Andris Grūtups - Observators

Tad nāca Ošiņš...

Tāds komisks un nenopietns... Jurģim stāstījis vien baumas un tenkas.

Pēc Osiņa emocionāli naidīgais Pēteris Zeile. Viņa uzdevums no­sodīt un graut. Raksturot Skulmi kā nedisciplinētu, haotisku un viegl­prātīgu cilvēku.

Un visbeidzot Astrīda. Jurģa sieva un draugs. Arī tā peļ un nosoda savu vīru...

Liecinieku kvartets kolorīts. Izplānots gudri. Līnis ar Gothardu visu izdarījuši godam.

Nesauks uz tiesu taču Modri Slavu vai Valdu Vilīti! Kāds labums no viņiem?! Tikai procesu sabojās! Vajadzīgi vien nosodītāji un nožēlotāji.

Arī advokāts bezspēcīgs... Vai viņš drīkstēja ķidāt Jurģa vēstuli? Teikt, ka tur rakstītais atbilst patiesībai?! Taču nē! Arī citus lieciniekus aicināt nedrīkstēja! Kārtība dzelžaina! Ja pārkāpsi, lai Dievs tevi žēlo... Noēdīs bez sāls... Atradīs, kur piekasīties... Piesūtīs provokatoru un noķers pie rokas.

Bija jau vēla pēcpusdiena. Tiesa izsludināja pārtraukumu līdz nākamās dienas rītam. Priekšā vēl tiesu debates, pēdējais vārds un spriedums.

***

Procesa otrā diena sākās ar apsūdzētāju runām. Vispirms deva vārdu Georgam Kruglovam. Vīrs jau gados. Mati sirmi. Taču spara un niknuma pārpārēm.

Paskatījies uz tiesu un uzmetis īsu skatu Skulmem, Kruglovs iesāka: "Noklausoties liecinieku teiktajā un paša Skulmes paskaidroju­mus, man trūkst vārdu, lai izteiktu savu sašutumu... Es jau ilgus gadus darbojos Mākslas akadēmijas kolektīvā un nekādi nevaru saprast, kā cil­vēks, strādājot dienu dienā ar mums, var nostāties pret valsti un sabiedrisko iekārtu! Viņš ir nostājies arī pret kolektīvu! Skulme nav cienīgs atrasties mūsu vidū... Viņa rīcība ir nosodāma... Pat nevaru rast vārdus, lai izteiktu savu sašutumu!!!" 206

Runa īsa, bet skarba. Nekādas žēlastības Skulmem! Arī sabiedrībā viņam nav vietas. Tāds īsumā teikto vārdu saturs un būtība.

Pēc Kruglova uz liecinieku paaugstinājuma kāpa Olga Novacka. Sieviete nedaudz pāri piecdesmit. Maziņa, apaļa un nikna. Mati cieši pie­glausti un spīdīgi. Uz acīm brilles. Tās zibeņo un dzeļ. Arī viņa sašutusi.

"Kāds kauns... Kāds kauns!" spalgā balsī iesaucās apsūdzētāja. "Mēs esam satriekti par Skulmes rīcību!" 207

Novackai vārdi bira kā pupas. Kas tos visus varēja atcerēties un iegaumēt... Taču nosodījums nepārprotams. Tāda publikas iesildīšana pirms prokurora runas. Tāda neliela priekšspēle un uvertīra.

Tūlīt pēc Novackas piecēlās prokurors Daudišs. Balss nostādīta lieliski. Vārdi spēcīgi.

"Jurģis Skulme, kas padomju varas gados pabeidza Valsts Mākslas akadēmiju un kļuva Latvijas PSR Mākslinieku savienības biedrs un kuram piešķirts mākslas zinātņu kandidāta grāds," svinīgi iesāka pro­kurors, "atmaksāja padomju valstij par iegūtajām zināšanām un iespēju pilnveidot savu talantu ar apmelojošu sacerējumu izplatīšanu. Pēc emi­grantes Genmarkeres uzaicinājuma sēdās pie galda, lai sacerētu melīgus izdomājumus par padomju valsti un sabiedrisko iekārtu. Klaji ņirgājās par mūsu valsts un komunistiskās partijas vadītājiem."

Vārdu virknējums veikls. Šķiet, prokurors dzird savu balsi un le­pojas...

Tālāk sekoja lietas apstākļu izklāsts un pierādījumu analīze...

Viss agrāk jau dzirdēts un iegaumēts. Vienīgi prokurora vērtē­jums... Tas gan palika atmiņā... Ar zināmu patosu un pretenziju uz dzejiskumu Daudišs skaļi skandēja:

"Ar melnu tinti viņš melnu nepatiesību rakstīja..."

"Melna tinte" un "melna nepatiesība" vēl ilgi skanēja ausīs.

Pats runas nobeigums juridiski sauss un precīzs:

"Uzturot celto apsūdzību, lūdzu tiesājamo Skulmi Jurģi Ugas dēlu atzīt par vainīgu un sodīt... ar brīvības atņemšanu uz trim gadiem."

To dzirdot, zālē iestājās kapa klusums. Pats Skulme, šķita, vēl dziļāk iegrima krēslā...

Pēc brīža prokurors turpināja:

"Tomēr, ņemot vērā Skulmes izdarītā nozieguma raksturu un sabied­riskās bīstamības pakāpi, vainīgā personību un atbildību mīkstinošus apstākļus, uzskatu, ka Skulmi iespējams labot un pāraudzināt, neizo­lējot no sabiedrības, taču īstenojot uzraudzību pār viņu..." Tālākie prokurora vārdi jau viesa cerību:

"Lūdzu Skulmi notiesāt nosacīti, taču obligāti iesaistīt darbā uz minēto soda laiku..." 208

Pašā runas nobeigumā sekoja tāds juridisks kalambūrs, ko nepieradušai ausij pat grūti saprast. Tikai viens bija skaidrs — Skulme turp­māk strādās milicijas iestāžu uzraudzībā. Strādās smagu fizisku darbu un izcietīs sodu...

Galanti paklanījies, Daudišs savu runu beidza.

Vēl atlikusi aizstāvja runa un Skulmes pēdējais vārds...

Advokāts runāja formāli un bezkrāsaini. Vienīgi balss tembrs... Tas bija iespaidīgs. Citādi tukša salmu kulšana. Izvilcis pāris Jurģa rakstu­rojumu un vēl dažus papīrus, aizstāvis sāka cildināt Skulmi. Cik viņš labs speciālists un pedagogs. Tad vēl minēja visus Jurģa sabiedriskos amatus un sarakstītās grāmatas. Tas arī viss. Par lietas būtību ne vārda. Arī pierādījumu analīze izpalika. Briģis jau nedrīkstēja tos apstrīdēt vai kritizēt. Taču galīgi pasīvs arī nedrīkstēja būt! Izpelnīsies vēl drošības komitejas neapmierinātību. 209Teiks, ka nohaltūrējis... Vien imitējis aizstāvību... To arī nevar pieļaut... Tāpēc advokāts centās. Dimdināja savu vareno balsi un lūdza piemērot nosacītu sodu.

Tūlīt pēc Briģa vārdu deva Skulmem. Ko gan viņš teiks? Kā iztu­rēsies un novērtēs prokurora vārdus?

Taču Jurģis gauži mierīgs. Piecēlās un labi nostādītā balsī iesāka:

"Atzīstu sevi par vainīgu... Pilnā mērā apzinos sava nodarījuma smagumu. Savu rīcību atzīstu par nosodāmu. Patiesi nožēloju. Tādēļ lūdzu man piespriest tādu sodu, kas ļautu darboties profesijā. Ļaujiet man pierādīt savu vēlmi un labot kļūdu..." 210

Teiktais pavisam īss, taču rūpīgi pārdomāts un izsvērts. Arī balss izteiksmīga... Vārdi pauž nožēlu un vainu... No varoņa ne vēsts... Vien pazemība un padevība...

Pēc stundas tiesa pasludināja spriedumu — divi gadi un seši mēneši. 21' Tas par pazemību un padevību... Šo cenu Skulme samaksās pilnībā.

Tikmēr zālē apjukums. Neviens īsti nesaprot, kādu sodu Jurģis saņēmis. It kā uz brīvām kājām, taču būs kaut kur jābrauc un jāstrādā...

***

Klausoties apsūdzētā Skulmes pēdējā vārdā, pārņēma dīvaina sa­jūta. Vai tiešām vara tik spēcīga? Vai tā spēj salauzt ikvienu? Vai šajā namā skanējuši vien nožēlas un padevības vārdi?!

Tā gluži nebija. Nama sienas glabāja daudz dramatisku stāstu. Tās dzirdējušas gan protestus, gan lāstus...

Sešdesmit pirmā gada trīspadsmitajā aprīlī tiesu nama vestibilu un otrā stāva zāli pārplūdināja ebreji... Sabraukuši no visas Padomju Savie­nības. Ieradušies, lai dzirdētu apsūdzētos latviešu virsniekus... Atskrē­juši, lai noklausītos spriedumu!

Drūzma neaprakstāma. Melnīgsnēji cilvēki enerģiski žestikulē, kaut ko pārspriež un gaida tiesu. Daudzi no atbraucējiem runā latviski. Tie bijušie rīdzinieki... Kad tiesas gaitenī gadās kāds no tiesas darbiniekiem, jautājumi birst kā no pārpilnības raga: cikos sāksies tiesa? Vai apsūdzētie jau atvesti? Kas uzturēs apsūdzību, un kas aizstāvēs šos zvērus? 212

Šodien Augstākā tiesa uzklausīs pēdējo vārdu un pasludinās sprie­dumu deviņiem latviešu virsniekiem un kareivjiem. Viņus vaino zvērī­bās un kara noziegumos. Karš sen kā beidzies... Pagājuši sešpadsmit gadi, taču cilvēkus vēl tiesā...

Apsūdzība varena. Karavīriem pārmet visu: gan to, ka dienējuši Latvijas armijā un aizsargos, gan to, ka četrdesmit pirmā gada jūnijā pre­tojušies... Pārmet partizānu apkarošanu Baltkrievijā un kāda ebreju miestiņa iznīcināšanu. Uz tiesas svariem visa šo cilvēku dzīve... Par piederību Latvijas valstij būs jāmaksā ar asinīm...