Andris Grūtups - Observators

Izmeklētājs skarbs. Pateica skaidri un gaiši: "Tavu lietu esam iero­sinājuši pēc paša Viktora Buses rīkojuma. 238Kā prokurors teiks, tā arī darīsim. Šoreiz tev, putniņ, neizsprukt!"

Kad Oļegs sūdzējās par galvassāpēm, Dembovskis ņirdza: "Galva sāp vien sievietēm... Un arī tad tikai zināmās reizēs... Ko tu te?! Izlocīties gribi?! Nekas nesanāks!"

Apsūdzētais gan iebilda, ka jūtas noguris un nevarēs atbildēt uz jautājumiem... Izmeklētājam iepletās acis... Grimase baisa. Mirklis izšķirīgs. Šķita, Dembovskis zaudējis pacietību... Aiz niknuma ķēra karafi un glāzi... Vienu brīdi pat šķita, ka izmeklētājs gāzīs upurim pa galvu... Taču čekists noturējās un pierima... 239

Tieši pusnaktī Batarevski nolaida pagrabā... 240Metāla lifts, aprautas dežurantu komandas, dzelzs aizbīdņu spalgā skaņa, un tu jau sēdi ka­merā. Beidzot esi viens... Viens ar savām domām, izmisumu un bailēm.

Tajā pašā dienā izkratīja Oļega dzīvokli. Savāca veselu kaudzi grā­matu. Jau tās pašķirstot, mati ceļas stāvus... Kāds Kārlis Polis uzrakstījis grāmatu Latvijas politiskā bilance. Darbs gan izdots vēl pirms kara, taču teksts ķecerīgs. Iedomājies tikai, autors raksta, ka "sociālisti un komunisti ir garīgi nenormāli cilvēki. Sagrābuši un izlaupījuši Krieviju. Cilvēkus padarījuši par lopiem."

Un tad vēl teiciens, ka "sociālisms ir kā lamatas, kurās ļaužu mānītāji ievilina visus aprobežotos, lētticīgos un izvirtušos."

Arī par Latviju grāmatā skarbi: "Aiz Zilupes glūn padomju žīdu komisārs un gaida, kad Latvija nobriedīs asinspļaujai..." Tādi, lūk, tek­sti! Ne ko pielikt, ne atņemt...

Žurnālus un grāmatas izņēma veselu lērumu: četrpadsmit numu­rus žurnālu Atpūta. Tad vēl Solžeņicina grāmatu Gulaga arhipelāgs.

Savāca arī latviešu klasiku — Annu Brigaderi un Aleksandru Čaku. Mūžības skartos nodēvējuši par aizliegtu grāmatu. Pārāk šerpi dzejnieks attēlojis latviešu strēlniekus. Streiki braukuši uz Latviju ar sarkanbalt­sarkaniem karogiem, sunījuši čekistus un krievus...

Pēc ilgākiem pūliņiem atrada arī paša Batarevska piezīmes. Pelēkā kladē Oļegs atzīmējis savas slēptākās jūtas un pārdzīvojumus. Kādā vājuma brīdī autors rakstīja: "Mani nomāc apkārtējā vide. Jūtos vien­tuļš. Arī draugu nav. Pat kursa biedri aizskar un apvaino." 241

Starp apsūdzētā piezīmēm izlasīja arī kādas kursa biedrenes adresi un tālruni. Tāds īpatnējs vārds — Zvaigzne Jansone... Cilvēks nosaukts zvaigznes vārdā. Vārds intriģējošs... Izlēma nopratināt šo Zvaigzni... Izlēma un nekļūdījās. Kursa biedrene — īstens atklājums. Cilvēks runā kā no grāmatas. Liecība izcila! Apsūdzība sanāks varena!

"Oļegs ir mans kursa biedrs," atzina jaunā sieviete. "Kopā ar viņu mācījos Juridiskajā fakultātē."

"Kā varat raksturot Batarevski?" iejautājās izmeklētājs Leinerts.

"Nu... viņš pēc dabas bija individuālists... No pārējiem turējās nomaļus. Arī tuvu draugu Oļegam nebija. Respektēja vien māti un vecmāmiņu. Kā viņas teica, tā viņš arī darīja."

"Kādas bija jūsu attiecības ar Batarevski?" turpināja izmeklētājs.

"Man... ar viņu?" izbrīnījās meitene. "Man ar viņu attiecības bija labas. Oļegs palīdzēja iekārtoties darbā. Sāku strādāt par juriskonsultu. Satikāmies bieži. Viņš man bija tikpat kā skolotājs. Palīdzēja darba jautājumos. Vēlāk gan sastrīdējāmies... Nesakrita politiskie uzskati."

"Politiskie uzskati?" pārjautāja Leinerts. "Pastāstiet, lūdzu, kon­krētāk! Par kādiem uzskatiem jums radās domstarpības?"

Jautājums tiešs. Izvēles nekādas. Jāstāsta vien ir:

"Batarevskis cildināja Ulmani. Labi zināja vadoņa biogrāfiju. Citēja viņa runas. Galvenais, Oļegs gribēja... Nu kā lai to pasaka?"

"Sakiet tieši!" iedrošināja izmeklētājs. "Kā bija, tā arī stāstiet!"

"Nu... viņš gribēja panākt Latvijas neatkarību... Tās atdalīšanu no Padomju Savienības... Viņš tā arī teica: visas priekšrocības vien krieviem. Latviešus apspiež un nicina. Tautu nostādījuši uz iznīcības robežas... Tāpēc jāceļ latviešu pašapziņa. Mums jākļūst par nacionāli domājošu tautu."

"Ak tā viņš teica?" pārjautāja Leinerts.

"Jā..." nopūtās lieciniece. "Tādi bija viņa uzskati."

"Ko vēl varat pastāstīt?" ieintriģēts iejautājās izmeklētājs.

"Vēl varu par Oļega sievu... Aija beigusi Mākslas akadēmiju. Do­māju, ka viņai ir liela ietekme uz vīru. Arī sieva ir nacionālistiski noskaņota."

Izmeklētājs vēl ieprasījās par ieročiem. Varbūt Batarevskis tur mājās kādu pistoli vai citu šaujamo?

"Nē... to es nezinu," iebilda lieciniece. "Manam tēvam gan savu­laik nozaga revolveri. Tēvs strādā par milici. Izstāstīju Oļegam, taču viņš nekādu interesi neizrādīja." 242

Ar šo stāstu meitene ar tik īpatnēju vārdu — Zvaigzne — savu liecību beidza.

Lieciniece patiešām vērtīga. Arī apsūdzība varena. Vēlāk gan Zvaigzne atjēdzās... Saprata, ko izdarījusi. Apsūdzējusi taču draugu un kursa biedru! Apsūdzējusi cilvēku, kurš viņai tik daudz līdzējis! Grēks liels! To tik viegli neizpirksi...

Zvaigzne gan centās. Tiesā savu liecību mīkstināja. Taču izlietu ūdeni vairs nesasmelsi.

Kamēr izmeklētāji pratināja lieciniekus, Batarevskis sēdēja Stūra mājas pagrabā. Laiks skarbs un briesmīgs. Arī pārdomas smagas... Die­nas un nedēļas rit lēni. Mēnesis aiz mēneša. Brīžiem tādas domas uznāk, ka bail pat atcerēties... Pagājušonakt sapnī ieraudzīja savu vectēvu... Stāv tāds balts un sirms vīriņš un aicina: "Nāc, Oļeg... Nāc droši... Es tevi glābšu... Atpestīšu."

Sapnis pārtrūka, un cietumnieks pamodās... Vectēvs taču sen kā miris... Sen jau veļu valstībā... Uz kurieni viņš mani aicina? Kā vectēvs

var mani glābt? Varbūt darīt galu visām mocībām?! Pustumsā spīguļo kameras lodziņš. Izsitīs stiklu, un lieta darīta... Stikla lauskas asas...

Nē! Jāiztur! Ko bez manis vecāmāte, mamma un sieva? Ko viņas, nabaga sievietes, darīs? Jāiztur un viss... Lai tur lūst vai plīst, bet jāiztur... 24' 5

Taču labāk par to nedomāt. Ir taču citas tēmas... Tik daudz grāmatu lasīts... Tik daudz likteņu pārdzīvots... Spēj tik atcerēties... Var taču dzīvot savā pasaulē... Atmiņu, iedomu un fantāziju pasaulē. Tur vien­mēr jūties komfortabli un viegli. Tā sniedz tīksmi, spītību un spēku. Vai kaut kas pasaulē ir stiprāks par ideju? Pār tavām domām nevienam nav varas. Guli, fantazē, atceries un iedomājies.

Vēl tagad atmiņā kāds Zentas Mauriņas darbs. Tieši par četrdesmi­to gadu. Par kādu jaunu meiteni Spīdolu, kuru spīdzinājuši Stūra mājā. Tajā pašā namā, kur patlaban sēžu.

Spīdola atnāca pie rakstnieces un mulsumā stāstīja: "Jaunais režīms bija noliedzis apmeklēt Brāļu kapus... Nereti gadījās, ka svētceļniekus apcietināja. Visi to zināja, tomēr gāja... Ap pusnakti aizgāju uz Brāļu kapiem. Aizgāju un klusā balsī deklamēju... Brīnišķīgs pārdzīvojums. Vārdi dega sirdī kā lāpas. Un tad mani arestēja. Vēl saistītām rokām deklamēju tautas lūgsnu. Neticēsiet, bet jutos patiesi laimīga. Par apcie­tināšanām jau iepriekš biju dzirdējusi. Taču tas mani neatturēja. Daudzi tagad kļuvuši gļēvi... Viņiem bail. Bet es nekā nebaidījos.

Sākumā mani ievietoja kopējā kamerā. Tas vēl nelikās tik ļauni. Bija ar ko parunāties. Vēlāk pārcēla uz vieninieku celli... Pirmo spīdzi­nāšanas pakāpi izturēju..."

"Vai jūs pazīstat doktoru Kānu?" negaidīti iejautājās Spīdola.