Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

Tas viss nekādā ziņā neatbilst "augstajai", "cēlajai" dižciltībai! Šie tēli ir mīļa naivuma pilni! Tie savā veidā ir tik saistoši, spilgta, dvēseliski atklāta dzīvības un vitalitātes pilna stihija Ir it kā izrāvusies no "spundes" un nebeidz vien bagātīgi, plaši un daudzpusīgi pieteikt un apliecināt savas tiesības!

Savas tālākās evolūcijas gaitā romāņu stils, nezaudējot savu vitālo spēku, sasniedza ari lielu diždltJgumu.

Domājot par romānikas posma māksliniekiem Rietumeiropā, jāsedna, ka viņi bija amatnieki, kas stāvēja uz viszemākajiem feodālo kāpņu pakāpieniem, bet viņi nebija tik ļoti pakļauti kanoniem un dogmām kā, piemēram, Bizantijas mākslinieki.

Feodālā sadrumstalotība veicināja šo mākslinieku patstāvību, kas bija ļoti svarīgs faktors viņu radošam garam. Mākslinieki katrā feodālajā valstiņā

strādāja ar savu risku, ar savas patstāvības un tautas fantāzijas izpausmi. Tāpēc māksla viduslaiku Eiropā varēja kļūt par mākslinieku domu un sirds izpaudumu un par viņu roku prasmes apliecinājumu. Viņi daijradē pauda reliģiskos priekšstatus savā uztverē, tādēj šajos viduslaiku tēlos jāņem vērā attieksme pret reliģiskajām leģendām - Kristum juta līdzi, jo viņš cieta tāpat kā viduslaiku zemu stāvošie cilvēki. Dievmāti mīlēja, tāpēc ka ticēja un viņā saskatīja ziedošanos cilvēkiem. Viņpasaules dzīvi iztēlojās līdzīgu šaisaulei, tikai taisnīgāku. Pastarajā tiesā saskatīja pasaulīgās tiesas ideālu modeli, kas vēršas pret apmānītajiem, pret netaisnību. Un tas viss atklājās un izpaudās caur tautas folkloras, stāstu, anekdošu fabulu u.tml. tēlainību, izjūtu un tradīcijām, kas izrādījās noturīgas arī vēl 12., 13. gs.

Tomēr šie gadsimti ienesa viduslaiku Rietumeiropā ari daudz jauna. Kāda tad bija Rietumeiropa 12., 13. gadsimtā?

Šai posmā ļoti izplatīts kļuva teiciens: "Pilsētas gaiss padara brīvu." Šis mūsdienu cilvēkam grūti saprotamais teiciens pauž kādu stingri iesakņojušos to laiku paradumu: ja no feodāļa bēgošs zemnieks - dzimtcilvēks - pamanījās nodzīvot pilsētā ilgāku laika sprīdi, 1 gadu un 1 dienu, viņš pārstāja būt dzimtaļvēks. Līdz ar to pilsēta viņu padarīja brīvu!

Šajā teicienā slēpjas ari kāda vēl dziļāka jēga. Tas liecina, ka pilsēta bija stipra, ka tā bija zināmā mērā autonoma un neatkarīga struktūra feodālajā pasaulē.

Taču šāda autonomijas, neatkarības ieguve prasīja diezgan pamatīgas cīņas un aizstāvēšanās. Visa Rietumeiropas vēsture 12., 13., gs. ir raibum raiba no notikumiem, kad feodāļi - feodu īpašnieki, bagātie senjori karo ar pilsētām, kas izveidojušās viņu feoda robežās.

Šādu cīņu, sadursmju un pat karu gaitā pilsētas spēki saliedējās t.s. "komūnās". Šīs komūnas ļoti nīda feodāļi, jo komūnas pasludināšana pilsētā atņēma varu feodālajam senjoram - tam, kura valdījuma robežās šāda pilsēta bija izveidojusies un uzplaukusi.

Taču vēstures procesi ir nepielūdzami, un feodāļu uzmākšanās pilsētām nespēja ne nomākt, ne salauzt, ne noslāpēt pilsētu sarosīšanās un augsmes procesus. Jaunās viduslaiku pilsētas nereti dabūja savā pusē arī vēl karaļa personu kā sabiedroto un kā pilsētu atbalstītāju.

Un tā 13. gs. Rietumeiropā daudzas Eiropas pilsētas pasludināja šo komūnu un sīvā cīņā un aizstāvībā, un modrībā sargāja sevi un panāca piekāpšanos no feodālo senjoru spiediena.

Visas šīs viduslaiku pilsētas bija radušās kā tirdzniecības centri (kā tirgus plači), kā amatniecības centri, un tādēļ šiem centriem bija savas, neiznīdējamas saknes, savas specifiskas intereses. Pilsētu intereses bija atšķirīgas no visas pārējās feodālās pasaules. Lai kārtotu pārvaldes lietas, tirgus darījumus, naudas operācijas, vairāk radās vajadzības pēc izglītotiem, zinošiem cilvēkiem. Šī vajadzība noveda pie tā, ka arvien straujāk pilsētās veidojās jauna tipa laicīgās skolas. Bija arī baznīcu skolas, taču sāka zust klosteru monopols izglītības laukā.

Lasīt un rakstīt prasme pārstāja būt tikai un vienīgi garīdzniecības, mūku privilēģija.

Tajā pat laikā pilsētu birģeri ieguva iespējas tikt pie jaunām, pasaulīgajai dzīvei piemērotākām zināšanām, kaut gan kristietība ieplūda arī jaunajās skolās, tomēr tā bija elastīgāka, pasaulīgāka.

11. gs. beigās un 12., 13. gs. ienāca ts. domskolas. Tās aptvēra visu Rietumeiropu. Tās gatavoja savus audzēkņus nevis noslēgtai klosteru dzīvei, bet jau plašākai sabiedriskai darbībai - tika gatavoti galma ierēdņi, baznīcas kalpotāji, sludinātāji (vecās klosteru skolas iemācīja saviem skolniekiem tikai lasīšanas, rakstīšanas, skaitīšanas un baznīcas dziedāšanas iemaņas, pēc tam - gramatiku un paši spējīgākie audzēkņi nodarbojās ar Svēto Rakstu tulkošanu).

Domskolas turpretī jau piedāvāja septiņu ts. "cēlo zinātņu" pilnu kursu:

I humanitāro triviju (t.s. formālās mākslas - artes formales):

1) gramatiku pēc antīkajām grāmatām,

2) retoriku pēc Cicerona grāmatām,

3) dialektiku pēc Aristoteļa sacerējumiem.

II matemātisko kvadrīviju (t.s. reālās mākslas - artes reales):

1) aritmētiku,

2) ģeometriju,

3) astronomiju,

4) mūziku.

Dažādas domskolas bija slavenas ar to, ka tur īpaši labi mādja vienu vai otru priekšmetu. Skolniekiem, kas gribēja pēc iespējas labāk apgūt zinātnes, vajadzēja pāriet no vienas skolas uz otru. Šie "klejojošie skolnieki" (vaganti) bija 12.-13. gs. eiropeiskās kultūras raksturīga parādība.

Viņi bija tie, kas iesakņoja latīņu valodu Eiropas kultūrā. Latīņu valoda kļuva par administrācijas, tieslietu, baznīcas, skolas, darījumu papīru, sarakstes valodu. Ierēdņi, skolnieki, garīdznieki u.c. savā starpā sarunājās latīņu valodā, pretējā gadījumā šie cilvēki, dzimuši dažādās Eiropas vietās, vienkārši nevarētu viens otru saprast. Tie ne tikai rakstīja, bet arī domāja latīniski - šiem ļaudīm latīņu valoda bija dzīva. Latīņu valodā ne tikai rakstīja, bet arī dziedāja un runāja, 2 valodu pastāvēšana noveda pie tautas sašķelšanās pēc lingvistiskās pazīmes. No vienas puses, analfabēti, kas bija "iemūrēti" sava reģiona dialektā, no otras puses, divvalodīgie cilvēki, kas viegli pārgāja uz latiņu valodu, šo universālo zinātnes valodu.

Veidojās pilsētu seja, tajās urdījās sava dzīve, plauka jaunā inteliģence. Tāds aktīvs pilsētu stāvoklis feodālo valstiņu sistēmā padarīja šis plaukstošās, inteliģencē augošās pilsētas par vietu, kur, feodāļuprat, koncentrējās vislielākās opozīcijas tendences feodālismam.

"Ķeceri" un "ķecerības" - tā bieži vien reakcionārie, vecmodīgie, stagnātiskie .feodāļi sauca visu to parādību kompleksu, kas notika pilsētās. Viņi uzskatīja, ka pilsētas ir vieni vienīgi ķeceribu midzeņi.

Feodālie spēki ari ar savu baznīcu atbalstu pret šiem pilsētu "ķeceriem" un pret pilsētu parādībām kā tādām (ja tās bija izveidojušās uz viņu feodālā īpašuma) organizēja pat t.s. krusta karus. Līdzīgi kā kādreiz barbaru ordas, tā tagad krustneši devās uz pilsētām, graujot savā ceļā daudz ko. Gadījās pat, ka iekaroto pilsētu iedzīvotāji tika nogalināti. Provansā, piemēram, (Frandjas reģionā) iedegās vieni no lielākiem, vēsturiski šausmīgākiem krusta kariem. Francijas dienvidu pilsētiņām bija pasludināts nāves sods. Cīņās ar pilsētu ķeceriem un brīvdomātājiem feodāļi tiecās izmantot baznīcu spēkus. It sevišķi

13. gs. šādiem nolūkiem tika izmantoti dominikāņu un franciskāņu mūku ordeņi. Tas bija reakcionārākais baznīcas izpausmes veids (inkvizīcija, krusta kari).