Andris Grūtups - Observators

Galarezultātā viena vienīga blēdība jeb, smalki runājot, operatīvā kombinācija. Notikusi pierādījumu legalizācija. Operatīvās ziņas pārta­pušas likumīgos argumentos. Kalamburs visīstākais... Taču ko darīsi? Skulme aiz restēm jādabū! Arī jānotiesā likumīgi!

Šodienas acīm raugoties... nekādu melīgu ziņu izplatīšana nemaz nav notikusi. Vien operatīva kombinācija. Žanis Kulinskis Skulmes vēstuli atnesa uz drošības komiteju. Drošībnieki imitēja vēstules pār­sūtīšanu uz Zviedriju, un tas arī viss! Kāda tur melīgu ziņu izplatīšana? Nekāda! Ja nu vienīgi vēstuli izplatījusi pati drošības komiteja...

Lai šo operatīvo kombināciju slēptu, izdomāja stāstu par VDK aizkordona aģentu, kurš Skulmes vēstuli pārtvēris. Tā vismaz proku­ratūrā stāstīja. Taču nekāda ārzemju aģenta nebija. Mūsu pašu Žanis Kulinskis darbojās un centās.

Vēlāk tautai stāstīja par Eliasa mantojumu un Lestenes baznīcu... Teica, ka Jurģis tieši šo lietu dēļ cietis... Taču tā nebija taisnība... Ne jau Ģederts Eliass, bet Jānis Ritums visam pie vainas. Viņa dēļ Skulme cieta.

Arī Lestenes baznīca "ņepričom"... Šīs baumas palaida pati komi­teja. Izdarīja to caur saviem aģentiem. Tie gāja un stāstīja, ka Jurģis nogrēkojies... Gribējis saglābt baznīcu un pinies ar ārzemju manti­niekiem. Efekts pārdomāts... Lai visi zina un saprot, ka tādas lietas nedrīkst darīt. Šo morāli un patiesību būs ielāgot ikvienam.

***

Jau divdesmit septītajā aprīlī prokurors lūdza noskaidrot personu, kurai Jurģis nodeva vēstuli... Taču no atbildes ne vēsts. Drošībnieki klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmuši. Tikai pēc diviem mēnešiem sekoja VDK 5. daļas priekšnieka Zukuļa atbilde, ka šo cilvēku nevar no­skaidrot... 177Lai cik varena drošības komiteja, taču Skulmes slepeno kurjeru tā atrast nevar... Lietas izmeklēšana tuvojas beigām, bet viens no svarīgākajiem figurantiem tā arī nav zināms...

Septiņdesmit septītā gada piektajā jūlijā Grutups pieņēma lēmumu, ka minēto personu noskaidrot nav iespējams. 178Tā, lūk, nevar noskaid­rot un viss... Žanis Kulinskis var dzīvot tālāk. Viņš nostādīts ārpus likuma. Cilvēks neaizskarams... Aģents "Jēkabs Smiltnieks" savu uzdevumu izpildījis... Apsūdzējis Skulmi un nu var justies mierīgi...

Pašam Skulmem gan nekāda miera nebija. Staigā vien uz proku­ratūru un taisnojas. Arī majors Līnis viņu sauca. Prasīja faktiski to pašu, ko prokurors. Brīžiem tā dīvaini ap sirdi. Šķita, ka Līnis pārbaudīja izmeklētāja darbu? Ej tu zini... taču sajūta jocīga.

Sestajā jūlijā apsūdzētais jau kārtējo reizi ieradās pie prokurora.

"Sakiet, Skulme," lietišķi ievaicājās izmeklētājs, "kā tur ar tām radiolām īsti bija? Pastāstiet konkrētāk... Kāpēc rakstījāt par tām?"

"Nu..." sastomījās pratināmais, "man šis fakts bija tāds nepa­tīkams atklājums... Vai tas atbilst patiesībai, nezinu... Neesmu tehnisks cilvēks..."

"Bet par streikiem Daugavpilī un Liepājā?" turpināja Grutups. "Kādā nolūkā to izplatījāt? Varbūt arī tas jums likās neparasti?"

"Jā..." izbrīnījās Skulme, "tieši tā... Tas man šķita ļoti neparasti. Tāpēc arī rakstīju... Bet vai tā bija vai nebija, grūti teikt."

"Labi," apmierināts noteica izmeklētājs. "Tagad parunāsim par Liepāju... Savā vēstulē jūs rakstāt, ka pilsētas centrā parādījās uzraksts, kurā viens no PSKP un padomju valsts vadītājiem nodēvēts par latviešu tautas apspiedēju. Vai arī šo gadījumu nepārbaudījāt?"

"Nē..." pārliecinoši noteica Skulme. "Pārbaudīt nepārbaudīju... Vai tas atbilst patiesībai, nezinu..." 179

Un tā jautājums pēc jautājuma. Skulmes atbildes trafaretas: jā, rak­stīt rakstīju... Taču, vai tas atbilst patiesībai, apgalvot nevaru.

Tā maz pamazām Jurģis pats sevi apsūdzēja... Stāstīja, ka izplatījis nepārbaudītas ziņas. Rakstījis visu, kas ienāk prātā... Pārsvarā jau netī­kamo, slikto un neparasto... Dīvaini...

Izmeklētājs tikai sēdēja un pierakstīja. Aizpildīja protokolu un priecājās. Tik labs apsūdzētais sen nav bijis. Darbs sokas raiti. Piepūles nekādas. Atbild visu kā pēc notīm. Izcili. Prieks darboties ar tik inteliģentu cilvēku...

"Man vēl daži jautājumi..." it kā starp citu iejautājās prokurors. "Sakiet, Skulme, kā jūs vērtējat to, ko rakstījāt par Baltijas valstu okupāciju? Es domāju jūsu personisko attieksmi..."

Uzdevis jautājumu, izmeklētājs cieši uzlūkoja Skulmi. Jurģis nodrebēja, taču, pārvarējis mulsumu, klusā balsī iesāka:

"Toreiz biju maldīgās domās... Nesapratu. Rakstīju, ka krievi okupējuši Baltijas valstis... Citu neko piebilst nevaru..."

"Hmm, nevarat," noburkšķēja prokurors. "Tagad esat sapratis?"

"Jā..." nopūtās apsūdzētais. "Domāju, ka tas bija nedaudz vien­pusējs skatījums... Šodien apzinos, ka esmu kļūdījies. Ačgārni vērtējis dzīvi. Jau krietns laiks pagājis... Daudz esmu pārdomājis. Centies labot nodarīto... Daudz strādājis... Darījis to pēc vislabākās sirdsapziņas... Un ceru, ka darbs kaut daļēji mīkstinās manu vainu..." 180

Pratināšanas fināls sanāca fantastisks... Apsūdzētais visu rūgti nožēloja un solīja laboties...

Kad Grutups to izstāstīja Līnim, vecais opers varen nopriecājās. Un kā lai nepriecājas? Komiteja savu mērķi sasniegusi. Par to liecina apsūdzētā nožēla. Tā visaugstākā balva! Šādu cilvēku var droši laist uz tiesu. Arī procesam jābūt atklātam. Nekādu ierobežojumu. Lai visi redz un dzird... Lai vērtē! Tas valsts prestižu tikai vairos.

***

Jurģa Skulmes apsūdzību sastādīja ļoti meistarīgi. Atlasīja tikai atsevišķus, bet ļoti zīmīgus faktus... Tikai tos, kurus tiesā nevarēs pie­rādīt... Izvēlējās pašus ērmīgākos un spocīgākos notikumus.

Vispirms par Latvijas vecajiem pagrīdniekiem... It kā viņi aicinot Baltijas valstu apvienību kļūt par novērotājiem Apvienoto Nāciju Organizācijā... Līdzīgi Palestīnas atbrīvošanās kustībai.

Tad vēl Skulmes rakstīto par streikiem Daugavpils Sintētiskās šķiedras un Lokomotīvju remonta rūpnīcā.

Minēja arī radiolas Simfonija, kurās, pēc Skulmes vārdiem, iemon­tētas noklausīšanās iekārtas...

Un "saldajam ēdienam" — par to dzelzceļa sastāvu, kura riteņus piemetinājuši sliedēm... Rezultātā viss sliežu ceļš saārdīts.

Nobeigumā vēl atzīmēja, ka Skulme ciniski ņirgājies par partijas un padomju valsts vadītājiem. 1" 1

Tā arī visa apsūdzība. Ne vārda par Mākslinieku savienības 9. kon­gresu, pārtikas cenām, garajām rindām un baznīcu postīšanu.

Arī par Gorkija ielas tiltu klusums. Tāpat par četrdesmitā gada sep­tiņpadsmito jūniju, Maskavas orgbiroju un citām vēstures realitātēm. It kā tādu faktu nemaz nebūtu.

Un kur nu vēl partijnieku un ministru slepenās algas un kases!

Neminēja ne Vili Lāci, ne Andreju Upīti. Arī faktus par Ziemeļa un Beluhas slimošanu...

Apsūdzība meistarīga. Neviena lieka vārda vai burta. Viss iepriekš atlasīts un izvērtēts.

Lai apsūdzību pamatotu, izprasīja veselu rindu "spravku". Atbildes perfektas. Visi adresāti noliedz, ka Latvijā jebkad bijuši streiki un skrej­lapas... Nekā tamlīdzīga! Arī speciālas radiolas nav ražotas. To ar savu parakstu apliecina pats Popova radiorūpnīcas direktors. Jā, radiolas būvētas... Taču tikai sadzīves vajadzībām. Nekādu noklausīšanās iekārtu vai aparātu...

Arī vagonu riteņi nav tikuši piemetināti... To apgalvo Baltijas dzelzceļa priekšnieka vietnieks Smirnovs.

Pat Daugavpilī viss mierīgi. Nav nekādu streiku vai nekārtību. Nekas ārkārtējs milicijā nav redzēts un reģistrēts. To apliecina Dau­gavpils milicijas priekšnieks pulkvedis Manžoss...