir varonība, — kad cits vairs neatliek. Rojā eja dažreiz sver vairāk kā uzvara.

Kāsts. Mēs varam mirt, mums nav vairāk ko zaudēt kā tikai mūsu kailā dzīvība. Mūsu vietā var ļnākt un neapšaubāmi nāks citi — Romas valsts ir tik plaša, un viņas vergu miljonus neviens vēl nav skaitījis. Bet tu, Spartak, nedrīksti! Ar tevi aizietu bojā viņu pēdējā cerība.

Brezovirs. Kur piecdesmit tūkstoši netiek cauri, tur vēl viegli iespējams vienam. Mēs tevi pārcelsim upei' pāri, bet paši aiziesim kalnos. Tavā Maķedonijā dzīvo drošsirdīga tauta, tu viņu visu sacelsi kājās un atvedīsi šurp. Mēs būsim te un citi, tie daudzie, kas vēl nav modušies. Tad mēs saņemsim Romu kā kalēja lūškās — tad mēs viņu nožņaugsim!

Spartaks (urbjoši noskatās viņā). Vai tu runā nopietni vai tikai pārbaudīdams mani? Tagad es lai atstātu jūs, kur visa Itālija jums ir kā vilku bedre un pāri malai glūn I.ībijas lauva Marks Krass! Priekš kā tad man vienam pašam vajadzīga mana dzīvība? Ko es ar viņu iesākšu? Un ko jūs iesāksiet ar cerībām, kuras gan ir skaistas kā varavīksna, bet arī tikpat tālas un gaisīgas? Nē. Es palieku pie jums. — Līdz galam — līdz pēdējam!

Brezovirs (līksms). Es to zināju! Gribēju tikai, lai viņš pasaka pats.

Spartaks. Bet Mirca? Tu vienmēr tā ilgojies pēc dzimtenes. Artorikss tevi pavadītu.

Mirca (negaidīti cieti). Nerunā par to! Mana dzimtene ir tur, kur tu esi!

Artorikss. Un mana pie tevis!

Spartaks (pasmejas). To atkal es zināju… Redziet, draugi! Mēs tomēr esam pārāk cicši saau­guši kopā. Tā ir kopīgā likteņa, kauju un asins brā­lība, ko neviens un nekas vēl nav šķīris.

Balsis. Nē — nekas! . . . Ved mūs Spartak!. . .

Spartaks (cieti, gandrīz draudoši). Jā — es vedīšu jūs, jo tikai es vienīgais redzu, kur vēl palicis ceļš. Tikai ziniet: bez pretrunas! bez vaicājuma! Ne­vienu vārdu lai es nedzirdu!

Uz priekšu nav iespējams — bet dažreiz atpakaļ- ejol tiek tālāk. Es jūs vedīšu kalnu grēdai pāri, tad pa viņu pusi, garām Romai un Krasa leģioniem, atpa­kaļ uz dienvidiem, kur vēl dzīvo mūsu pirmo Vezuva un Kaziminas kauju atmiņas. No Rēgijas pussalas kalniem var saskatīt Sicīlijas krastus. Tur, lajā para­dīzes skaistajā zemē, šajā vergu ellē, nekad nav apri- musies cīņa brīvības dēj. To ar saviem pulkiem ir pārstaigājuši Ens, Antinohs Abējs un Kleons. Pirāti ar simt kuģiem pārcels mūs uz Sicīliju, mēs būsim romiešu maizes klētī un turpināsim savas kaujas līdz galīgai uzvarai. Tagad ejicl! Lai tūliņ sāk apmācīt tos desmit tūkstošus, kas te pienākuši pēdējās dienās. Ieroču mums no Kasija vairāk, nekā vajadzīgs — kaut cik aizpildīsim to robu, ko mums atstāja nolādētais, nelaimīgais nodevējs Krikss. Ejiet!

Virsnieki un kareivji prom uz labo pusi, Mirca ar Artoriksu uz kreiso. Trompetes.

Spartaks nolūkojas pakal, v ''. m Saiva nemanot noslīgst.

Metrobijs (tuvāk, bikli pieskaras viņa elko­nim; gandrīz čukstus). Spartak. .. Vai tu — —

pats- tici?-

Spartaks (atjauzdamies). Vai es — ticu… (Saslienas; kā ar cirvi.) Manā valodā nav vārda ticēt. Es — gribu! (Ātri prom uz labo pusi.)

Metrobijs iet pakaj lēnām, galvu nogrozīdams.

Klinšaina krastmala. Labajā pusē neaugstas, šķautnainas kraujas, mazākas dibenā, pašā vidū un kreisajā dibenstūrī. Ļoti tālu Vezuva siluets. Kreisajā pusē nogāze, lejā neredzams grā­vis, aiz tā puslokā romiešu nometnes stāvsēta asiem galiem. Gar dibenmalu augšā sniecas krūmi un koku galotnes. Perspek­tīvā jūra ar kuģiem pie apvāršņa. Augšā dzidras debesis ar retiem, baltiem mākoņiem.

Vējains. Saulriets. Jūra tumši viļņaina šņāc, debess gaiš­zila; ap mākoņiem un kuģu burām norieta kvēla. Laukums krēsla, kas pamazām tumst.

Kreisajā pusē gar klinšu kravu no apaugušas krasta no­gāzes visu laiku nāk augša kareivji ar žagaru nastām, smilšu maisiem, kārtīm un baļķiem un nokāpj kreisajā pusē pie grāvja, atgriežas atpakaļ un nes atkal. Viņus rīko Kasīs.

Labajā pusē uz klintīm kareivju grupas puszviļus, sēdus un stāvus; uztraukti žestikulē, rāda cits citam aizejošos kuģus.

Vidu Spartaks, Brezovirs, Bartorikss, Metrobijs, Mirca, Artorikss, centurioni, skatās pakaļ kuģiem.

Pirmais k a r e i v i s (uz klintīm). Skatieties, skatieties! Kuģi griežas atpakaļ!

Otrais kareivis. Patiešām! Man arī liekas ka viņi griežas!

Vēro visi.

Trešais kareivis. Man liekas — — man liekas — viņi stāv uz vietas.

P irmais k a r c i v i s. Ei, tu žurkas dēls tāds! Tu jūru nekad neesi redzējis. Tik tālu selgā viņa ne­kad nestāv uz vietas un uz viņas nekas nestāv. Vai-;, nu tie griežas atpakaļ, vai brauc tālāk.