Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

13. nodaļa

13. nodaļa

Renesanses kultūra

Mūsdienu vēstures zinātnē par viduslaikiem dēvē posmu no Romas impērijas sabrukuma posma 5. gs. līdz pat angļu revolūcijai, kas aizsāk t.s. jaunos laikus.

Bet kultūras vēsturē, arī mākslas vēsturē šis viduslaiku posms ir īsāks - tas beidzas jau 14. gs.

Kāpēc? - Pār Eiropu šai laikā sāk strāvot spēcīgs kultūras vilnis, kas ir noliedzošs viduslaiku pasaules izjūtai un izpausmēm. Šis kultūras vilnis ir renesanse.

Nosaucot vārdu "renesanse", šķiet, katram no mums sirds sitas spēcīgāk, mūsu enerģija it kā mostas, fantāzija raisās. Mūsu iztēlē iznirst ainas, kurās uzplaukst spilgta svētkiem līdzīga dzīve, mūsu acu priekšā slīd spēcīgu, titānisku cilvēku tēli, kas ir cildeni un skaisti, kas veic diženus uzdevumus. Tie ir varoņi - drosmes pilni, apbalvoti ar pašapziņu, grāciju, darba gribu…

Renesanse - viens no pilnvērtīgākiem cilvēces vēstures laikmetiem, kas ir brīvības sinonīms, mākslas pilnības sinonīms, cilvēka fiziskās un garīgās harmonijas sinonīms.

Nosaukums "renesanse" pirmo reizi minēts Itālijā dzejnieka Frančesko Petrarkas (1304-1374) darbos. Bet pirmais, kas šo apzīmējumu "rinascimento" (it. vārds: "atdzimšana") formulējis noteiktā jēdzienā, piešķirot tam laikmeta *

raksturošanas nozīmi, bija Džordžo Vazari, kurš 1550. gadā uzrakstīja grāmatu ar izcilāko mākslinieku biogrāfijām. [129] Ar nosaukumu "atdzimšana" viņš apzīmēja tādas 14., 15. un 16. gadsimta izpausmes, kurās atklājas antīkās kultūras tradīciju cienīšana vai vismaz zināma iedvesmošanās no tām.

Taču! Jaunas lielas kultūras vilnis, kas nosaka veselu jauna kultūras laikmeta raksturu, nevar sākties pēkšņi, bez pamata.

Tādēļ noskaidrosim, no kurienes un kāpēc radās šis nozīmīgais kultūras strāvojums.

Šo pilsētu uzplaukumu tātad veicināja organizēta tirdzniecība, manufaktūru, banku u.tml. attīstība. Ap 14. gs. pilsētās varu arvien noteiktāk sāka iekarot vienpersoniski valdnieki (sinjori). Itālijas pilsētas pamazām pārveidojās par pundurmonarhijām - vairāk vai mazāk centralizētām nelielām valstīm, jo pilsētas sāka dominēt arī pār apkārtesošo lauku teritoriju. Tādējādi 14., 15. gs. kā ievērojami centri izveidojās Florence, Dženova, Milāna, Venēcija, Neapoles karaliste, Pāvesta valsts u.c.

Pateicoties pilsētu centralizācijai un to jaunajai ekonomikai, veidojās pilsētu politiskā un saimnieciskā neatkarība, bet, pateicoties neatkarībai, cēlās lepnums par savu pilsētu. Šajās rosmīgajās pilsētās sāka nobriest lielas un slavenas tirgoņu dzimtas, kas daudz devušas, lai vairotu savas pilsētas skaistumu un slavu. Piemēram, Medičl dzimta Florencē bija ne tikai vilnas manufaktūru un banku turētāji, bet ari mākslas mecenāti. Arī citas tirgoņu dzimtas (Ručl, Aibiči, Bardi, Kaponi, Ručelll u.c.) daudz darīja savu pilsētu uzplaukuma un labklājības veicināšanai.

šie jaunie kapitālisti, salīdzinot ar viduslaiku cilvēkiem, bija cita tipa domātāji, kas visai spilgti apzinājās vairākas nozīmīgas vērtības, piemēram, laika nepielūdzamo steigu. Leons Batista Alberti savā darbā "Par ģimeni" kāda tirgotāja vārdiem māca, kā jāizmanto laiks:

"Es labāk zaudēšu miegu nekā laiku. Tam, kas tiecas pēc slavas, ir jāizvairās no dīkdienības un bezdarbības kā no paša lielākā un kaitīgākā Ienaidnieka." [132]

Tātad apieties ar laiku nozīmēja iemādties to skaitīt, netērēt to veltīgi. Šāda domāšana, protams, vistiešākā nozīmē ir saistīta ar tirgotāju un ražotāju rosību, mērķtiecību.

Viens no lielākiem 15. gs. baņķieriem Frančesko Datini teica, ka "citus apsteidz tas, kas labāk māk tērēt savu laiku." [133]

Florencietis Paolo di Čertaldo mātija:

"Bīsties no slinkuma kā no paša velna vai kāda cita ienaidnieka, ja gribi gūt panākumus. Atceries, ka neizmantotu laiku nevar atgriezt Laiks ir lielākais no visiem dārgumiem, kas dāvāts cilvēkam. Par to, kā cilvēks izrīkojas ar laiku, viņam nāksies atbildēt." [134]

Tātad laiks tika atzīts par to brinišķo darbības lauku, kurā, fļēC itāļu jaunā tipa cilvēka domām, mirstīgais spēja iegūt nemirstību uz zemes. Šāds darbīgs renesanses cilvēks uzskatīja sevi par likteņa noteicēju, likteņa veidotāju. Tikai šādi domājošam cilvēkam piemita un raisījās patiesa uzņēmība, aktivitāte, izveicība, Izdarība.

Nedaudz salīdzināsim šo situāciju ar viduslaikiem. Viduslaikos indivīda aktīvu, jaunradošu rosību augstu nevērtēja. Tieši otrādi - par patieso radītāju - demiurgu atzina nevis Cilvēku, bet Dievu. Dievs figurēja kā universāls amatnieks, inženieris, dizainers, kas rada pasauli un cilvēku.

Tika atmesti tādi zināšanu avoti kā maģija, mistika, garšas, transs, intuīcija u.tml., kam bija milzu nozīme viduslaiku zinātnē. Kopš renesanses tas viss, kas neietilpst reālistiskos prāta ietvaros, tika uztverts kā negatīva īpašība. Mistiskām fantāzijām pakļauts īpatnis tika uztverts kā ārpus zinātnes esošs.

Renesansē cilvēks sāka figurēt nevis kā Dieva gribas instruments, bet kā personība!

Tātad - jaunais laiks, tā sociālekonomiskais raksturs prast prasīja, tas pilnīgi pieprasīja (!) jauna tipa cilvēku - saimnieku, rosmīgu darītāju, radītāju. Un šāds cilvēks - šāda personība, kam pēkšņi pavērās tik daudz darāmā, apsaimniekojamā, atklājamā, pierādāmā - šāds cilvēks ari veica milzīgus un daudzveidīgus radošus mekējumus un sasniegumus.

Angļu publicists Kolins Viisons ir teicis:

"Viduslaiku cilvēka gara dzive bija ievirzīta uz pašu cilvēku - uz pašapceri. Renesanse izrāva cilvēku no pašapceres, un no tā laika cilvēkam vairs nav miera" 1 .

Kur nu miers! Notika milzīgs saimniecības un tehnikas izrāviens (ģeogrāfiskie atklājumi, kalnrūpniecība, kuģu būve utt.), radās interese par dabu un pasauli, kāpinājās alkas pēc piedzīvojumiem. Pasaules kopaina tieši renesansē krasi paplašinājās. Lai minam Kristofera Kolumba, Vasko de Gamas, Fernanda Magelāna, Amerigo Vespuči slavenos ceļojumus un jaunatklājumus. Pavērās radikāli jauns skatījums uz kosmosa uzbūvi, jo heliocentrisko sistēmu intensīvi apzināja un izskaidroja Koperniks, Galilejs u.c. Tādējādi priekšstati par pasauli krietni paplašinājās. Un miera tiešām nebija!

Renesanse mainīja ari attieksmi pret tehniku, tehniskiem atklājumiem, pret eksperimentu [137] .

Daudzo tehnisko atklājumu, izgudrojumu un pilnveidojumu klāstā it īpaši jāizceļ 1445. gadā Johana Gūtenberga izgudrotā grāmatu iespiežamā ierīce. Šī izgudrojuma būtība bija saistīta ar kustīgo metāla burtu izmantošanu, kurus varēja kombinēt pēc vajadzības un tādējādi drukāšanai sagatavot uzreiz lielas teksta kopas.

Šis atradums īsā laikā izplatījās pa visu Eiropu un dažu gadu desmitu laikā pilnīgi aizvietoja rokrakstu izgatavošanu.

Līdz ar to milzīgi pieauga lasītpratēju loks, pieauga plašākai publikai rakstošu autoru loks. Kļuva iespējams ar drukāta vārda palīdzību ietekmēt sabiedribu.

Pasaules kultūras vēsturē tas bija patiesi revolucionārs jaunievedums!

Pirmās grāmatas, kas iespiestas no burtu salikuma formām, līdz 15. gs. beigām, sauc par inkunābulām (lat. - šūpulis, bērna gadi).

Jaunā drukāšanas tehnika veicināja papīra ražošanas gaitu. Jau 13. gs. Itālijā, Francijā un Vācijā parādījās pirmās papīra dzirnavas, kas ražoja ļoti kvalitatīvu t.s. lupatu papīru. 14. un 15. gs. gaitā papīra ražotne pilnībā nostabilizējās, izskaužot pergamentu vai pat presēta papirusa rakstāmmateriālu.