Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

Rezultātā mainījās cilvēku attieksme pret drukāto vārdu.

Viduslaikos dominēja absolūta vārda autoritāte [138] . Latīņu aforismus un izteicienus izrunāja piepaceltā, svētsvinīgā, sakrālā, mistikas iestrāvotā izteiksmē. Viduslaikos rakstītais vārds šķita dievišķs. Renesansē vārds kļuva cilvēcisks. Kļuva acīmredzams tas, ka vārdam, atkarībā no konteksta, var būt arī dažādas nozīmes - tas kļuva vijīgs, individuāli (arī mākslinieciski) iespaidīgs, savdabīgs. Līdz ar to ar lielu spēku sāka atraisīties rakstnieku stili, sāka zelt rakstnieku neatkārtojami individuālā vārda meistarība.

Renesansē rakstītais vārds kļuva arī nacionāls - tas sāka izmantot tautas runu, tādējādi tas demokratizējās, tas antropoloģizējās, tas kļuva cilvēkiem saprotams, pieejams, tuvs. Rakstītā vārda izplatība raisīja cilvēku individualitāšu

un cilvēku zināšanu uzplaukumu. Ne velti renesanse ir diženā Fausta - zinātnieka, jaunības un patiesības meklētāja tēla - parādīšanās laiks dažādu leģendu un literāro darbu formās (tikai vēlāk arī Gēte šo tēlu izmanto savā darbā).

3a mēs jautātu, kas Ir pats vissvarīgākais renesanses atklājums, tad atbilde neapšaubāmi būtu - "cilvēka atklāšana"l

Tie bija centieni aplūkot indivīdu šīs pasaules visdažādākajās dimensijās. Tas bija antropoloģlzēšanās laiks.

Viduslaiki atzina cilvēku, kas vispirms eksistē savā ticībā. Viduslaikos cilvēks kļuva par personu, pirmkārt, pateicoties saistībai ar dievišķā plāna ieceri, ar spēju atsacīties no sevis.

Renesanse turpretim atklāja indivīdu savā vlenrelzīgumā.

Dižais renesanses domātājs Piko della Mirandola teica:

"Es esmu novietojis tevi (tl., cilvēku) Visuma centrā, iai tev no turienes būtu labāk aplūkot visu, kas notiek pasaulē. Es neesmu tevi radījis nedz par debesu būtni, nedz par zemes būtni, tu neesi mirstīgs, un tu ari neesi nemirstīgs. Es esmu izdarījis tā, ka tu esi tu pats. Līdzīgi skulptoram tu kal pats savu "es"."

Viduslaiki, interesējoties par cilvēku, norādīja uz visas cilvēces tieksmi pēc svētuma.

Renesansē zemes dzīve kā tāda ieguva pati savu nozīmi. Jautājums - "no kurienes cilvēks nāk un uz kurieni viņš iet?" - atkāpās cita jautājuma priekšā - "kas ir cilvēks?"

Renesanses doma balstījās uz apziņu par cilvēka izredzētību, par viņa augsto aicinājumu šajā pasaulē. Cilvēks vairs nebija "ceļinieks", grēcinieks, niecība, bet figurēja kā ne ar ko nesalīdzināma vērtība. Zemes dzīve - vienīgā iespēja izpaust, realizēt savu Es.

Renesanses antropocentrisms izpaudās:

1) tieksmē un prasmē īstenot savu dabu un tas noveda pie cilvēka garīgās un ķermeniskās harmonijas atzīšanas,

2) tendencē izvirzīt priekšplānā cilvēka personisko aktivitāti, darbīgumu,

3) pasaules uztverē, dzīves pilnības izjūtā, prāta, jūtu un kaislību harmonijas apliecinājumā, tas tiecās slavināt cilvēka dabu, novedot pie visas dzīvās dabas atzīšanas.

Daba - skaistā iemiesojums, prieka avots, harmoniskās pilnības izpausme. Tās uzdevums - kalpot cilvēkam, būt ar cilvēku saskaņā.

Sakarā ar šo antropocentrismu renesansē sāka pielūgt talantīgus cilvēkus - līdzīgi kā antīkajā pasaulē varoņus un viduslaikos svētos.

Grieķi nepazina "ģēnija" kultu, bet renesanse, lūk, sāka runāt par titānismu, par ģenialitāti, par Leonardo da Vinči ģēniju, piemēram.

Renesanse nav iedomājama bez izglītības līmeņa celšanās. 15. gs. iasītprasme un rakstītprasme aptvēra arvien plašākus sabiedrības slāņus. Jaunekļi tika sagatavoti tirgoņa, notāra, ārsta, teologa vai vēl kāda cita svarīga amata pildīšanai.

Tāpēc varam droši apgalvot, ka jauno pilsētu sinjori uzņēmās aizbildniecību pār šo jauno pilsētu rosmi, pār jaunās domāšanas izpausmēm. To prasīja viņu pašu personīgais un ari viņu jauno valstiņu prestižs. Viņi bija ieinteresēti izpētīt dabas noslēpumus, iepazīt tos, izmantot tos. Sinjori ar

Ronesanaes kultūra

zinātnisko atklājumu, ar tirgoņu kapitālu, bet It sevišķi ar mākslas palīdzību centās celt savu autoritāti un Iemantot slavu.

Piemēram, Jau pieminētais Lorenco Medlčl tika uzskatīts par labāko mākslas pazinēju. Valdnieki no visas Itālijas vērsās pie viņa pēc padoma, Ja runa bija par glezniedbu vai arhitektūru. Uelu daju no savas bagātības, viņš tāpat kā viņa senfi no Medlčl dzimtas, ziedoja antīkās mākslas savākšanai.

Šāda augstmaņa tips bija arī Urblno pilsētas hercogs Federigo Montefeltro, ko 1466. gadā gleznā iemūžinājis Pjēro della Frančeska (Florencē, Ufici galerijā). Mākslinieks attēlojis Federigo profilā. Apģērba un cepures košais sarkanums vērš gleznu patiesi svinīgu. Hercoga galva augsti pacejas virs gleznā attēlotām kalnu grēdām, pakalniem, upēm ar zvejnieku buru laivām. Viņa sejas profila līnija Ir spēcīga, stūraina, asa, lūpas sakniebtas, skatiens ciets un lepns. Viņš Ir valdnieks - Urblno hercogs! Savā mazajā valstī viņš valdīja kā stingrs administrators, kas ml) disciplīnu. Savu humānista pārliecību šis augstmanis pauda galvenokārt kultūras sfērā - vāca matemātikas un dabaszinātņu darbus, kā ari antīko dzejnieku un oratoru rakstus, neatlaidīgi papildināja šos krājumus, un tie Izveidoja vienu no labākām 15. gs. bibliotēkām. Viņš aicināja savā galmā redzamākos arhitektus, nodibināja ar viņiem ciešus kontaktus un arī radoši piedalījās savas pils projekta Izveidē. Frederlgo Montefeltro pulcināja pie sevis daijamatnlekus un gleznotājus kā no Flandrijas, tā Itālijas, tādējādi veicinot renesanses Ideju attīstību un Izplatību.

Renesanses kultūrai bija arī savs Idejiskais pamats. Un tas bija humānisms (lat. - humānus - cilvēcīgs)'. Atšķirībā no viduslaiku teocentmkās Ideoloģijas renesanses humānisms Ir antropocentriska ideoloģija. Tātad c#vēks darbīgs, daudzpusīgs Indivīds kā garīga un ķermeniska vienība nostājās 4 laikmeta, 5s kultūras uzmanības centrā un humānistu Ideoloģijas centrā. Tāpēc humānisms kļuva par visu parādibu mērauklu. Tas slavināja cilvēka ķermeņa skaistumu, jūtu bagātību, prāta spējas, cilvēka brīvību un viņa darbības plašos horizontus. Cilvēka dižumu vairs nenoteica viņa Izcelšanās, bet viņa paša personīgā darbība. Humānisma Ideāls bija garīgi attīstīts, izglītots cilvēks, šāda orientācija uz cilvēka būtību bija saistīta ar Interesi par reālo pasauli vispār un ar tieksmi pasauli Izzināt, racionāli Izskaidrot, šāda domāšana lietā mērā otu izmantota antīkajā fllosofljā, sevišķi Platona morālajā fllosofljā, kā ari antīkajā mākslā.

Protams, humānisma Idejas sastopamas ari seno tautu folklorā, mitoloģijā, dažādu tautu domāšanā, fllosofljā.

Bet, kā izveidojusies Idejiska sistēma - kustība, - humānisms radās renesanses laikmetā • cīņā pret personības savdabības Ierobežošanu, cīņā pret baznkas politisko un Idejisko vienvaldību (kā tas bija viduslaikos). Humānisms pievērsās antīkās zinātnes, fllosofljas un mākslas vērtību apgūšanai, jo tur saskatīja antropoccntrlsmu,

14. un 15. gs. galvenais humānisma centrs bija Itālija. šajā vidē uzplauka tādi humānisti - pasaulslaveni, nemirstīgi ģēniji kā Dante Aligjētl, Frantesko Petrarka, Džovannl Bokafo, Lorenco Valla, Džovannl Piko dulla Mirandolo.

' Humānam! k uakihi un rkfea* fcfttenta, kam tafcalurtva tlMtanlfollUa, cMtf* P>*t dpa (Mf tiesībām, rUpn par OMU latiUtffai un Mpuatgu dul»Ul

Leonardo da Vinči, Rafaels Sariti, Mikelandželo Buonaroti un daudzi jo daudzi citi.

No Itālijas humānisma idejas izplatījās ari citās Rietumeiropas valstis. Francijā šo ideoloģiju savos darbos apliecina, piemēram, Fransuā Rabtē, Mišeis Montēņs; Vācijā - Albrehts Dīrers; Spānijā - Migeis de Servantess; Nidertadē - Roterdamas Erasms; Anglijā - Tomass Mors, Viljams Šekspīrs, Frārtsts Bēkons.