Andris Grūtups - Observators

"Četrdesmitajā gadā pabeidzu kara skolu. Vācu propagandas iespaidā iestājos astoņpadsmitajā policijas bataljonā. Toreiz runāja, ka visus sūtīs uz fronti. Taču iznāca citādāk...

Dienot bataljonā, pildīju vien vadības pavēles. Par savām dienesta gaitām vienmēr biju atklāts. Neko neslēpu. Biju rotas komandieris. Mūsu apakšvienība ar cilvēku šaušanām nenodarbojās. Jā, atzīstu, node­dzinājām dažas mājas... Taču šaušanas nebija.

Mani jau vienreiz tiesāja. Nosēdēju desmit gadus. Ieslodzījumā iepazinos ar krievu cilvēkiem... Manas domas un priekšstati mainījās. Sāku izprast vācu propagandas būtību...

Sodu izcietu katordznieku nometnē Kolimā. Daudz bija jāpiedzīvo un jāpārdomā... Apguvu krievu valodu. Lasīju klasiķus un izdzīvoju. Piecdesmit piektajā gadā mani atbrīvoja...

Savus labākos gadus pavadīju nometnē. Tur iemācījos pašreizējo amatu. Piecdesmit sestajā atgriezos Rīgā.

Sodu jau esmu izcietis... Savas ģimenes un divus gadus vecās meitiņas vārdā lūdzu..." šajā brīdī Bumbēra balss aizlūza. Brīdi paklu­sējis, viņš saņēmās un klusi noteica: "Lūdzu man mīkstināt sodu..." 228

Pēdējais uzstājās kapteinis Francis Lemešonoks-Eglājs. Arī viņš par dzīvi:

"Trīsdesmit astotajā gadā beidzu Latvijas karaskolu. Kļuvu leit­nants. Līdz krievu ienākšanai dienēju Latvijas armijā. Pēc tam mani ieskaitīja Sarkanarmijā.

Četrdesmit pirmajā tiku atvaļināts. Savu atbrīvošanu novērtēju kā neuzticības izteikšanu... Daudzus no virsniekiem krievi pēc tam ares­tēja. Vēlāk pēc Berijas rīkojuma tūkstošiem latviešu izveda...

Vācieši to, protams, izmantoja. Teica, ka Staļina nemaz nav... Maskavā valdot vien ebreju grupa. Es viņu propagandai noticēju... Radās naids pret Padomju Savienību.

Pēc kara nokļuvu gūstā. Divus gadus sabiju filtrācijas nometnē. Atgriezos mājās četrdesmit septītajā... Daudzi toreiz aicināja cīnīties... Teica, ka jāpretojas varmākām un okupantiem! Es tomēr atteicos. Uzsāku normālu dzīvi. Nodibināju ģimeni. Strādāju. Stāvoklis pama­zām uzlabojās... Sāka atgriezties izsūtītie. Arī karavīrus atbrīvoja.

Ko es šodien varu teikt? Pie visa vainīgs karš un pārestības... Tas noveda mani uz apsūdzēto sola...

Pats sev nelūdzu neko... Tāpat visu saprotu... Vienīgi saudzējiet ģimeni..." 229

Ar šiem vārdiem apsūdzētais savu runu beidza. Vārdi spēcīgi. Sevišķi par ģimeni! Kapteinis sevi nežēlo... Lūdz saudzēt sievu un bēr­nus... Tas vien šo cilvēku ceļ un dara nemirstīgu...

Pēc pāris stundām tiesa pasludināja spriedumu: pieci likteņi un pieci augstākie soda mēri! Verdikts līdzvērtīgs upurēšanai! Tādam kā rituālam... Latviešiem kārtējo reizi jāatbild... Jāatbild par citu grēkiem!

Kādā arhīva izziņā vēlāk rakstīja, ka cilvēki nošauti divdesmit devītajā maijā. Taču komisijas akta par soda izpildi... nav! Arī apbe­dīšanas vieta nezināma!

Kad vēlāk lietu sāka pētīt, pretruna pēc pretrunas. Apsūdzības nekonkrētas. Pratināšanas metodes nelikumīgas. Izmeklētāji diktējuši liecības! Dzirdījuši ar alkoholu un likuši parakstīt protokolus. To lasot, mati stāvus ceļas...

Arī paši apsūdzētāji sveši: Andrejevs, Krasnovs, Novikovs, Grišajevs u. c. Darīja kā gribēja. Pierādījumus fabricēja un viltoja. Visas apsūdzības baltiem diegiem šuva. 230

Arī tiesā zili brīnumi. Divas nedēļas pēc procesa beigām sastādīts kāds akts: tiesā nopratināti septiņdesmit cilvēki. Taču paraksti par liecību došanu tikai trīsdesmit astoņi! Pārējie gluži vienkārši pazu­duši... 231Šo liecību vērtība zudusi. Kas šodien ticēs lieciniekam, ja cil­vēks par saviem vārdiem nav atbildīgs?!

Jā, spriedums kā upurēšana! Latviešiem nolaistas asinis... Atriebe un šķīstīšanās notikusi...

Vēl šodien no mums prasa gandarījumu! Neesot samaksāti kara laika rēķini! Vai tad ar šo vēl nepietiek? Viena paaudze jau samaksājusi! Nolīdzinājusi ar asinīm... Arī par mums norēķinājusies! Bet izskatās — nepietiek!

Varbūt arī mums izstādīt rēķinu?! Par četrdesmito gadu! Par deportācijām! Upuriem un visām pēckara šausmām!

***

Augstais tiesas nams bija pieredzējis daudz dramatisku notikumu... Astoņdesmitā gada sešpadsmitajā septembrī savu pēdējo vārdu teica pavisam citi cilvēki... Jau padomju skolu beiguši. Dzimuši un auguši šajā valstī. Karš un represijas tiem gājušas secen...

Uz apsūdzēto sola četri jauni cilvēki: Andris Šulcs, Gundars Gerbaševskis, Ivars Ivanovs un Oļegs Batarevskis. 232Apsūdzības visiem vienā­das. Viņi apzināti izplatījuši nepatiesus izdomājumus... Diskreditējuši valsti un sabiedrisko iekārtu. Vākuši un izplatījuši aizliegtas un pretvalstiskas grāmatas.

Ja Jurģa Skulmes lietā milzu enerģiju tērēja, lai atrastu Ulda Ģer­māņa grāmatu Zili stikli, zaļi ledi, tad šeit upura lomā cita grāmata... Par pretvalstisku un apmelojošu pasludināta Alfrēda Ceihnera Latvijas boļševizācija 1940 — 1941.g." Grāmata izdota vēl vācu laikā. Darbs izcils. Tas veltīts Baigajam gadam. Skaitļi... Fakti... Uzvārdi... Aculiecinieku stāsti un dokumenti. Grāmata akadēmiska. Apsūdzība baisa. Atklāta, nesau­dzīga un tieša. Arī čekas māja aprakstīta. Pētījums skrupulozs. Ne velti drošībnieki to pasludinājuši par visu brīvdomātāju un ķeceru bībeli.

Lietu skatīja tiesnesis Aivars Dudars, bet apsūdzību uzturēja Raimonds Daudišs. 234Starp aizstāvjiem arī Imants Briģis...

Gandrīz visi tiesājamie savu vainu atzina un nožēloja. Gandrīz visi... Taču viens cilvēks tomēr... ne! Oļegs Batarevskis piecēlās un maigā, inteliģentā balsī noteica:

"Sevi par vainīgu neatzīstu! Neko apmelojošu vai nepatiesu neesmu runājis! Tādi ir mani uzskati. Arī pieredze to man māca. Lūdzu mani attaisnot!!!"

Pēc šāda paziņojuma pat tiesnesis sastinga. Arī aizstāvis tāds kā nokaunējies... Kā tādu cilvēku aizstāvēsi? Te nelīdzēs ierastās frāzes... Nevarēs teikt, ka apsūdzētais visu sapratis, nožēlojis un labojies... Jālūdz vien būs attaisnot...

Gods kam gods, bet advokāts Imants Briģis bija uzdevuma augstu­mos... Lai tur lūst vai plīst, bet apsūdzētais jāaizstāv... Taču tik ierastā advokāta bravūra noplakusi. Nevar taču pērkondārdošā balsī sludināt, ka visa apsūdzība vien nieki un blēņas... Cilvēku tiesā par viņa pārliecību...

Šoreiz advokātu glāba viņa amata prasme. Briģis runāja virtuozi. Gan par apsūdzētā jaunības degsmi un centieniem... Gan viņa subjek­tīvo viedokli un attieksmi...

Vienīgi par pašu attaisnošanu tikai garāmejot... it kā starp citu... Šie vārdi baisi un dedzinoši... Kā tos skaidri pateiksi?! Jārunā aplinkus. Caur puķēm... Citādi komitejas vīri nesapratīs...

Izlīdzējās ar frāzi, ka advokāts pievienojas sava aizstāvamā viedok­lim. Ne vairāk un ne mazāk. Tāpat jau skaidrs, ko aizstāvis lūdz...

Nu vilks paēdis un kaza dzīva... Briģis izlīdis caur adatas aci... Gan drošībnieki apmierināti, gan Batarevskis gandarīts. Kas cits aizstāvim at­lika? Oļegs taču viņa bijušais students... Jurists. Kā viņam iestāstīsi niekus? Briģis to arī nedarīja. Pateica skaidri un gaiši: "Es, Oļeg, tev nevaru līdzēt. Vien pateikt pāris labu vārdu un viss. Tavs liktenis drošībnieku rokās. Kā vini lems, tā arī būs... Tā prokurors prasīs un tiesa spriedīs." 235

Tieši tā arī notika. Batarevskis nopelnīja gadu un sešus mēnešus. Sods jāizcieš labošanas darbu kolonijā. 236Tur būs laiks gan pārdomām, gan atmiņām.

Bet atmiņas skaudras. Viss sākās jau pavasarī. Tieši septītajā aprīlī pie viņa darbā ieradās drošības komitejas vīri. Vesels bars. Izkratīja kabi­netu un taisnā ceļā uz Stūra māju. Pratināja visu dienu... Kā no rīta sāka, tā pusnaktī beidza. Arī pratinātājs varen ērcīgs. Sevišķi svarīgu lietu vecākais izmeklētājs apakšpulkvedis Jānis Dembovskis. 237