Andris Grūtups - Observators

Tauta runā, ka tiesu pasūtījuši ebreji. Esot tāda vispasaules ebreju organizācija... Tā izdarījusi spiedienu un panākusi tiesu...

Ažiotāža milzīga. Jau vairāk nekā mēnesi visas avīzes par to vien raksta. Uz apsūdzēto sola esot nosēdināti slepkavas, ebreju šāvēji un noziedznieki. Visīstākie vilkači... Galvenais no viņiem — kapteinis Jānis Bumbērs. Rokas gar sāniem nostiepis un izliekas par beigtu. Rāms un kluss kā jēriņš... Šaura, sausa, jezuītiska seja... Tajā mierīgs cinisms. Aiz briļļu stikliem saltas un duļķainas acis. Idejisko rūdījumu guvis vēl buržuāziskās Latvijas armijā. Virsnieks. Tādēļ nacionāli noskaņots. Ar vēsu prātu iznīcinājis citu nāciju cilvēkus. Tā raksta kāda M. Bembere un Jurijs Mušins. (*Jurijs Mušins. Dzimis 1923. gada. Žurnālistu savienībā uzņemts 1958. gadā. LETA kore­spondents ) Nezinu, kas viņi pēc tautības, taču naids pret latviešiem patoloģisks... Visus latviešus dēvē par Hitlera rokaspuišiem... "Nacionālisti tie paši rasisti vien ir," raksta abi korespondenti. "Ienīst citas tautas..."

"Slepkavu acis šaudās kā vajātiem vilkiem... Viņi cenšas novērsties un slēpt savu seju. Apsūdzētais Jevgeņijs Lūsis atrunājas un izlokās. Esot pildījis vien pavēles..." pārmet apsūdzētajam kāds Dāvids Gefters (**Dāvids Samuila dēls Gefters. Daugavpils ebrejs. LETA korespondents. Kara laikā atradies evakuācijā. Deviņdesmito gadu sākumā vēl redzēts A. Rubika prāvā. Vēlāk emigrējis uz ASV) un Mihails Borisovs. (***Mihails Borisovs. Dzimis 1914. gadā. Žurnālistu savienībā uzņemts 1959. gadā. LETA korespondents. Sešdesmitajos gados pārgājis darbā APN. Domājams, VDK darbinieks)

"Visā tiesas procesā galvu nepaceļ Osvalds Lapiņš. Truli kaut kur skatās. Sejā nekust ne muskulis. Varbūt tā ir pārakmeņojusies sirds?!" jautā žurnālists un secina, ka "par nevainīgu aitiņu izliekas arī otrs iz­dzimtenis un fašistu armijas kapteinis Francis Lemešonoks-Eglājs."

Tādā stilā un tonī aprakstīta visa tiesa. Latvieši dēvēti vien par nacionālistiem un fašistiem. Patrioti tikai krievi un baltkrievi... 211

Pēc šādiem avīžu rakstiem vēstules plūda straumēm. Puse no tie­sas sējuma pilna ar cilvēku iesniegumiem. Spēj tik reģistrēt un zīmogot. Kāds anonīms rakstītājs lūdz apsūdzētos parādīt tautai. Izlikt apskatei kādā no Kirova parka (****Tagadējais Vērmanes dārzs) paviljoniem. 214

Parfimērijas fabrikas Dzintars partijas organizācijas sekretārs Haimenovs lūdz tiesai taisnīgu atriebi... Taisnības un humānisma vārdā pieprasa augstāko soda mēru! 215Tēvijas kara dalībnieks Benjamiņš Pulmans no Bauskas lūdzas no visas sirds: "Nošaujiet viņus... Veltīgi šie bendes padomju saulē sildās!" 216

Citus savukārt pārņēmusi nodevības epidēmija. Kāds Moreins no Revolūcijas ielas pierakstījis pilnu lapu. Uzvārdi un adreses. Lai dro­šības orgāni pārbauda šos cilvēkus. Lai noskaidro, vai uz viņu rokām nav ebreju asinis! 217

Arī Biruta Bumbēre uzrakstījusi. Viņas vīru, kapteini Jāni Bumbēru šodien tiesās. "Vīrs jau izcietis sodu," raksta sieviete, "cietumos un nometnēs pavadījis desmit gadus. Un ko tagad? Otrreiz viņu tiesās?! Mums ir divus gadus veca meita. Pažēlojiet kaut meitu! Cilvēki stāsta, ka manu vīru nošaus! Jau to dzirdot, kļūst baisi... Lūdzu glābiet bērnam tēvu..." 218

Tiesai uzrakstījusi arī Mirdza Lemešonoka. Tiesā viņas vīru, kapteini Franci Lemešonoku-Eglāju. Sieviete lūdz savā un bērnu vārdā... Lūdz saudzēt vīru un tēvu. Nepiespriest augstāko soda mēru. "Lai cik gadu jūs viņam iedosiet, paliks cerība. Gaidīšu visu mūžu. Taču, izlasot avīzes, pārņem šausmas... Pat vārdos nevaru izteikt. Par ko mums tāds sods?!" izmisumā vaicā Mirdza. 219

Velti šīs sievietes rakstīja un lūdzās. Apsūdzēto liktenis izlemts... Jau pirms pusgada pieņemts kāds īpatns dokuments. PSRS Augstākās Padomes Prezidija lēmums. Tas paredz izņēmuma kārtībā piemērot nāves sodu. Lēmums savdabīgs. Tajā nosaukti vārdi un uzvārdi: Jānis Bumbērs, Francis Lemešonoks-Eglājs, Osvalds Lapiņš, Ernests Vilnis un Jevgeņijs Lūsis. Pieci uzvārdi un pieci nāves sodi... 220Tiesa tikai skata pēc. Viss jau izlemts. No deviņiem apsūdzētajiem piecus drīkst nošaut. Pat par spīti noilgumam!!! Taču kas varai likumi? Vien lielceļa putekļi... Kad vajag, noslaucīs un ies tālāk.

Sēde iesākās ar prokurora uzstāšanos. Tāds jauns, masīvs, bet stalts vīrs. Jānis Stalidzāns. Civiltiesību speciālists. Atnācis uz tiesu Viktora Buses vietā. Nosūtīts apsūdzēt, jo Buse nevar izteikties latviski!

Prokurors runāja četras stundas. Runāja samērā viduvēji. Nu tā uz trīs ar krustu... Diezgan juceklīgi, saraustīti un nevienmērīgi. Lēkāja no vienas tēmas citā. 221Toties savu uzdevumu izpildīja. Sodus uzprasīja pareizus! Pieciem — nāves sods, bet pārējiem gadi. 222

Par šo darbu prokurors nopelnīja sev jaunu amatu...

Tūlīt pēc Stalidzāna runas apsūdzēto pēdējie vārdi. Cilvēkiem nav ko zaudēt. Viņi runā atklāti. Runā tieši un bez aplinkiem. Zālē un pie tiesnešu galda neaprakstāms sasprindzinājums... Tādu valodu te neviens nav radis dzirdēt!

Pirmais uzstājās Osvalds Lapiņš. Cilvēks ar traģisku likteni. Biju­šais Latvijas armijas virsnieks. Piecdesmitajā gadā jau notiesāts. Kara tribunāls viņam piesprieda divdesmit piecus gadus. 223Tagad uz apsūdzēto sola jāsēžas otrreiz. Procesa sākumā Lapiņām uzdeva nervi. Cilvēks sajuka... Lietas izskatīšanu uz vienu dienu atlika. Nozīmēja ekspertīzi. Otrā dienā slēdziens jau gatavs. Sarakstījuši veselas trīs lapas... Tur melns uz balta rakstīts: sarunas laikā cilvēks uztraucas, viņam trīc rokas un kājas. Pulss paātrināts. Kreisā roka nejūtīga. Sāp galva un visas muskuļu locītavas. Arī redze pasliktinājusies. Pacients raugās uz ārstu un neatlaidīgi prasa: "Vai tad esmu sajucis prātā, dakter? Esmu sajucis?! Atbildiet! Pasakiet to man!"

Tiesā sēž ar zemu noliektu galvu. Nespēj saprast notiekošo... Taču ārstu slēdziens kategorisks: tā kā Lapiņš savu vainu atzīst tikai daļēji, orientējas apsūdzībā, uzskatām viņu par pieskaitāmu. 224Tā, lūk! Ja saproti, par ko tevi apsūdz, tad esi vesels!

"Es noliedzu, ka visā astoņpadsmitā bataljona pastāvēšanas laikā būtu nogalinājis kaut vienu cilvēku!" kategoriski paziņoja Lapiņš. "Arī ebrejus neesmu šāvis. Par Slonimas operāciju neko nezinu. Pret mierī­gajiem iedzīvotājiem es nekaroju. Piedalījos vien mežu ķemmēšanās un partizānu aplenkšanās. Arī apsardzē stāvēju. Taču cilvēkus nešāvu. Kāpēc man jāatbild par to, ko neesmu darījis?

Pēc vācu okupantu padzīšanas biju ieslodzījumā. Nosēdēju astoņus gadus. Kļuvu par otrās grupas invalīdu. Vēlāk atgriezos Latvijā. Tagad man ir darbs. Arī sabiedriskajā dzīvē piedalos. Domāju, ka manas ciešanas beigušās... Nodibināju ģimeni...

Tā kā neesmu zvērībās piedalījies, lūdzu man nepiespriest nāves sodu." 225

Arī tiesājamais Voldemārs Šumahers savu vainu neatzina: nekādus ebrejus viņš nav šāvis. Arī zvērībās nav piedalījies. Tiesājamais lūdza vien saudzēt viņa ģimeni... 226

Tāpat Voldemārs Ogriņš vainu noliedza:

"Neesmu piedalījies laupīšanās un cilvēku iznīcināšanā. Stāvēju vien postenī." Tā apgalvoja apsūdzētais.

Līdzīgi rīkojās Jāzeps Zlaments. Arī viņš noliedza savu dalību arestos un šaušanās. Neatzina arī ebreju iznīcināšanu. 227

Nākamais pēdējo vārdu teica kapteinis Jānis Bumbērs. Cilvēks kolorīts. Avīzes par viņu vien rakstīja.

Kapteinim nedaudz pāri četrdesmit. Piedzīvota un pārdzīvota ve­sela mūžība. Piecēlies viņš sāka stāstīt savu dzīvi: