Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

kailķermeņus vispārsteidzošākajos pagriezienos. Šai ziņā raksturīgs viņa fresku cikls "Pastarā tiesa" Orvjeto katedrālē. (Šos darbus sīkāk analizēsim seminārā.)

Rodas jautājums: kāpēc Sinjorelli ar tādu atdevi, rūpību un precizitāti demonstrē anatomijas studijas uzdevumus? Un atbilde ir tikai viena: mākslinieku taču ir dziļi saviļņojusi cilvēku daudzveidīgo kaislību atklāsme pastarās tiesas priekšā. Viņam, protams, interesē tieši šīs cilvēciskās emocijas, kas atklājas caur kustību, pagriezienu un pozu bagātību, nevis anatomija.

Lai labāk izteiktu cilvēka dvēseli renesanses autori studēja šīs "sausās zinātnes". Tāpēc tā saucamie "formālie uzdevumi" reti kad bija tikai formāli. Renesanses kvatročento meistari gan pamatīgi nodarbojās ar šīm formālajām problēmām un to nemaz neslēpa. Bet šajās formālajās problēmās viņus ievirzīja vispārējā renesanses kultūras humānistiskā koncepcija, kuras pamats bija aizrautīgi, kaismīgi un pilnīgi apgūt pasauli visā tās daudzveidībā.

Mākslas vēsturē ir iedibinājusies tradīcija par kvatročento visizcilāko pamatlicēju uzskatīt florencieti Mazačo (1401-1428). Kaut arī mākslinieks nodzīvoja tikai 27 gadus, tomēr viņš paspēja izveidot savdabīgu, ļoti enerģisku, vīrišķīgu mākslas stilu. Ne velti viņa māksla kļuva par paraugu visiem 15. gs. autoriem. Tādi ģēniji kā Leonardo da Vinči, Rafaels Santi un Mikelandželo Buonaroti vēlāk cītīgi studēja Mazačo mantojumu, it īpaši viņa gleznojumus Brankači kapellā Santa Marija del Karmines baznīcā Flocencē. Šajās Brankači kapellas freskās Mazačo, veiksmīgi pārtverdams Džoto iedibinātās tradīcijas, meklē un atrod cilvēka dvēseles dzīves izpratnes atslēgu. Spēcīga ir Ādama un Ievas izdzīšanas aina no Paradīzes. Mākslinieks šajā freskā izmantojis krāsas, kas burtiski kvēlo, tādējādi tās trāpīgi izsaka notikuma būtību - cilvēka kaisles spēku, cilvēka dabas nolemtību. Var teikt - dabas spēku uzvara šeit atklājas ar īsti renesansīgu varenību.

Freskā nav nekādu sīkdetaļu. Māksla ar visu savu krāsu un formu lakonismu atklāj cilvēka dabu, cilvēkam ejamo zemes ciešanu un zemes prieku pilno ceļu. (Sīkāk šos darbus analizēsim seminārā.)

Viens no mezgla punktiem, kur satek kopā labākais kvatročento meklējumu strāvojums, ir 15. gs. meistaru darbs pie Siksta kapellas sienu apgleznošanas Vatikānā. Parasti ar šo mākslas pērli - Siksta kapellu - saistām Mikelandželo devumu. Bet Mikelandželo taču ir Dižrenesanses autors, kas 15. gs. mākslā vēl neiekļaujas (dzimis 1475. g.). Tad kāpēc kvatročento tomēr lepojas ar Siksta kapellu?

Mums noteikti jāatceras, ka slavenā Siksta kapella bija uzcelta jau 15. gs. - 1475. gadā, pāvesta Siksta IV laikā. Pirmie dokumenti, kas vēsta, ka ir uzsākta kapellas sienu glezniecība, attiecas uz 1481. gada oktobri. 1482. gada 17. janvāra dokumentos jau ir norādīti visi 6 mākslinieki, kas šajā gadā ir uzaicināti pie kapellas sienu apgleznošanas. Tie, protams, ir izcilākie no 15. gs. mākslinieku kopas: Sandro Botičelli Pjetro Perudžino Domeniko Girlandaijo Kozimo Roselli Bernandlno Pinturikio Luka Sinjorelli

Katrs no šiem māksliniekiem apgleznoja savus kapelias laukumus patstāvīgi. (Sīkāka šo darbu apskate - semināra tēma.)

Renesanse ir pirmais laikmets kultūras vēsturē, kad kulta celtne vairs nav galvenais arhitektūras tips. Baznīca ir beigusi savu vadošo lomu visās dzīves jomās. Tādēļ par vadošo celtnes tipu pirmo reizi Rietumeiropas arhitektūras vēsturē kļūst laicīga ēka - palaco (it. - palazzo) - bagāta pilsoņa nams, pils.

No formu attīstības viedokļa sevišķa nozīme ir tieši 15. gs. Florences palaco. Šai laikā pils plāna četrstūris tiek pietuvināts kvadrātam. Ari celtnes iekšējais pagalms ir kvadrāts. To ieslēdz četri vienādi ēkas bloki. Visa celtne no putna lidojuma atgādina milzīgu kubu, kuru nereti grezno varens tornis (piemēram, palaco Vekio Florencē, palaco Mediči un palaco Rikardi Florencē, palaco Stroci Florencē u.c.). Tāpat kā Senās Romas celtnes, ari Florences palaco ceļ no viena materiāla, bet dekorē ar citu. Palaco sienas parasti ir no ķieģeļiem, apšūtas ar akmeni. Tādējādi ķieģeļu celtnes liekas izveidotas no varenu akmens kvadru - rustu - regulārām kārtām. Tādas sienas izdveš nesatricināma pamatīguma, spēka iespaidu, kas atbilst palaco saimnieka stāvoklim sabiedrībā, bet reizē ari runā par lielāku praktiskumu, saimnieciski lietišķu dzīves raksturu. Palaco ēku var uzskatīt par mūsdienu lielo daudzstāvu māju priekšteci. (Sīkāks palaco apskats un analīze - semināra uzdevums.)

Agrā renesanse Itālijā ilga apmēram simts gadus. Dižrenesanse - tikai 25 gadus. Par tās noslēgumu uzskatal525. gadu. Tā ir traģiska robeža, kad Itālijas pilsētas - valstis zaudēja savu brīvību.

Dižrenesanse bija pēdējais brīvības vilnis, pēdējais mēģinājums pilsētām Dženovai, Florencei, Milānai saglabāt savu brīvību.

Līdzīgi kā kādreiz Grieķijas polisām, tā tagad itāļu pilsētām bija pienācis laiks "maksāt" par savu demokrātisko pagātni, par savu separātismu, patstāvību. Eiropā veidojās jaunas valstis, tas notika pēc nāciju un teritoriju principa. Miniatūrajām Itāļu valstiņām, kurām nebija bāzes ne ražošanas, ne tehnikas pārkārtošanai, vajadzēja kapitulēt to priekšā.

Līdz šim itāļu pilsētu spēks pastāvēja starptautiskajā tirdzniecībā (ceļi veda caur Itāliju). Bet līdz ar Amerikas atklāšanu tirgus ceļi novērsās uz Atlantijas piekrastes zonām!

Taču tāpat kā kādreiz pēc Grieķijas polišu politiskā norieta, grieķu kultūra pakļāva savus iekarotājus (romiešus) un izplatījās tālu aiz bijušās Grieķijas robežām, tāpat Itālijas renesanses kultūra un humānisms kļuva par vispasaules ieguvumu. Tas notika tieši tajā brīdī, kad šo vērtību radītājas - itāļu renesanses "mājasjaavards" sāka dzist.

Cinkvičento māksla, kas vainago renesanses kultūru, kļuva jau nevis vietēja, bet vispasaules parādība.

Kaut ari laika ziņā činkvičento tieši izaug un turpinās tūdaļ pēc kvatročento, starp šiem laikmetiem tomēr ir būtiska atšķiriba.

Kvatročento - tā ir analīze, svēršana, meklējumi, mērījumi, atradumi. Tā ir svaiga, spēcīga, bet bieži vien vēl visai naiva, jauneklīgi nenobrieduši pasaules izjūta.

Činkvičento tā ir sintēze, secinājumi, kopsavilkumi, gudrības pilns briedums, koncentrēšanās uz vispārējo un galveno, kas nomaina agrās renesanses zinātkāro taustīšanos un meklējumus visapkārt un visā.

Tātad sintēze!!!

Pietiek minēt tikai tris vārdus, lai saprastu šo dižrenesanses kultūras izcilību:

1) Leonardo da Vinči (1452-1519);

2) Rafaels Santi (1483-1520);

3) Mikelandželo Buonaroti (1475-1564).

Viņi kā mākslinieki bija savstarpēji atšķirīgi savā starpā ļoti nevieādi, kaut ari likteņos viņiem bija daudz kas kopīgs: visi tris viņi

• fomējās Florences mākslas tradīciju ietekmē,

• pēc tam strādāja mecenātu galmos, viņu pilīs, galvenokārt pie pāvestiem, izbaudot kā šo pasūtītāju devīgumu, tā arī viņu kaprīzes!

Visu tris mākslinieku ceļi bieži krustojās, viņi nereti nonāca savstarpējās sāncensības situācijās, tāpēc dažkārt izturējās viens pret otru nelabvēlīgi, pat naidīgi. Viņiem bija pārāk dažādas cilvēciskās īpašības un mākslinieciskās individualitātes. Nu - mūžības priekšā - visas šīs sīkās intrigas ir zudušas.

Tagad, pēcnācēju apziņā, visas šīs tris virsotnes veido kopu, kas sevī ietver pašas nozīmīgākās renesanses vērtības. Tās ir: