Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

Tomēr oficiālās kristīgās reliģijas un tautas folkloras, kā arī oficiālās zinātniskās domas un tautas tradīcijas savstarpējo attiecību un ietekmju problēma viduslaikos bija un palika viena no būtiskākajām, viena no

< Rubenis A. Viduslaiku dzīve un kultūra Eiropā. R., Zvaigzne, 1993, 79. Ipp.

interesantākajām problēmām. Ne velti tā ari mūsdienās tiek ļoti intensīvi pētJta. Nozīmīgus sasniegumus šai jomā guvuši franču vēsturnieki izcilā viduslaiku speciālista Ž. Legoffa pārziņā. Kopš 1975. gada viņa vadītās zinātnieku grupas pētījumu objekts Ir Rietumeiropas viduslaiku antropoloģija, it īpaši atsevišķa literatūras žanra - t.s. exempla (līdzība) 1 analīze kontekstā ar viduslaiku cilvēku. Šis žanrs pārliecinoši apliecina tautas folkloras un kristīgās mācības savstarpējo saskarsmi, jo, runājot par kristīgo morāli un ētiku, viduslaiku sprediķos tika Izmantots un ietverts to atziņu fonds par cilvēku un pasauli, kas bija vistuvākstāvošais folklorai un joprojām turpināja uzpildīties, izmantojot pasaku, mītu, eposu. Pievēršoties baznīcas mācībai, tas savdabīgi transformējās.

Zinātnieku pētījumu galvenais secinājums ir tāds, ka viduslaiku kultūra savās augstākajās, "cēlākajās" izpausmēs ilgajā viduslaiku posmā pārdzīvoja dziļas mutācijas. Tajā pat laikā "zemākais", dziļākais kultūras slānis, "tautas slānis", mainījās nesalīdzināmi lēnāk, uzrādot sirsnīgu pieķeršanos atsevišķām tautā Iemīļotām formām, psiholoģiskiem principiem un tradīcijām, kas izrādījās ļoti ilglaicīgs un veidoja to pamata augsni, to mentālo stihiju, no kuras varēja izaugt "cēlie", "dižie", un "augstie" viduslaiku kultūras sasniegumi 2 visā viduslaiku tūkstošgadē 3 .

Kristietības un tautas tradīciju dzīvs, savdabīgs savijums vērojams ari tēlotājā un lietišķajā mākslā. Jau agrajos viduslaikos - posmā, kad franku karavadonis un valdnieks Hlodvigs pārgāja kristīgajā ticībā un nodibināja pirmo franku valdnieku dinastiju, t.s. Merovingu dinastiju, vērojams, cik ļoti šī posma mākslā dzīva un būtiska ir tieši šī tautas tradīcija. Viņiem bija savi prasmīgi metālkalēji un kokgriezēji. Viņi cienīja sarežģītas kompozīcijas ar kopā savītu pūķu, putnu, zvēru atveidiem. Ap V-VI gadsimtu izkristalizējas t.s. "zvēru stils", tas ir, zvēru formu izmantošana, veidojot ornamentālas, fantastiskas kompozīcijas, piemēram, deformētus dzīvnieku ķermeņu tēlojumus, kas pielīdzināti čūsku, pūķu un fantastisku radījumu formām un, sapīti sarežģītos vijumos, tika izmantoti valdnieku kroņu un aproču, saktu un zobenu u.tml. priekšmetu rotāšanā. Dekorējamā plakne tika tiktāl pieblīvēta ar šādu kopā sapītu dzīvnieku veidoliem, ka to formu gandrīz neredz, bet pinums veido kompaktu, neatraisāmu mezglu.

Vispārsteidzošākie pieminekļi šai ziņā ir viduslaiku angļu un īru mūku pārrakstītie un ilustrētie 7., arī 8. gs. sakrālie* rokraksti. Lindisfāmas evaņģēlijs tapis Nortumbrijā 7. gs. un ir viens no spilgtākiem tāda veida paraugiem. Tajā redzams kristietības galvenais simbols - krusts, kuru veido mežģīnēm līdzīgs zīmējums no fantastiskās formās savītiem pūķu un čūsku gredzeniem, kas atrodas uz vēl sarežģītāka ornamentāla fona.

"Ir ārkārtīgi aizraujoši mēģināt orientēties šajā galvu reibinošajā ornamentā un atšifrēt no kopā savītiem nezvēru ķermeņiem veidoto rakstu. Un vēl pārsteidzošāk ir atklāt, ka šie raksti nerada vis nepārskatāmu jucekli, bet

gan līniju un krāsu harmoniju, šādas ilustrācijas pierāda, ka māksliniekiem, pārstāvot tautas tradīcijas, amata prasmes nekādā ziņā nav trūcis.

Vēl aizraujošāks ir paņēmiens, ar kādu šajos senajos Anglijas un Īrijas ilustrētajos rokrakstos attēloti cilvēki. Patiesībā tie vairāk līdzinās nevis īstiem cilvēkiem, bet gan dlvēku formā darinātiem ornamentāllem veidojumiem 1 .

Zīmīgas vērtības Izpaužas ari Relmsas evaņģēlija miniatūrās, kur, kāpinot attēlotā evaņģēlista vlduslaicīgi ekstātisko noskaņojumu, mākslinieks to izpaudis ari visai ekstātiskl sabrāzmotā līniju ritmā. (Šo darbu sīkāks apskats - semināra uzdevums.)

Šajos darbos redzams, ka atšķirībā no grieķu antīkiem paraugiem, kas allaž uzsvēra dabas formu nozīmīgumu, tagad tiek pasvītrots emocionālais pārdzīvojums. Un šī pārdzīvojuma izpausme mākslas darba formu, līniju traktējumā uzrāda tautas tradīciju pieredzi, tautas gaumi, ritmu izjūtu, fantāziju attieksmē pret notikumu.

Tādējādi šie piemēri rāda, cik liela un noturīga nozīme agro viduslaiku posmā bija kristietības un tautiskās tradīdjas sadurel. Pateicoties tai, Rietumeiropas mākslā sāka stabilizēties īpašas, savdabīgas iezīmes. Veidojās aizmetņi viduslaiku mākslas stilam 2 .

Kad 8. gs. otrajā pusē Merovingu karaļi zaudēja varu, viņu vietā izvirzījās slavenā Karolingu dinastija, kas bija sevišķi agresīva, iekarotkāra. Tās priekšgalā nostājās kolorita personība - valdnieks Kārlis Lielais (742-814). Viņa vadibā tika ieņemtas milzīgas platības - Saksija, lielas teritorijas Pirenejos. šajos iekarojumos Izcēlās karavadonis Rolands, par kuru visā viduslaiku periodā un pat vēlāk tika sacerētas neskaitāmas teiksmas un bruņinieku romāni.

Arī pats Kārlis Lielais bija neparasta personība. Viņu var nosaukt pat par savdabīgu apgaismotāju. Viņš dibināja skolas, tās svinīgi nosaukdams par akadēmijām. Tur viņš pats un viņa tuvākie līdzgaitnieki nodarbojās ar "brīvajām zinātnēm" - vingrinājās retorikā, gramatikā, dialektikā. Galvenie skolotāji šajās "akadēmijās" bija mūki. Taču pats Kārlis Lielais bija tikai vidējs audzēknis - vīnS centās apgūt svešvalodas un skaitīšanu, taču rakstīt tā arī neiemācījās, kaut gan ziedoja tam daudz pūļu. Bet viņi ļoti denīja Izglītotus cilvēkus, arī māksliniekus. Tomēr ar visu to Kārlis Lielais atradās nemitīgos pārgājienos un karagājienos, nekad nešķirās no zobena, nēsāja franku tradicionālo apģērbu un rotas. Svešzemju apģērbu, pat visgreznāko, viņš lepni atstūma.

šis lepnais, bārdainais karalis apvienoja savā valsti zemes no Blskajas lidz Adrljal un 800. gada Ziemassvētkos Jau bija guvis tādu cieņu, ka Romas pāvests viņu kronēja par imperatoru. Svinīgā kronēšana nozīmēja, ka Kārlis Lielais tr kļuvis par kādreizējās Rletumromas mantojuma valdnieku.

Taču tai pašā laikā šis Imperators ar aizkustinošu centību mēģināja apgūt latiņu burtus un ar savu smago roku centās tos uzrakstīti Līdz ar to šis vēsturiskais personāžs Ir tipisks agro viduslaiku kultūras simbols.

Pamazām lekarotājkalsme tomēr palika pagātnē. Tās vietā nāca dzīves veidotāja, pārradītāja tieksme. Visi pārvaldes grotl atradās Imperatora galmā.

"Kārtis kā Patridus Romanoum savā valdnieka pozldjā savienoja divas atšķirīgas pozīcijas - antīko un kristīgo, ko papildināja vfll franku vara. Antīka

pasaule vēl bija dzīva ari pēc tam, kad bqa pagājis pustūkStotis gadu pēc tās norieta, un baznīca to svētija." 1 Tādēļ nereti sakarā ar artM mantojuma atdzimšanu, aktualizēšanu šo neilgo laika posmu sauc pat par Karohngu renesansi.

Orientācija uz antīko raksturīga Karolingu laika likumdošanai, filosofljat, zinātnei, literatūrai, mākslai. Tas ir likumsakarīgi - ja tūdaļ pēc Romas krišanas tās iekarotāji vēl nebija gatavi uztvert un novērtēt antīkās civilizācijas vērtības, tad 9. gs. tas izrādījās iespējams.

Ne mazāka nozīme bija tam, ka franki arvien dziļāk iespiedās Kālijā, iekaroja Ravennu, iepazina Romu. Par to, dk lielu iespaidu uz iekarotājiem atstāja, piemēram, senās Romas un Ravennas arhitektūra, daudzas