Andris Grūtups - Observators

Kad prokurors bija nolasījis apsūdzības rakstu, tiesnesis bezkaislīgi ieprasījās:

"Sakiet, Skulme, vai apsūdzību sapratāt?" "Jā..." zibenīgi noteica Skulme. "Sevi par vainīgu atzīstat?"

Šajā brīdī zālē iestājās pilnīgs klusums. Ar aizturētu elpu visi gai­dīja, ko Skulme atbildēs. Faktiski jau klausītājus interesēja divas lietas: ko teiks Skulme un kāds būs spriedums. Viss pārējais tikai tā... Juristu spēlītes.

"Apsūdzību sapratu..." vēlreiz atkārtoja Skulme. "Sevi par vainīgu atzīstu..."

Par spīti bēdīgajam paskatam, Skulmes atbilde skanēja pārlieci­noši. Arī balss tembrs normāls. Nemaz nejūt, ka viņš būtu uztraucies. Gluži otrādi... Šķiet, advokāta teiktais Jurģi iedrošinājis.

"Pastāstiet mums," mierīgā balsī turpināja tiesnesis, "kā jūs iepa­zināties ar Izabellu Genmarkeri? Kas pamudināja rakstīt vēstuli? Izstāstiet arī par citiem apstākļiem, kuri minēti apsūdzībā."

"Sakarā ar apsūdzības rakstu," lēni iesāka Skulme, "varu paskaidrot, ka manu un Izabellas tēvu vienoja kopīgas intereses glezniecības jomā..."

Sekoja samērā garlaicīgs stāsts par Latvijas bijušo ārlietu ministru Fēliksu Cielēnu, viņa meitu Izabellu un dažādiem pagātnes notiku­miem. Interesantākais sākās vēlāk... Zālē sēdošo uzmanību piesaistīja Skulmes teiktais par viņa attieksmi...

"Man ir bijis pietiekami daudz laika, lai pārdomātu savu dzīvi..." gaudās apsūdzētais. "Šodien esmu sapratis, ka nebija nekādas vajadzības rakstīt šādas nepārbaudītas ziņas... Esmu Izabellai izdarījis lāča pakalpo­jumu... Arī mūsu dzīvi attēlojis ačgārni. Zināms, ka atsevišķas ne­kārtības notiek, bet par to nevajadzētu stāstīt svešzemju cilvēkiem... Ģimenes ķildas taču arī nenes uz āru. To visu man vajadzēja ievērot! Kaut vai aiz cieņas pret sevi... un savu Dzimteni!!!

Man jau nebija nolūka diskreditēt Padomju valsti un tās sabied­risko iekārtu... Esmu rīkojies nepārdomāti. Atzīstu sevi par vainīgu. Esmu pelnījis sodu. Arī kolēģiem nodarīju pāri. Šodien es visu to no­žēloju..." 196

Jā... neko teikt. Nožēla pilnīga! Jurģi salauzuši... Paklausot Briģa padomam, viņš atzina vainu un rūgti visu nožēloja. Kaisīja sev pelnus uz galvas... Žēl! Varēja taču pacīnīties?! Iebilst! Teikt, ka daudzi fakti atbilst patiesībai! Taču nē!!! Jurģis sekoja sava aizstāvja pozīcijai. Akli pildīja Gotharda un Līņa gribu...

Arī pats aizstāvis formāls... Viņam viens uzdevums — panākt Skulmes atzīšanos un grēku nožēlu. Tā visa "aizstāvības" taktika. Faktiski — čekas izstrādāta līnija...

Citi teiks: sistēma, apstākļi... Ko cilvēks varēja darīt? Taču apstākļus veido paši cilvēki... No pašiem latviešiem daudz kas bija atkarīgs... No viņu stājas un gribas. Cita lieta krievi, kuri strādāja čekā... Viņi cēla impēriju. Būvēja savu valsti. Uzdevums cēls un iedvesmojošs. Bet ko latvieši?! Vien piepalīdzēja un līda... Vai viņi labāki par Skulmi? Diezin vai! Tādi paši vergi un upuri... Kalpo svešiem kungiem un priecā­jas. Tiesu vēl sarīkojuši... Latvieši tiesā latviešus... Nožēlojami un bez­gaumīgi. Iebrucēji savu mērķi sasnieguši...

"Vai Gcnmarkerei arī agrāk sūtījāt vēstules?" negaidīti iejautājās priekšsēdis.

"Jā... sūtīju," atzina apsūdzētais. "Rakstīju par mākslas un sadzīves tematiem. Rakstīju arī par citām lietām. Toreiz man bija greizs ska­tījums uz dzīvi. Pārspīlēju negatīvo... Pašam žēl... Brīžiem uznāca depre­sīvs noskaņojums. Varbūt tas pamudināja? Tādas negatīvas atklāsmes vien rakstīju."

"Ko jūs varat teikt par Arvīdu Pumpuru... Osiņu?" turpināja ties­nesis.

"Nu..." sastomījās Skulme, "Pumpurs ir vecs komunists... Viņš da­lījās atmiņās par dzīvi... Par Daugavpili un Liepāju man stāstīja Ošiņš..."

"Bet par tām speciālajām radiolām?" neatlaidās pratinātājs. "No kurienes jums šādas ziņas?"

Skulme apmulsa. Pagāja viena minūte, otra, bet zālē klusums. Beidzot apsūdzētais saņēmās un izdvesa: "Nu... par tām radiolām es biju iedomājies... Droši vien no kāda dzirdēju... Varbūt uz ielas? Šodien es to nevaru pateikt..."

"Sakiet, apsūdzētais," negaidīti iejautājās kāds no piesēdētājiem. Tāds drukns un masīvs vīrs. "Ko jūs varat teikt par mūsu mākslu? Kā vērtējat to?"

"Domāju, ka mūsu māksla attīstās pozitīvi... Mums ir daudz māk­slinieku. "

Šajā brīdī pratināšanā iesaistījās prokurors. Pagriezies pret Skulmi, viņš skarbi ieprasījās:

"Apsūdzētais! Vai jūs pārbaudījāt ziņas, kuras rakstījāt savā vēstulē?"

Jautājums lieks. Skulme jau visu atzinis un nožēlojis. Taču proku­rors grib vēlreiz sākt no gala.

"Nē... nepārbaudīju," čukstēja apsūdzētais.

"Bet kas jums prasīja šādas ziņas? Varbūt Izabella Genmarkere lūdza?"

"Nē... Izabella to man neprasīja... Apzinos savu kļūdu... Ko es tur vairs varu piebilst..."

Jautājumi bira no visām pusēm. Tikko prokurors beidza, savu jautājumu pieteica sabiedriskā apsūdzētāja. Jurģa bijusī kolēģe. Mākslas akadēmijas bibliotekāre Olga Novacka.

Jautājums tāds dīvains:

"Savās liecībās, Skulme, jūs stāstāt..." metāliskā tonī sāka No­vacka, "ka vēstuli nodevāt kādai personai... Kas bija šis cilvēks, ar kura palīdzību vēstuli sūtījāt?"

Samiegusi acis, Novacka cieši raudzījās Jurģī.

"Šo personu es redzēju pirmo reizi... Vairāk neesam tikušies..." 1''' 7

Novackai šķita, ka nu Skulme būs sprukās... Ņems tūlīt un visu atklās... Stāstīs par savu kurjeru. Taču Jurģis — nekā... Vien noteica, ka šo vīru nav pazinis...

Novacka jau grasījās turpināt, taču prokurora skatiens viņu apturēja.

Redz, kā ir, kad nejēgas sāk pratināt! Pašai Olgai šķita, ka uzdevusi nezin kādu tur jautājumu! Taču faktiski izgāzusies... Prasījusi to, ko nedrīkst jautāt... Ja jau tiesnesis un prokurors neprasa, tad ko tu bāzies?! Cilvēks nesaprot, ka šī tēma netiek apspriesta. Neviens taču negaida, ka Skulme sāks stāstīt par Kulinski... Viņam vienkārši to neprasa... Kurš tramdīs Jurģi un pakļaus briesmām aģentu? Labāk tēlot muļķi. Lai Skulme domā, ka drošībnieki neko nezina.

Tādus jautājumus var uzdot vien muļķis vai naivs cilvēks...

Pēc "slavenā" Novackas jautājuma tiesa izsludināja pārtraukumu.

***

Pēc pārtraukuma zālē sākās rosība. Ieradusies Latvijas televīzija. Pa priekšu visiem rosās tāds liela auguma vīrs. Zinātāji stāsta, ka tas ir Edvīns Freidenfelds. Gatavojot pārraidi par Skulmi.

Tieši Freidenfelds savulaik filmēja Valdu Vilīti. 198Kad meitene iznāca no čekas, viņai sekoja melna Volga... Mašīnā ar kameru Freidenfelds...

Arī šoreiz Edvīns savā elementā. Nedaudz piesarcis. Ļoti svarīgs un nopietns. Kad viena no viņa bijušajām kolēģēm pasmaidīja, Freidenfelds pikts: nav ko smīkņāt! Lieta ļoti nopietna... Vēl redzēsim, kuram būs taisnība!

Tūlīt pēc pārtraukuma sāka pratināt lieciniekus. Pirmais uz lieci­nieku paaugstinājuma Arvīds Pumpurs. Vecs pagrīdnieks un revolu­cionārs. Vīram jau septiņdesmit. Taču turas braši.

"Kā jūs iepazināties ar Skulmi?" iejautājās priekšsēdētājs.

"Es slimoju," moži iesāka liecinieks, "gāju pie Jurģa mātes ārstēties, un tā arī iepazināmies."

"Vai stāstījāt viņam par vēsturi?" turpināja tiesnesis. Balsī tāds kā azarts.

"Nē... Tāda saruna ar Skulmi nav bijusi," droši noteica Pumpurs. "Esmu partijas biedrs no trīsdesmit devītā gada... Rakstīju par tiem laikiem grāmatu. Vācu materiālus. Mana interese par vēsturi saistās tikai ar literāro darbu..."