Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

Pazīstams piemērs ir 12. gadsimta sekvence "Dusmu diena", kas pauž pastarās tiesas ideju. (Anonīma.)

Iespējams, ka tās autors ir kāds franciskāņu mūks Tomazo.

Svarīgāko mūzikas prakses reformu 11. gs. sākumā veica Gvido Areco, ieviešot nošu rakstu uz līnijām un fiksējot sešu pakāpju skaņu rindu - heksakordu (ar intervālu attiecībām).

Tas veicināja komponistu darbības attīstību un lika pamatus mūsdienu notācijas principiem. Visa līdz šim bijusī mūzika bija vienbalsīga. Tikai 1. un 2. gadu tūkstoša mijā Eiropā parādījās vairākbalsības mēģinājumi.

Tādējādi iesākās ilgstošs attīstības process, apgūstot sava veida "telpiskuma" izpausmi arī skaņu pasaulē.

Kopš 12. gs. katoļu baznīcās sāka ieviesties ērģeles. Tehniski tās vēl bija visai ierobežotas. Taču līdz ar vairākbalsīgās mūzikas attīstību ērģeļu nozīme kļuva arvien lielāka.

Tātad vairumam Rietumeiropas valstu, reģionu un pilsētu tieši 13. gs. bija laiks, kad progresīvo un reakcionāro spēku asā sadursmē plauka un veidojās jaunā pilsētu kultūra.

Ne tikai skolas, ne tikai filosofijas mācība - sholastika, ne tikai universitātes, te radās arī jauni literatūras žanri; teatralizēti uzvedumi, mūzikas formu jauni meklējumi.

Jaunajās viduslaiku pilsētās 12., 13. gs. formējās un uzplauka arī jaunas arhitektūras un mākslas formas. Tā bija gotiskā māksla.

Termins "gotisks" ir ļoti nosacīts. Tas radās renesanses laikā kā sinonīms vārdam "barbarisks", lai izteiktu zināmu nicinājumu barbaru iekarotājiem un gotiem.

Protams, šāda renesanses attieksme ir ārkārtīgi subjektīva.

Pilsētu aktīvā plauksme un celtniecība arhitektiem Izvirzīja jaunus uzdevumus. Pamazām izstrādājās ēku tipi pēc to funkcijām: tirgus, biržu, naudas maiņas, tiesu, slimnīcu, rātsnamu tipi.

Nozīmīgs kļuva pilsētas centrālais laukums, jo tieši tam apkārt apauga šīs visas minētās un dažādi funkcionējošās daudznozīmīgās celtnes. Šo ēku vidū liela nozīme bija viduslaiku pilsētas rātsnamam un pilsētas katedrālei.

Gotiskais rātsnams - tā ir liela akmens 2-3 stāvu māja. Apakšējais stāvs pavērsts pret laukumu ar plašu galeriju, kur notika dažādas tirdzniecības operācijas un kur lietus laikā tirgotāji varēja paglābties ar visām mantām. 2. stāvā izvietojās parādes zāles, kur notika pilsētas domes sēdes, dažkārt ari tiesu procesi. Virs rātsnama pacēlās augsts sargtornis, tas bija viduslaiku pilsētas lepnums. Katra pilsētas komūna centās uzcelt torni tā, lai tas būtu tālu redzams. Tieši no rātslaukuma torņa zvana plūda trauksmes zvani, kas vēstīja par kādiem ārkārtējiem notikumiem vai briesmām.

Grūti atrast vārdus, lai aprakstītu gotiskās katedrāles iespaidīgumu. Tie, kuri pazīst šīs celtnes pēc fotogrāfijām, kas parasti uzņemtas no fasādes, parasti uzskata, ka galvenā gotisko katedrāļu pazīme ir augšuptiece, vertikilisms. Patiešām, gotiskās katedrāles ir augstas, tās tiecas pretī debesīm ar daudzskaitiīgām smailēm, torņiem un tornīšlem, kā ari smailarkām.

Taču mūs, debesskrāpju laikabiedrus, pārsteidz ne tik daudz šis augstums, cik aspektu daudzveidība un bagātība šajās gotiskajās katedrālēs, kas atklājas, apejot tai apkārt, ieejot iekšā.

Gotiskās katedrāles ir ne tikai augstas, bet ari garumā izstieptas, piemēram, Šartras katedrāle Francijā ir 130 m gara. Transepta garums - 64 m. Tāpēc, lai apietu tai apkārt, jānostaigā vismaz Vi km.

Rodas sajūta, līdzīga kā kalnu vidē - ari tur ainava mainās ik pa metram, atklājot negaidītus kalnu siluetus - kāpumus, smailes, klintis, aizas un virsotnes.

Atšķirībā no romānikas ar tās noteiktajām, viegli nolasāmajām horizontālēm un vertikālēm, to mierīgajām pusloka arkām un arkādēm gotiskā katedrāle ir netverama, šķiet, ka sienu tai vispār nav - gan tuvākas, gan tālākas perspektīvas veido dažādu ažūru formu rotaļa.

Arkas, galerijas, torņi, laukumiņi ar arkādēm, t.s. arkbutāni, kontrforsi, kolonnas un kolonniņas, milzīgie logi - te augsti, te apaļi (t.s. gotiskās loga rozes), ar krāsainiem stikliem un sarežģītas ornamentikas logu rāmjiem - un tas viss ir "apdzīvots" ar milzīgu skulptūru masu. Šartras katedrālē apaļskulptūru - statuju vien ir 9000!

Tās aizņem ne tikai Ieejas portālus, galerijas, kapiteļu kolonnas, bet parādās uz pārseguma, uz karnīzēm, slēpjas zem kapellu velvēm, vītņu kāpnēs, parādās pat.lietus ūdens noteku cauruļu galos utt.!

Tātad gotiskā katedrāle - tā ir vesela pasaule!

Šī gotiskā katedrāle tik tiešām pārstāvēja viduslaiku pilsētu, tās pasauli. Un pat šodien, mūsdienu modernajā Parizē, Parīzes Dievmātes katedrāle, piemēram, valda pār kvartālu, tās priekšā atkāpjas baroka, klasicisma un ampīra arhitektūra!

Līdz ar to mēs varam iedomāties, cik iespaidīgi šī katedrāle izskatījās tajā laikā, kad tai nebija arhitektonisku sāncenšu un to ietvēra tikai pieticīgā viduslaiku māju apbūve Sēnas krastos!

i Viduslaiku kultūra Rietumeiropā

Toreiz katedrāle bija kaut kas vairāk nekā dievkalpošanas vieta. Līdzās rātsnamam tai bija arī sabiedriskās dzīves sateces nozīme. Rātsnamā koncentrējās vairāk lietišķa, praktiska sabiedrības plūsma, kas bija saistīta ar pilsētas valdes lietām. Katedrālē notika ne tikai dievkalpojumi. Tajā tika lasītas arī universitāšu lekcijas, notika svarīgas pilsētas domes sanāksmes. Daudzas katedrāles bija tik milzīgas, ka visi tā laika pilsētas iedzīvotāji nevarēja to pilnībā piepildīt

Katedrāles priekšā nereti tika izlikti tirgus soli, tāpat nereti tieši šeit, katedrāles priekšā, tika uzvestas mistērijas (teatralizēti uzvedumi).

Tātad - tieši pilsētas dzīves veids un prasības mudināja atkāpties no druknās, patumšās, cietoksnim līdzīgās romānikas katedrāles. Bija nepieciešams, lai tā būtu plašāka, gaišāka, atklātāka, ietilpīgāka.

Tādēj bija nepieciešms izmainīt konstukcijas pamatprincipus.

Bet! Līdz ar konstrukciju izmainījās visa estētika, t.i., arhitektūras stils.

Starp citu, grūti ir pateikt, vai tehnika mainīja estētiku, vai laikmeta estētika diktēja izmaiņas tehnikā.

Visticamāk, ka tas bija vienlaicīgs nedalāms process. Katrā ziņā pagrieziens uz gotiku sākās ar arhitektūru un tālāk pārgāja uz skulptūru, glezniecību un lietišķo mākslu. (Gotikas arhitektūras konstrukcijas analīze - semināra uzdevums.)

Kopsavilkums

Par viduslaikiem Rietumeiropas kultūras vēsturē sauc posmu aptuveni no 5.-15. gs. Vispirms šajā tūkstošgadē izceļas ts. Merovlngu kultūra (5.-8. gs), kuras raksturīgākā iezīme ir tautas tradīciju un kristietības sadure, savstarpējā bagātināšanās. 8. gs. sāk dominēt Karolingu dinastija un notiek izmaiņas arī kultūrā - tiek atdzīvināta antīkā mantojuma nozīme, cieņa. Galvenie kultūras centri ir klosteri, klosteru skolas, galvenie kultūras uzturētāji un veicinātāji - mūki. Sākoties feodālajai sadrumstalotībai, katrs feods sacenšas savā starpā par skaistākās baznīcas izveidi savā novadā. Uzplaukst t.s. romānikas stils, kurš tipisks ar akmens arhitektūras spēku, smagnējību, dižumu. Romānikas celtņu dekorā un skulpturālajā klāstā jo uzskatāmi redzama tautas amatnieku un mākslinieku fantāzija. 12., 13. gs. uzplaukst viduslaiku pilsētas. Pret tām karo vietējie feodāļi. Tomēr pilsētās augtin aug skolu (domskolu) tikls, uz to bāzes veidojas pirmās Rietumeiropas universitātes attīstās teoloģija, filosofija (patristika, sholastika). Visā viduslaiku posmā raisās mutvārdu poēzija, sevišķi - varoņeposs, un literatūra, īpaši bruņinieku literatūra (stāsti, romāni, balādes u.c.). Sazarojas mūzikas žanri, kas izpaužas kā laicīgā, tā baznīcas mūzikā. Veidojas tautas uzvedumu - žonglieru - mākslas tradīcija, ari pirmie teātra mākslas aizmetņi, īpaši Anglijā. Līdz ar pilsētu plauksmi veidojas jauns arhitektūras un mākslas stils - gotika, kas vispilnīgāk atklājas pilsētu katedrāļu izbūvē.