ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

Pirmais vergs. Bet to tak nevar ēst — un jums droši vien gribas. Nāciet šurp, es iedošu naudu.

Pirmais blandonis. Nemānies! Tu gribi mūs sist.

P i r m a i s verg s. Pie Saturna! prātā man ne­nāk! Nāciet droši!

Otraisblandonis. Lai viņš noliek to rungu!

Otrais vergs noliek. Tie pamet savas paunas un uzmanigi tuvojas.

Pirmais vergs. Tad velcieties tak ātrāk, meslu vaboles! Patiešām, tādus ķēmus es vēl neesmu redzējis! Na, še tev! tin tev arī!

Otrais v e r g s. To dod mūsu kungs-

Pirmais blandonis (aplūko uzmanīgi). Kad tikai nav viltota. Vesels maišelis! Tas liekas aizdo­mīgi. Klausies, vai viņš tikai negrib mūs piemuļķot?

Otrais blandonis fno otras puses lavās pie naudas). Es mazliet iebāzīšu roku pažvadzināt.

Pirmais vergs. Kur lien, skrandu lāci! Trenc viņus prom!

Otrais vergs (grābj rungu). Sito jums arī dod mūsu kungs!

Blandoņi aizbēg pie saviem maisiem, ar tiem tālāk prom.

Trīs iereibušies gladiatori no lavernas.

Pirmais gladiators (dzied).

Reiz bija runcis sardzē likts, lai viņš to peli ostu

Otrais gladiators. Sasodītā Lutācija! Pat vienu kausu vīna par visiem trim nedod uz rēķina!

Trešais gladiators. Par to viņa mūs bez maksas izlamā. Par nodevējiem nosauca.

Pirmais vergs. Jūs laikam esat gladiatori. Kā tas nākas, ka neejat pie Spartaka?

Pirmais gladiators. I

Otrais gladiators. Uz to mēs gribējām tukšot kausu vīna, bet Lutācija nedod.

Trešais gladiators. Mums nav naudas.

Pirmais vergs. Se, ņemiet. Katram viens kauss uz Spartaka veselību.

Pirmais g I a d i a t o r s. Lai tev pašam vese­lība! Kad Spartaks rīkos Romā triumfa svētkus un mums būs pilnas kabatas, mēs tevi tā pacienāsim, ka tu rāpus iesi uz mājām.

Otrais gladiators. Un, kad Spartaks būs konsuls, viņš iecels tevi par uzraugu saviem vergiem lauku vasarnīcā.

Otrais v e r g s. To tev dod mūsu kungs, ponti- fekss Kajs Jūlijs Cezars

Trešais gladiators. Tas ir lāga vīrs. Es domāju, Spartaks varētu iecelt viņu par otro kon­sulu … Iesim!

Dziesmiņu dungodami, visi trīs ieiet atpakaļ tavernā. Metrobijs dodas pie Cezara. Abi vergi pastaigājas ieliņā, naudu dalīdami, reizēm pazuzdami aiz likuma.

Metrobij s. Esi sveicināts, Kaj Jūlij Cezar!

Cezars. Ko tu vēlies? Ej tur pie tiem, viņi iz­dala manu naudu.

Metrobijs. Man viņi ziedotu velti: es neesmu romietis un nevaru nodot par tevi savu balsi ne senāta, ne konsula vēlēšanās.

Cezar s. Kā? Ko tu runā? Kas tad tu esi?

Metrobijs. Romā es nesen vēl dzīvoju, tev vajadzētu pazīt mani.

Cezars. Patiešām, balss šķiet pazīstama, un tevi pašu arī katrā ziņā būšu kaut kur redzējis. Bel tev ir svešas drēbes.

Metrobijs. Savējas es te šovakar droši vien vairs nestaigātu. Es esmu Metrobijs, Veresa brīv­laistais.

C e z a r s. Ā! tāpēc es domāju, ka pazīstama balss. Es bieži esmu tevi dzirdējis diktējam deklamācijas tam muļķim Veresam. Bet tu esot aizbēdzis pie Spartaka.

M e t r o b i j s. Taisni no viņa es nāku.

Ceza r s. A! es sāku palikt ziņkārīgs. Cik ilgi tu jau esi Rornā?

Metrobijs. Toreiz bij pilns mēness, un patla­ban atkal viņš ir. Ļoti grūti nākas sastapt tevi vienu un klusākā vietā. Tikai šodien dabūju zināt, ka tu esi sācis pa vakariem pastaigāties Subūrā un Eskvilīnijā.

Ceza r s. Man patīk šie nabaga ļaudis. I

Metrobijs. Protams, savu darbu. Kad es gāju prom, viņš patlaban gatavojās pret Lentulu Klodianu un Hēliju Publikolu.

Cezars. Tos viņš ir jau sakāvis. Četri simti jātnieku apsargā Romas vārtus pret bēgļiem no kon­sula izkliedētā karaspēka.

Met rob i j s. Tās ir gluži veltīgas pūles. Romieši iā kā tā zina, un tas viņus tikai vēl vairāk uztrauc.

Cezars. Pareizi — uztraukums Romā ir milzīgs. Tas miega pūznis, ko sauc par senātu, 1111 tāpat visi pārēdušies bagātie kviriti guļ ilgi un pamatīgi. Bet, kad viņus reiz pamodina, tad viņi tūliņ lec siena iekšā. — Ko Spartaks grib no manis?

M e t r ob i j s. Paiesim te — vēl klusākā stūrī. Ar tevi runājot, aplinki neder. Spartaks grib zināt, vai tu nenāktu viņam palīgos.

Cezars. Palīgos un nevis palīgā — to es jau biju gaidījis.

M e t r 0 b i j s. Tu neliecies vis neko pārsteigts.

Cezars. Nē. Es viņa sūtni gaidīju jau agrāk. Vai Spartaks nedomā nākt uz Romu?

Metrobij s. Nē, to viņš negrib.

Cezars. Patiešām? Tad viņš ir vēl gudrāks, nekā es turēju.

Metrobijs. Bet viņš nevar novaldīt savus zaldātus.

Cezars. Un tāpēc viņam manis vajadzētu palī­gos. Bet man taču nav neviena zaldāta.

Metrobijs. To Spartakam pašam diezgan. Tu viens sver vairāk kā divdesmit leģioni.

Cezars (lepni). To es pats zinu. Bet patīkami dzirdēt, ka to atzīst arī tāds vīrs kā Spartaks. Tikai no tā nekas nevar iznākt.

M e t r o b i j s. Pārdomā labi, Cezar.

Cezars. Esmu padomājis vairāk kā labi — droši vien jau sen, pirms Spartakam ienāca prātā aicināt mani.

Metrobij s. Tomēr — tu nezini Spartaka nodo­mus līdz galam, un tas var grozīt tavu lēmumu. Es ceru, ka tu viņu grozīsi. Jo runa nav tikai par Spar­taku, bet tikpat daudz arī par tevi pašu.

Cezars. Nu runā, es labprāt noklausīšos.

Metrobijs. Es runāšu tik īsi, cik vien iespē­jams, lai tu saprastu mani pareizi. Un neņem ļaunā, ja es šovakar tikai vienu mazu brīdi tev, augstdzimu- šam patricietim un nākamam Romas valdniekam, no­stādu blakus un pielīdzinu viņu, barbaru un izbēgušu vergu. Ja tu pazītu viņu tik labi kā es, tu pats teiktu, ka tas nav nekāds apvainojums. Kas jūs patlaban šķir, un kas jums turpmāk varētu būt kopējs? Mēs pazīstam tevi, Kaj Jūlij Cezar, un zinām tavus nolū­kus. Tevī vienā ir sakopojusies visu lielo Romas kara­vadoņu varas, goda un slavas kāre, tavi nodomi tālu pārsniedz to, ko savā laikā mēģināja Aleksandrs Lie­lais. Vispirms tu Romu gribi dabūt savās rokās, tad iekarot visas zemes un nospiest tās latiņu kalpībā. Roma būtu pasaules valdniece, bet tu pats šīs visu­varenās Romas valdnieks. Neliedzies, apmēram tādi ir tavi plāni, Kaj Jūlij Cezar!

Cezars. Ko jūs varat spriest par maniem plā­niem … Sīks un niecīgs tas cilvēks, kuram viņa nodomi pašam pārredzami kā uz plaukstas.

M e t r o b i j s. Spartakam nav ne zīmes no tavas briesmīgās, no tavas bīstamās godkāres. Savu mil­zeņa spēku, savu nekad nepieredzēto varonību, savu apbrīnojamo kara mākslu un savu karsto sirdi viņš atdod saviem apspiestajiem brāļiem — pat viņa kailā dzīvība nepieder viņam pašam. Bet šis pārcilvēcis­kais milzeņa spēks tajā pašā reizē ir arī viņa vājība. Viņa karaspēkā ir dažādas tautas un dažādas nošķi­ras, romiešu jūgu nokratīt viņas grib visas, bet katra ar savādiem nolūkiem. Tikai Romu izlaupīt un sa­graut viņi visi kopā alkst, bet tad izklīst katrs pa savu ceļu, lai tad pa vienam neglābjami atkal kristu vecajā verdzība un jūgā. Spartaks ir viņiem pārāk tuvs, pārāk cieši ar tiem saaudzis, viņa vienīgo, lielo gribu nokausē šīs septiņdesmit pieci tūkstoši sīkās, niecīgās un taisni savā niecībā neiznīdējamās gribas. Roma viņus saindējusi līdz kaulam un smadzenēm. Viņi kāro vadoni, kurš radis nēsāt purpuru un zeltu, kurš ar savu dzimumu stāv augsti pāri viņiem, kura pavēles ir kā pašu dievu likums, neapšaubāms un neapspriežams. Tikai tu, Kaj Jūlij Cezar, vari būt un esi tas vīrs. Ar cīņas rūdītiem Spartaka leģioniem un taviem daudzajiem piekritējiem jūs abi varat tikt par tiem vadoņiem, kas Romu saņem savās rokās un valda pār pasauli!