Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

Humānisti tiecās pamatot cilvēku kā šis pasaules dzīves vērtību, izcak ticību prāta un cilvēka spēju bezgalībai. Viņi slavināja cilvēka personības brīvību, vērsās pret reliģisko askētismu, aizstāvēja cilvēku tiesības nodotie s dzīves daudzveidīgiem priekiem un baudām.

Šī dzīves atzīšana humānistu darbos dēsi saistīta ar tiivēka ķermeņa kultu, kas savu kalngalu sasniedza Džovannl Bokačo "Dekameronā". Šeit katrā lappusē izpaužas prieks par alvēka ķermeni. Te atspoguļoti notikumi, kas saprotami tautai, jo ir smelti no tautas n ost ā stiem, anekdotēm un tādējādi apliedna dzīves un dzīvības vitalitātes atzīšanu.

Humānisti savos darbos parādīja, ka renesanses cilvēks vairs nepakļaujas baznīcai, renesanses alvēka reliģija pieņēma individuāla iekšēja pārdzīvojuma formu.

Tas jo spilgti izpaužas humānista Piko della Mirandolas darbos. Viņš raksta:

Tu, dlvēk» vienīgais pazīsti augšanu un attīstība tev vienīgam doti garīgās dzīves dīgļi. Ir vērts pētīt tikai vienu - cilvēka"

Tātad Mirandolas darbos a'lvēks kā tāds ir visas uzmanības centrā. Mirandolas darbos 1 Ir uzsvērts ka, eņģeļi ir eņģeļi, velni ir velni, bet cilvēks ir bezgalīgs • visdaudzveidīgākā parādība Visumā.

Fransuā Rabiē fantastiskajā romānā "Gargantija un Pantagriels" tiek runāts par dlvēku, kas dzīvē neatsakās ne no kā un tādēļ atklājas sevišķi lielā daudzpusībā. Tādējādi te parādās gan dlvēka lieliskums, gan traģēdiķ vienlaikus.

Mūsdienu čehu rakstnieka Karela Šulca romānā "Akmens un sāpes" tiek attēlota Mikelandželo Buonaroti dzīve, kur redzams, ka tieši daudzpusība Ir ti, kas Mikelandželo pārvērš par ģēniju un kas vienlaikus veido ari viņa dzīves traģismu, dramatismu un piepildījumu.

No Šiem faktiem mēs varam Izlobīt pašu galveno - vanam noteikt eiropeiskā humānisma tradīdju.

Par nozīmīgiem humānistiem mēd2 uzskatīt senos romiešus, taču romiešu humānisma saknes, kā mums tas jau zināms, nāca no Grieķijas. It tpašl humānistiskos pn nopūs Senajā Romā Izkopa fllosofyas vnm stoidsms un S virziena izaiākais pārsāvis Seneka.

No šiem antīkajiem avotiem galvenokārt bļfa Izveidojusies eiropeiskā humānisma tradidja.

Kopumā antīkā tradīcija izceļ ideju par cilvēku, kas balstās pats uz mm spēkiem un ar kultūras palīdzību padara pasauli par savu dzimteni.

Bet! Eiropeiskā humānisma tradīciju voido ari agrime kristiešu domātāji, sevišķi viduslaiku izcilākie domātāji, Ut uzskattja, ka homo humānus tr paīgna

' r «ļvsv mi Hm ļm ASt cieņu.*

Dievam, ir atkarīgs no Dieva un iegūst savas esības jēgu tikai orientācijā uz viņpasauli.

Tādējādi veidojās viens no eiropeiskās garigās dzīves pamatkonfiiktiem (bet varbūt bagātībām?). To izraisa tas, ka Rietumeiropas kultūrai ir šie divi avoti: anb~kā pasaule un kristietība.

Starp kristīgo un antīko tradīciju veidojās visdaudzveidīgākās un sarežģītākās attiecības. Tādējādi skaidrs, ka renesaneses humānisti patiešām nebija nekādi jaunpagāni vai ateisti. Kristigā reliģija un baznīca joprojām bija noteicošais faktors renesanses laikmetā. Kristīgā reliģija pavadīja humānistu dzīvi no dzimšanas līdz nāvei.

Taču humānisti distancējās no viduslaiku pasaules ainas, kur Dievs - visa esošā Radītājs un Kungs - stāvēja pāri dabai un cilvēkam. Viduslaiku cilvēku dzīve ritēja aklās bailēs no Dieva soda un ceribā uz Dieva žēlastību.

Tajā pat laikā humānisti nedistancējās no ticības Dievam, taču viņu jaunapgūtajā pasaules ainā Dievs neeksistēja bez dabas. Dievs, viņuprāt, apgaro dabu, nosaka tās skaistumu, likumsakarības, prātu, bet nav tas, kas rada no nekā.

Humānistu pašapziņa īpaši spilgti izpaudās kustībā, kas nosacīti nosaukta "studia humanitatis" 1 .

Ar "studia humanitatis" saprata visa tā atīgu izpēti, kas veido cilvēka gara veselumu un pilnību. Antīko autoru studijas šķita pats īsākais ceļš uz ideālu cilvēku, uz kultūras cilvēku, uz personību. Humānistu aizraušanos ar antīko tradīciju uzskatīja par augšāmcelšanos pēc ilga, gandrīz vai nāvei līdzīga miega. Petrarka, piemēram, slavināja ceļu uz Romu kā uz zelta laikmetu. Tāpēc arī sāka figurēt atdzimšanas jēdziens. Tāpēc ari tika veidotas izcilas privātās bibliotēkas, kas vēlāk pārvērtās publiskajās. Izcils antīko autoru krājums bija Petrarkas bibliotēkā. Tieši no kāda renesanses humānista privātās bibliotēkas veidojās viena no pasaulē visnozīmīgākajām grāmatu un dokumentu krātuvēm - Bibliotheca Vaticana, kas pastāv arī šodien.

Nekur grieķu autori nebija tādā cieņā kā Marselino Fičīno radītajā Platona akadēmijā Florencē. Savu villu Carregi, kas pārtapa par Florences zinātnieku un humānistu centru, viņš nosauca par Akadēmiju, apvienojot neformālā grupā visus, kas interesējās par Platona filosofiju. Un raksturīgi, ka visu šo pasākumu finansēja neviens cits kā Mediči.

Pats Fīčīno savu dzīvi veltīja tikai filosofijai, viņš neprecējās, nenodevās nekādiem dzīves priekiem. Dienu un nakti viņš strādāja ar antīkiem tekstiem, nenovējēdams sev dzīvē neko citu kā vienīgi patiesības meklējumus.

Šai Platona akadēmijai nebija stingras struktūras. Paši viņi (humānisti), kas šeit pulcējās, sevi dēvēja par platonisko ģimeni 2 .

Platona akadēmija Florencē nebija vienīgais šāds studiju centrs. 14. gs. Florencē radās pulciņš, ko laikabiedri pazina kā Alberti Paradiso. Arī šeit galvenā nodarbe bija antīko vērtību iepazīšana un studēšana.

Arī Romā veidojās humānisma kustība.

1 Atstāstīts pēc - Rubenis A. Dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā. R., Zvaigzne, 1995, 95.lpp.

2 Atstāstīts pēc - Rubenis A. Dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā. R., Zvaigzne ABC, 1995, 96.-97.lpp.

Humānistu izglītības programmas pamats bija ticība antīko autoru noformējošam spēkam attiecībā pret cilvēku. Viņu mērķis bija Izglītots cilvēks kā tāds. Tika uzskatīts, ka izglītība ļauj cilvēkam otrreiz piedzimt. Ļoti populārs šai sakarībā Kļuva sengrieķu mīts par Prometeju. Dž. Bokačo, piemēram, šo mītu skaidroja tā: "Prometejs, būdams kultūras nesējs un audzinātājs, rada cilvēku otro reizi, pārvēršot viņu no homo naturalis par homo cMlis 1 (no dabas cilvēka par kultūras cilvēku). Izglītības spēks tātad paceļ cilvēku pāri dabai un veicina cilvēka pašreallzāciju.

Humānisti pirmo reizi apzinājās kultūru kā visas cilvēces vēsturē nozīmīgākā saglabāšanu.

Humānistu pašapziņa izpaudās kā atbildība nākamo paaudžu priekšā vērtību saglabāšanā.

Tieši renesanses laiks deva nosaukumus kultūras vēstures periodiem: antīkā pasaule, viduslaiki, renesanse.

Renesanses humānisma idejas rada atspulgu visdažādākajās kultūras jomās. īpaši spilgti šīs idejas atklājās mākslā.

Viduslaikos mākslai bija vairāk apkalpojoša loma - uzdevums slavināt un izplatīt kristīgās ticības un morāles mācību. Protams, ari viduslaiku mākslā izpaudās mākslinieka individuālā griba, domāšana, bet tā kalpoja kristīgajai ticībai, kanoniem.

Humānisti turpretim ar mākslu saistīja tādas vērtības kā iespēju cilvēkam īstenot sevi, izceļot mākslas darbu kā dziļi individualizētu autora darbu.

Humānisti dzeju vērtēja kā visaugstāko no visām mākslām. Petrarka, piemēram, uzskatīja, ja visas citas mākslas prasa tikai darbu un čaklumu, tad dzeja - dievišķo inspirāciju*.