Andris Grūtups - Observators

Pienāca arī vēstule no LPSR Ārlietu ministrijas. Prokurors vaicāja un ministrija atbildēja. Rakstīja par Baltijas valstu emigrantiem. Esot ārzemēs nodibinājuši dažādas pretpadomju organizācijas un centrus. Kas tos visus var uzskaitīt un zināt?! Apvienojušies vien bijušie fašisti, leģionāri, okupācijas iestāžu darbinieki un viņu līdzskrējēji... Dažādi salašņas un pretpadomju elementi...

Ministrijas atbilde kaismīga. To parakstījis kāds Ārlietu ministrijas padomnieks Juris Bojārs. 182

Izziņu savākts kaudzēm. Tonis visām viens: nekādu streiku, nekār­tību un skrejlapu... Visur valda miers un kārtība.

Prokuratūrā vēl smējās, ka Grutups kāda apsūdzētā Zunšēna lietā dabūjis izziņu, ka Molotova un Ribentropa pakta slepenā protokola nemaz nav bijis... 183Viss tikai iedomas un blēņas. Izmeklētājs varen priecīgs... Rādījis vēsturisko izziņu un lielījies — ar izziņām tagad var pierādīt jebko... Tāds "spravku" laikmets. Visu apliecina vai apgāž tikai papīrs... Ja "papīrs" ir... Viss kārtībā! Ja izziņas nav — vaino pats sevi... Tāda toreiz bija kārtība.

Taču varai no vēstures bail... Sestajā jūlijā tapa kāds īpatns akts... Nosaukums varens: Par izņemtās literatūras un priekšmetu iznīcinā­šanu... Sastādīts pieaicināto klātbūtnē. Asistējis kāds Josifs Barkovskis (*Josifs Barkovskis (1904—1993). Polis. Dienējis Latvijas armijā. No 1929. līdz 1936. gadam par pretvalstisku darbību sēdējis cietumā. No 1940. gada septembra Daugavpils pilsētas čekas priekšnieks. Pēc tam Drošības tautas komisariāta izmeklētājs. Represējis nevainīgus cilvēkus. Izdarījis smagus noziegumus pret latviešu tautu. Skulmes lietā, būdams VDK darbinieks, kā pieaicinātais parakstījies uz kratīšanā izņemto materiālu apskates pro­tokoliem (sk. LVA, 15500. fonds, 1. apr., 501. lieta, 3.-12. lpp.)) un Ināra Urkēviča. Parakstījis Guntis Grutups.

Akts baiss... It kā prokuratūras kurtuvē Raiņa bulvārī 9 dedzināta pretpadomju literatūra... Skats aizraujošs... Tādas orģijas varēja redzēt vien nacistu Vācijā, kad "sliktās" grāmatas ugunskuros meta...

Aizliegto grāmatu daudz: Latviešu strēlnieki. Pirmā daļa. Divdesmit devītā gada izdevums, Piemiņas vairogs Latvijas kritušajiem, varoņiem, izdota divdesmit sestajā gadā... Tad vēl Latviešu gadagrā­matas, satīriskais žurnāls Svari un citi periodiskie izdevumi.

Kurtuvē mesti arī žurnāli Die Woche un Hitlera Mein Kampf... Mests viss, kas izdots vācu laikā vai vēl pirms kara.

Akts ļoti precīzs. Tieši pulksten deviņos un piecpadsmit minūtēs visas grāmatas un žurnāli iemesti kurtuvē un sadedzināti. 184

Nekādas dedzināšanas, protams, nebija. Viss vien māņi un blēņas. Arī izmeklētājs nav pie vainas. Šķiet, ka republikas prokuratūrā tādas kurtuves nemaz nebija. Aizliegto literatūru neviens nededzināja. Tā gadiem mētājās drošībnieku plauktos un atvilktnēs. Mētājās, līdz kāds to savāca... Paglāba grāmatas no iznīcības. Šodien var vienīgi pasmai­dīt... Taču tāds bija laiks un tādi tikumi.

***

Septiņdesmit septītā gada piecpadsmitajā jūlijā Jurģa Skulmes lietā sastādīja pēdējo protokolu. Izmeklēšanu pabeidza. 185Kopš lietas ierosi­nāšanas pagājuši vien nepilni trīs mēneši. Darbs izdarīts ekstra tempos un termiņos. Tikai trīs mēneši, un lieta gatava. To var sūtīt uz tiesu. Liecinieki nopratināti un konfrontēti. Apskates un ekspertīzes veiktas. Katrs sīkums nomērīts un nosvērts. Pats apsūdzētais atzinies un nožēlo­jis grēkus. Viss izdarīts godam. Apsūdzības raksts noformēts pēc visiem kanoniem. Ar visiem parakstiem un akceptiem. Arī republikas proku­rora vietnieks Daukšis uzlicis savu autogrāfu. Viņš garantē, ka Skulme bez soda nepaliks.

Ieguldīts milzu darbs. Vesela aģentu un operu armija pūlējusies un centusies. Arī prokurori savu roku pielikuši. Un viss šā Skulmes dēļ... Šā paštaisnā un lepnā cilvēka dēļ. Atradies disidents! Ne tādus vien esam pievarējuši... Tiksim galā arī ar Skulmi...

Nevar noliegt — intelektuālis spožs. Arī sievietēm Jurģis patīk. Viņas kā trakas uz šo lamzaku. Taču arī Skulme nav mazais bērns. Prata savas dāmas izmantot. Viņa dēļ meitenes rāvās vai pušu. Pat cietumā gatavas bija iet... Ne jau visas... Taču līdzjutēju Jurģim pietika. Arī nelabvēļu gana. Tie rosījās čakli. Stāstīja čekai visu. Informēja par katru sīkumu. Ja paši nezināja, mācēja izspiest no Jurģa draudzenēm. Pajautās tā, ka pat nejutīsi. Ne velti pie Jurģa akadēmijā "ģēniji" vien mācījās. Meitenes gudras un apsviedīgas. Neko teikt... Tikai nodeva Jurģi... Prasti, negodīgi un tieši. Taču viņa dotās zināšanas visām noderēja...

Kas tad šīs studentes bija? Nu nekas īpašs... Nav vērts pat minēt... Vienkāršu ļaužu atvases. Ne īsta dzimtas goda, ne inteliģences. Vien dūša un nekaunība! Tā bija varena...

Arī pats Jurģis... Gudrs jau gudrs, taču naivs. Gribēja gan disidentu tēlot, gan sabiedrībā grozīties. Arī lētticības pārpārēm. Taču tāds jau visu pārņemto un aizrautīgo liktenis. Kas cenšas, tas ar pazīst maldu! Gētem taisnība... Ko tad nu vairs?! Jāstājas tiesas priekšā... Jāatbild par vārdiem un darbiem.

Pirmoreiz kopš izmeklēšanas sākuma Jurģis tikās ar advokātu...

Tāds vidēja auguma štrams vīrietis. Kārlis Sūna. Advokatūrā no četrdesmit sestā gada. Nācis no strādniekiem. Tēvs latviešu sarkanais strēlnieks. Dēls tēva cienīgs. Ar izcilību beidzis Universitāti. 186Arī ora­tors lielisks.

Pašķirstījis lietu, advokāts lūdza Skulmem atnākt pie viņa. Esot vēl jāapspriežas.

Kad apsūdzētais ieradās, Sūna izskatījās tāds dīvains. Pielicis pirk­stu pie lūpām, advokāts rāda uz telefonu un kaut ko čukst... Viņš nevarot Jurģi aizstāvēt... Neesot viņa profils... Lai ejot pie Imanta Briģa. 187Viņš tādas lietas ņemot. Esot solīds un respektabls...

Kas tad toreiz nezināja Briģi?! Cilvēks ar varenu un dobju balsi. Dzirdēsi jau pa gabalu. Kā advokāts — pašpārliecināts un drošs. Tiesā palaidīs kādu jociņu, un publika smejas. Arī tiesnešiem smiekli nāk. Ļoti komunikabls un runīgs. Viens no advokātu zelta piecinieka. Apdāvināts cilvēks. Uzstājas perfekti. Lietās orientējas brīvi. Vienīgi patīk izrādīties. Spēlēt uz publiku. Taču cilvēks centīgs un rosīgs.

Zinīgi cilvēki gan melsa, ka Briģis kalpojot čekai... Speclietās vien piedaloties. Tur jau katrs nevar... Šajās lietās uzstājās vien uzticami advokāti...

Valodas dažādas. Cik tur patiesības, cik melu — zināja vien ne­daudzi.

Imants Briģis — cilvēks ar sarežģītu biogrāfiju. Visa viņa dzīve kā vēstures grāmata. Pašķir attiecīgo lappusi, un bilde skaidra.

Imants piedzima Talsos. Tādā jaukā Kurzemes pilsētiņā. Tur uzau­ga un skolā gāja. Četrdesmit ceturtajā jauneklim palika astoņpadsmit... Tiem laikiem zīmīgs gadaskaitlis. Visīstākais armijas vecums... Toreiz visus astoņpadsmit gadu vecos sauca leģionā. Taču kurš tajos gados grib dienēt?! Kam prieks uz fronti doties?! Tāda rīcība līdzvērtīga paš­nāvībai!

Taču Briģis nebūtu Briģis, ja nerastu izeju... Kāds izmanīgs vācu virs­nieks piedāvāja viņam izvēli: vai nu uz fronti, vai mācības abvēra skolā. Imants izvēlējās mācības. Tāda parasta frontes izlūku skola Nr. 212. Turpat Kurzemē — Pūces krogā. Gatavo vien diversantus un neredza­mās frontes darbiniekus.

Kara beigas Briģis sagaidīja Kurzemē. Taču jaunais izlūks jutās drošs. Visi papīri kārtībā. Pēc tiem skaitās, ka viņš strādājis kara hos­pitālī par sanitāru. Profesija miermīlīga un nevainīga.