Andris Grūtups - Observators

Strādāts tika bez gala, taču īstu rezultātu nebija. Šādas tādas ziņas, bet nekā būtiska. Lai Jurģi pieķertu, prasījās kas iedarbīgāks. Jau četri sējumi pierakstīti... Katrā pa trīssimt lappusēm. Operatīvā lieta "Poļot" piebrieduši ne pa jokam... Tur ir gan operatīvie plāni, gan uzziņas ar biogrāfijas datiem un kontaktiem. Noklausīšanās ierakstu atšifrējumi un aģentu ziņojumi. Taču īsts "kompromats" tā arī izpaliek!

Par vissvarīgāko pierādījumu parūpējās pats Jurģis Skulme. Septiņdesmit septītā gada martā pēc lzas lūguma viņš uzrakstīja vēstuli. To pašu par streikiem, skrejlapām, gaļas vagoniem un septiņpadsmito jūniju.

Uzrakstīja un nodeva draudzenei Astrīdai. Lūdza to aizgādāt Ža­nim Kulinskim. Viņš vēstuli ar kāda "jūrnieka" palīdzību aizsūtīs uz Zviedriju.

Pēc Jurģa domām, vēstule tāda parasta... Nekā īpaša. Nu, daži jociņi, anekdotes un pāris vēsturisku faktu.

Astrīda Jurģa lūgumu izpildīja. Nodeva vēstuli Žanim tieši rokās. Pāris vārdu pārmija un šķīrās.

Tālākais sūtījuma ceļš kā spiegu filmās. Tajā pašā dienā uz Vol­demāra Gotharda rakstāmgalda tika nolikta kāda vēstule. Tā no aģenta "Jēkaba Smiltnieka". Sūtījums steidzams. Pats Žanis Kulinskis atgādājis. Kad apakšpulkvedis to izlasīja, acīs iedzirkstīja prieks: "Beidzot! Beidzot esam šo cilvēku pieķēruši! Nu viņš iekritis... Sarakstījis visādas blēņas un muļķības... Sarakstījis tā, ka pakrūtē sāk kņudēt." Līdz šim nekā tamlīdzīga... Skulme rakstīja vien par Ģederta

Eliasa mantojuma lietām. Rakstīja un šķendējās. Vēstules diezgan asas un nesaudzīgas, taču nekā krimināla... Kā tu cilvēku tiesāsi par manto­juma lietu kārtošanu? Ārzemnieki būs neizpratnē... Arī savējie nesa­pratīs! Cilvēks cīnās vien par taisnību, bet šo pie tiesas sauc! It kā nemaz likumu nebūtu?!

Toties tagad aina pavisam cita... "Nu, pantu mēs piemeklēsim," nodomāja Gothards. "Šim putniņam vairs neizsprukt! Gaļas vilcieni... Streiki... Skrejlapas... Tas jau ož pēc krimināla..."

Apmierināts viņš nolika vēstuli un sāka gatavot ziņojumu priekš­niecībai. Operatīvā lieta "Poļot" bija devusi rezultātus... Lidojums vainagojies panākumiem.

***

Kad Skulmes vēstuli pārtvēra, tālākais jau tīrākā tehnika... Jāatrisina vien virkne jautājumu. Vispirms, ko darīt ar pašu Skulmi? Vai virzīt izmeklēšanai un tiesai? Bet varbūt autoru pažēlot? Cilvēks pārsteidzies! Sarakstījis blēņas un niekus... Tagad droši vien nožēlo...

Iespējas dažādas. Viss čekistu ziņā un lemšanā. Ja tomēr sodīt... kā legalizēt savāktās ziņas? Nu kaut vai to pašu Jurģa vēstuli! No kurienes tā nokļuvusi drošībnieku rokās? Kas to sūtījis vai nesis? Jautājumi sva­rīgi... Spēj tik izdomāt un atbildēt.

Par Jurģa Skulmes tiesāšanu krasi iestājās VDK 1. daļas priekšnieks Miervaldis Kučāns. Viņam savi rēķini... Ne jau ar Skulmi, bet Jāni Ritumu. (*Dzimis 1914. gadā Rīgā, miris 1980. gada Stokholmā) Šo Zviedrijas latvieti un uzņēmēju. Viņš Kučānam bija solījis sadarboties! Palīdzēt padomju izlūkdienestam... Neitralizēt šos neērtos latviešu sociāldemokrātus... Taču solījumu lauza. Uzdevumu neizpil­dīja. No padomju Džeimsa Bonda nekas nesanāca... 168

Jau tā Latvijas VDK izlūkošanas daļa neko augstu nekotējās. Visi nopelni vien Maskavai. Un tagad vēl Ritums?! No šā "izlūka" — čiks vien... Situācija jālabo... Par Jāņa Rituma "nodevību" būs jāmaksā Jurģim Skulmem. Visa viņa tiesāšana viena vienīga atriebe Ritumam. 169Rituma dēļ Skulmi apsūdzēs un tiesās... Skaidas leks un šķembas lidos... Visas nelaimes tikai Rituma dēļ...

Kučānam piebalsoja arī Straube-Strauss. Viņš pasvieda ideju, ka lietu jādod prokuratūrai. 17 0Tā būs solīdāk un ērtāk.

Avdjukevičam un Zukulim bija vien jāpiekrīt kolēģu teiktajam. Nav labāka risinājuma par Skulmes tiesāšanu. Vismaz kaut ko būsim izdarī­juši! Vienu lietu noveduši līdz tiesai. Jau to vien novērtēs kā panākumu!

Jurģa Skulmes vēstules legalizāciju uzticēja Voldemāram Gothardam. 171Viņam jāizdomā, kā to padarīt likumīgu...

Gothards atrada vienkāršu un trafaretu risinājumu. VDK tehniska­jai daļai uzdeva izgatavot divas aploksnes... Abas sūtītas it kā no Zviedrijas. Uz aploksnēm "oriģinālie" Zviedrijas pasta zīmogi... Taču tās izgatavoja tepat Rīgā. Stūra mājas otrajā stāvā...

Lai kā mums ar tiem aģentiem, taču labu meistaru nekad nav trū­cis. Izgatavos pašu velnu. Kas viņiem Zviedrijas pasta zīmogi? Izgriezīs no kaučuka! Pagatavos tā, ka pat zviedri neatšķirs... Neviens vairs nepateiks, kurš oriģināls, bet kura tikai kopija.

Tieši Gotharda galvā dzima ideja, ka vēstuli no Zviedrijas sūtījis kāds "patriotiski noskaņots tautietis". 172Atsūtījis uz Dzimtenes balss redakciju... un punkts.

Vēstuli, protams, neviens nesūtīja. Lai nu kā ar tiem ārzemju tau­tiešiem, taču tādu pašnāvnieku atrast bija grūti. Arī garantiju nekādu. Izlīdzējās vien ar savējiem...

Arī aploksnes sanāca uz goda... Gan pasta zīmogi uzspiesti, gan adresāti norādīti. Pašas aploksnes oriģinālās. (*Zīmīgi, ka aplokšņu apskates protokolā kā pieaicinātie norādīti divi pavisam jauni proku­ratūras Izmeklēšanas pārvaldes tehniskie darbinieki — sekretāre un kurjers. Viņiem pat jēgas nebija, ko viņi apskata un kādus priekšmetus novērtē...)

Ar adresēm gan sanāca misēklis. Cilvēki pārcentās. Iznāca pārāk idejiski. Nu, piemēram, uz Dzimtenes Balsi sūtītās vēstules melns uz balta rakstīts: RSS DE LETTONIE... Tik tālu būtu pareizi. Tā jau franču mēlē uz ārzemju aploksnēm rakstīja. Tālākais teksts raisīja vien smaidu. Zem franču vārdiem adrese uzrakstīta latviski. Taču adresāts sanācis dīvains — PAD. LATVIJA..."'' Autors par visām varītēm centies uzsvērt, ka viņš sūtījis vēstuli nevis vienkārši uz Latviju, bet tieši uz "padomju Latviju"...

Tā gan neviens ārzemnieks nerakstīja... Lai cik liels "padomju Latvijas patriots" viņš arī būtu, šādu salikteni cilvēks nelietoja. Ja nu vienīgi rakstnieks Uldis Ģermānis... Ironizējot par mūsu valsti, viņš to sauca par "Padlatviju". Taču Ģermānis vienīgais tā rakstīja. Šajā ziņā apakšpulkvedis Gothards bija pārcenties.

Uz otras aploksnes norādīja Izas Genmarkeres dēla Alfa Svensona uzvārdu un adresi. 174Šī aploksne skaitījās tā galvenā... Pēc Gotharda ieceres, Svensonam adresēto vēstuli "nozadzis" kāds patriotisks emi­grants... Nozadzis un pārsūtījis uz Dzimtenes Balsi.

Čekisti Izas Genmarkeres dēla adresi izvēlējās īpaši... Tas Izai mazs sveiciens no Valsts drošības komitejas.... Lai atceras un zina, ka par viņu nav aizmirsuši...

Ar pašu Dzimtenes Balsi visu nokārtoja ātri. Par redaktoru strā­dāja komitejas darbinieks, apakšpulkvedis Edvīns Berķis. (*Edvīns Berķis. Dzimis 1932. gadā. Žurnālists. Beidzis Augstāko partijas skolu. Drošības komitejā no 1964. gada. VDK 1. daļas darbinieks. Strādājis arī ārzemēs. Taču lielākoties dar­bojies dažādās piesegorganizācijās. Apakšpulkvedis (sk. LVA, PA-15500. fonds, 6. apr., 1. lieta, 50.-68. lpp ; LVA, PA-15500. fonds, 2. apr., 7234. lieta, 13. lpp.)) 175Gudrs un atjautīgs cilvēks. Viņam nebija gari jāstāsta un jāskaidro. Visu saprata zibenīgi. Saprata un izdarīja: Gothards sagatavoja pavadvēstuli, bet Berķis parakstīja. Sanāca, ka Dzimtenes Balss uz drošības komiteju pārsūta "ārzemju patriota" vēstuli... 176To pašu Skulmes rakstīto trak­tātu...