Andris Grūtups - Observators

Vosa palīgs priekšnieka viedokli nodeva Sergejam Aņisimovam. Čekas administratīvo orgānu daļas vadītājam.

Sergejs Ivanovičs bija tipisks ienācējs no Krievijas. Vienkāršs un komunikabls. Pēc dabas — rupjš zaldāts... Taču uzskatīja sevi par lite­rātu... Runas rakstīja pats. Vēl priecājās, ka labi sanācis.

Viņa vājā vieta — dzīvnieki. Tos viņš mīlēja. Par dzīvniekiem Aņisimovs rūpējās no sirds. Parkā pie čekas baroja vāveres. Iznāk pus­dienlaikā un ņemas ar zvēriņiem.

Bērnu viņam nebija, tāpēc dzīvnieki viņa galvenā rūpe. Arī mājās ņēmās ar kaķeni. Pats dzemdības pieņēma. Atnāk uz darbu saskrāpētām rokām un stāsta, kā sagaidījis kaķēnus.

Pret latviešiem neitrāls. Varbūt kādreiz pavīpsnāja, bet citādi... neko... Ebrejus gan necieta... Kad Josifam Lisagoram (*J. Lisagors strādāja LPSR Tieslietu ministrijā. Vadīja likumu sistematizācijas darbu) bija izlēmuši pie­šķirt ordeni, Aņisimovs pateica īsi un skaidri: "Ęčäąģ ķå äąāąņü!" (**Žīdiem nedot! ) Ar to arī jautājums bija izšķirts: "Šąē ķå äąāąņü, ņąź ķå äąāąņü..." (***Ja jau nedot, tad nedot...)

Aņisimova vietniece Venda Martinovna Precene pavisam cits cil­vēks. Pēc tautības puskrieviete un pusigauniete. Ieradusies Latvijā pēc kara. Reizē ar operatīvo grupu... Viņa latviešus ciest nevarēja. Vienmēr pukojās par nacionālajiem kadriem... Ja kāds iedrošinājās bilst, ka šeit ir Latvija un priekšroka jādod saviem cilvēkiem, Venda Martinovna gāja pa gaisu: "Kas vēl nebūs?! Latviešiem piešķirs kādas priekšrocības?! Pilnīgi izslēgts!"

Tā, lūk, ar Preceni...

Tajos laikos ar republikas prokuroru neviens īpaši nerēķinājās. Arī padomu viņam neprasīja. Aņisimovs izsauca pie sevis Laiviņu un sausi informēja par čekas viedokli. Tas arī viss. Nekādu diskusiju. Jāpieņem zināšanai un jāizpilda.

Kad Avdjukevičs bija saņēmis Vosa piekrišanu, Gothards soda jautājumu pārrunāja ar Viktoru Būsi. Pateica īsi un skaidri. Vadība ieplānojusi "stroikas".

Buse informēja savu vadību, un tālākais jau tehnika. Tā kā lietu skatīs latviski, uz tiesu komandēs Raimondu Daudišu. (****Raimonds Daudišs. Dzimis 1938. gadā. No 1976. līdz 1979. gadam LPSR prokurora palīgs. Uzraudzījis VDK lietas. 1990. gadā pārgājis darbā uz neatkarīgās Latvijas prokuratūru. 2000. gadā pensionējies (sk. LR PA, R. Daudiša personas lieta, 1.-16. lpp.)) Cilvēks pieredzējis. Uzticams. Arī uzstājas labi.

Varētu jau pats Buse, taču viņš nav iemācījies valodu. Jau trīs­desmit gadu dzīvo Latvijā, bet latviešu valodu neprot. Pēc papīriem skaitās latvietis, taču runā vien krievu mēlē.

Raimonds Daudišs speclietās orientējās labi. Arī metodiku pārzi­nāja. Viņš saskaņos viedokļus. Aizies pie tiesneša un visu izrunās. Izstrādās nelielu scenāriju. Prokurors prasīs bargāku sodu, bet tiesnesis pažēlos... Iedos nedaudz mazāk... Sanāks, ka tiesa bijusi objektīva. Pati lēmusi, nevis klausījusies, ko prokurors saka...

Mehānisms stabils un nesatricināms. Nekādas pašdarbības vai pat­vaļības. Viss iepriekš jau paredzēts. Tāda labi atstrādāta tehnika. Katrs zina savu vietu un atbildību. 194

Vienīgi misēklis ar tiesneša izvēli. Dudara slimības dēļ lietu vaja­dzēja nodot Uldim Krastiņam. (*Uldis Krastiņš. Dzimis 1932. gadā. No 1963. gada LPSR Augstākās tiesas loceklis. 1979. gadā ieguvis juridisko zinātņu kandidāta grādu. 1985. gadā sācis strādāt Universitātē. Juridisko zinātņu doktors. Profesors (sk. LR AT arhīvs, U. Krastiņa personas lieta Nr. 12, 1.-4., 77., 104.-110., 114., 123.-124. lpp.)) 195

Cilvēks gudrs un loģisks. Arī pieredzes gana. Gan jau process izdosies, un viss būs perfekti.

***

Tiesas process sākās astoņpadsmitajā augustā. Turpat Augstākās tiesas namā. Otrā stāva mazajā zālē.

Jau pusstundu iepriekš sāka ielaist ļaudis. Pie durvīm dežurēja milicis. Dokumentus gan nepārbaudīja. Taču noprasīja, vai cilvēks atnā­cis uz tiesu. Saņēmis apstiprinājumu, dežurants norādīja uz sēdvietām.

Pati tiesas telpa neliela. Labi ja kādas trīs solu rindas. Zāles galā paaugstinājums tiesai. Tur pie gara un plata galda sēdēs tiesneši. No­teiks apsūdzētā likteni. Kreisajā pusē prokurora galdiņš, bet pie pretējās sienas aizstāvju vietas.

Līdzās advokāta galdam — apsūdzēto sols. Tāda norobežota daļa no zāles. Robeža tīri simboliska. Vien metru augsta koka siena un durtiņas. Taču tā novelk zināmu līniju... Nošķir parastu klausītāju no apsūdzētā... Arī dzīvi sadala. Iedalījums būtisks. Tas mainīs cilvēku attieksmi.

Visas mēbeles zālē gaišas. Gan tiesnešu galds, gan krēsli, gan arī apsūdzēto sols. Vienīgi soģu galds daudz masīvāks un respektablāks. Tā virsmā iestrādāta biezs, zaļas krāsas audums. Jau tas vien noskaņo uz svinīgumu.

Ļaudis pamazām pildīja zāli. Pirmajā rindā apsēdušās divas pave­cākas dāmas — Marta Krustiņsone un Jekaterina Ripa. Abas vecas partijnieces un revolucionares. Viņām jāpārstāv sabiedrība... Jāpauž izbrīns un nosodījums.

Pārējos solos Skulmes bijušās studentes, darba kolēģi, draugi un līdzjutēji. Viens otrs atnācis aiz ziņkārības. Cits ieradies, lai apskatītu Skulmi... Dzirdētu, ko viņš teiks un kā aizstāvēs sevi...

Atsūtīts arī Kultūras ministrijas pārstāvis. Viņam uz tiesu jānāk obligāti. Pats ministrs lūdzis, lai informē...

Tad vēl sabiedriskie apsūdzētāji — Georgs Kruglovs un Olga Novacka. Tos izvirzījuši savējie — Mākslas akadēmijas cilvēki. Lai iet uz tiesu un nosoda. Georgs Kruglovs — cilvēks pārliecināts. Bijušais re­volucionārs un pagrīdnieks. Visīstākais kolaboracionists un Latvijas noliedzējs. Viņš uzstāsies saskaņā ar savu visdziļāko pārliecību. Novacka gan tāda līdzskrējēja. Dzīves apbižota vecmeita. Pašas mazvērtība dzen šo sievieti uz tiesu. Vismaz varēs atdarīt! Atmaksāt šim zobgalim un pārgudriniekam...

Zāles pēdējā solā apsēdušies vairāki jauni cilvēki... Tie pārstāv dro­šības komiteju. Atnākuši klausīties un skatīties. Arī vestibilā dežurē drošībnieki. Komitejas acis un ausis ir visur. Tiesas nams nav izņēmums.

īsi pirms lietas sākuma savu vietu ieņem apsūdzētais Jurģis Skulme. Paskats bēdīgs. Jurģis pavisam sašļucis. Ne vēsts no agrāk tik šarmantā vīrieša. Pat acīs nevienam neskatās. Kā apsēdās, tā deguns papīros. Kaut ko cītīgi lasa... Bet varbūt tikai izliekas?

Pilnīgs pretstats Skulmem — advokāts Imants Briģis. To, ka tuvo­jas Briģis, varēja just jau pa gabalu. Tāda dobja un spēcīga balss... Kad aizstāvis parādījās, skanēja viss gaitenis. Pat ienākot zālē, viņš sveicinās ar visiem... Pieiet un kaut ko čukst ausī sekretārei, pārmij dažus vārdus ar prokuroru un tad pievēršas Skulmem:

"Raksturojumus paņēmāt?" kā no ložmetēja nobēra Briģis.

"Jā..." gandrīz čukstus attrauca apsūdzētais.

"Nu tad labi..." apmierināts noteica advokāts un nedaudz piezemētākā balsī turpināja: "Atcerieties, ko es jums stāstīju?! Runājiet droši... Stāstiet visu... Un galvenais — attieksme! Jums vajadzēs uzstā­ties pirmajam."

Pats prokurors Raimonds Daudišs atstāja ļoti solīda cilvēka iespaidu. Tāds vidēja auguma, simpātisks vīrietis. Mati ogļu melnumā. Skatiens tiešs un atklāts.

Prokurors sēdēja, šķirstīja papīrus un gaidīja. Ik pa brīdim pameta acis uz Briģi, pasmaidīja un atkal pievērsās dokumentiem.

Tieši pulksten desmitos ienāca tiesa. Sekoja dažas formalitātes, un sēde varēja sākties.