Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

2) baznīcu arhitektūrā vadošais Ir baziliku tips.

Salīdzinot ar pašām visagrīnākajām bazilikām, tagad tās ir kļuvušas sarežģītākas savā plānojumā - nereti parādās otrs transepts jeb šķērsojums. Ari baziliku austrumu daļa tiek paplašināta. Nereti apkārt apsīdai, kas noslēdz bazilikas austrumu galu, tiek izveidota apkārtēja, ko bieži vien aptver nelielu kapellu loks.

Romānisko celtņu sienas izceļas ar sienu biezumu, kas rada spēka, stipruma izjūtu. Logu un durvju ailas ir šauras, pat ļob' šauras. Dominē horizontāļu un vertikāļu līdzsvars. It sevišķi raksturīgas un dominējošas ir puscirkulārās arkas. Tās tiek pielietotas gan logos, gan durvīs, gan arkādēs, gan karnīzēs*.

Visas tikko pieminētās īpašības (masīvās sienas, šaurie logi, horizontāļu- vertikāļu līdzsvars, puscirkulāro arku monotonais, vienkāršais pielietojums) piešķir celtnes kopējam tēlam dižumu, stingrumu, smagnējību un, atkarībā no dekoratīvo elementu iesaistījuma vai neiesaistījuma, ari lielāku vai mazāku greznību.

Līdzīgu iespaidu rada arī romāņu baznīcu interjers - pamattēlu veido velvju pārsegums. Centrālo jomu no sānu jomiem atdala smagnējas arkādes, kas balstās uz masīviem stabiem vai kolonnām. Šie balsti ir pamatīgi, vareni, jo tikai tādi var noturēt lielās velves.

Tātad romānisko celtņu ārējais izskats un tam pilnībā atbilstošā iekštelpa atklājas ar lielu arhitektonisku noteiktību un skaidribu.

H

Vairākas baznīcas pie Reinas ir tipiski romāņu arhitektūras piemēri. Tāda ir Vormsas katedrāle. Atliek tikai paraudzīties uz to - tūdaļ kļūst redzama šīs katedrāles romāniskā uzbūve (tektonlka) - tik precīzi un uzskatāmi tā atklājas

un izpaužas - vispirms saista katedrāles galvenā korpusa dominante - triju jomu skaidrais siluets. Sānu jomi ir zemāki nekā vidusjoms. Transepts* smagnēji šķērso visus trīs garenjomus. Jomu krustojumā paceļas masīvs tornis. Austrumu pusē baziliku noslēdz noapaļotas formas apsīda. Bez tam vēl četri torņi izceļas katedrāles rietumu un austrumu daļā.

Celtnes arhitektūrā nav nekā lieka, nekā destruktīva, nekā tāda, kas būtu pretrunā ar arhitektūras loģiku. Arhitektūras dekors ļoti atturigs. Ir tikai arkādes, kas pasvītro pašas galvenās uzbūves līnijas.

Ieejot Vormsas katedrālē, atklājas vesela pasaule ar savādiem, saviļņojošiem tēliem. Mūsu priekšā tiek it kā atšķirtas veselas "akmens grāmatu" lappuses, kurās mēs varam atklāt visu viduslaiku dvēseli.

Kaut ari baznīctēvi un garīdznieki valdīja pār mākslu, viņi tomēr ļoti bieži nespēja ietekmēt skulpturālo tēlu izveidi baznīcās, ko veica vietējie amatnieki. Bīskaps Bernhards 12. gs. dziļā mulsumā ir rakstījis šādus vārdus: ".. priekš kam gan klosteros, klostera brāļu acu priekšā ir jāizvieto šī smieklīgā vaļība, šie dīvainie, neizprotamie, nelietīgie tēli? Priekš kam tur pērtiķi un mežonīgie lauvas, priekš kam jocīgie kentauri, pusa'lvēki? Priekš kam tur kareivji un mednieki - taurētāji? Šeit zem vienas galvas redzami vairāki ķermeņi, tur - tieši otrādi - uz viena ķermeņa daudz galvu. Šeit, skaties, kādam četrkājainim ir čūskas aste, bet tur - zivs ar četrkājaiņa galvu! Šeit - zvērs, kas līdzīgs zirgam no priekšpuses, bet mugurpuse tam kā kazai, tur - ragaiņi, kas drīzāk atgādina zirgu! Tik liels, tik apbrīnojams raibums, ka cilvēki dod priekšroku lasīšanai no marmora ciļņiem nevis no grāmatas un viņi cauru dienu pēta šos tēlus un brinas, un runā par tiem." [127]

Bīskaps Bernhards nepārspīlēja. Patiešām, uz kolonnu kapiteļiem un bāzēm, uz aplodām un dzegām šajās romāniskajās katedrālēs "iemitinājās" daudz šādu akmens tēlu. Tur bija redzami gan kentauri un lauvas, pusķirzakas un dažāda veida himēras. Šīs būtnes "iznira" no akmenī grieztiem ornamentiem un pat "iemaisījās" figurālās grupu kompozīcijās, kurās bija attēloti svētie… Kāpēc gan?

Protams, viduslaiku mākslinieki bija dziļi uzticīgi savai baznīcas mācībai, savai reliģijai, viņi pauda kristietības atziņas un tiecās šajos akmens ciļņos un skulptūrās izstāstīt Bībeles stāstus un leģendas, centās naivi tieši un sirsnīgi nosodīt sātaniskos spēkus un ķecerus, norāt, brīdināt un šaustīt grēciniekus. Tajā pat laikā kristīgo leģendu, stāstu un uzskatu tulkojumu dziļi caurklāj seno barbaru tautu fantāzijā un folklorā dzimusī pasaules izjūta un pieredze. Tāpēc šie romāņu katedrāļu iekštelpu tēli gan pilnībā pauda kristietības atziņas, bet šīs atziņas te ienāca caur barbaru tautu kultiem, viņu pasakām, fabulām, eposiem, sakņojoties ģermāņu un vestgotu, franku un langobardu, īru un ostgotu senajā fantāzijā, mitoloģijā un folklorā, un mentalitātē. Viņi ienāca un "iemitinājās" šajās romāniskajās katedrālēs ar visu savu tautas dvēseles spēku un pārliecību, un palika te uz vairākām simtgadēm. [128] ne tikai! - viņi "pārligzdojās" un

"pārmitinājās" ari uz vēlāku periodu stiliem un periodiem un parādījās pat Zleme|u renesanses pieminekļos (16., 17. gs.).

Lielā uzskatāmībā un pašapziņā šie "barbaru" iestrāvojuml tika demonstrēti šajā Rietumeiropas romānlkas mākslā, kas bija tik atšķirīga Blzantiial, neskatoties uz kopīgo kristietības dogmu.

SIs īpašības izpaudās ari cilvēku tēlu skulpturālajā traktējumā. Ieskatoties, piemēram, romānisko baznīcu apustuļu figūrās, dažādos evaņģēlistos un svētajos, nevaram nepamanīt viņiem raksturīgo zemnleclskumu, viņu skaidri redzamo tautisko raksturu. Tāds Ir, piemēram, Ķelnes katedrāles Kristus (10. gs.) Viņš attēlots kā parasts, vienkāršs, robusts divēks, cilvēks, kas zina visu skarbā, rupjā darba būtību.

12. gs. skulpturālo figūru grupā Šartras katedrālē attēlotas t.s. "brīvās mākslas" - gramatika un mūzika. Šīs mākslas parādītas kā īsti plebeji - zemnieku sejas, saliektas muguras, smagā darba rezultātā Iegūtā ķermeņa stāja…

Pusloku allās virs portāliem, t.s. tlmpānos, parasti tika attēlota Pastarā tiesa. Šajos ciļņos virs ieejas portāla allaž tika pasvītrota taisnīgā soda ideja. Šajos portālos pašā centrā tika izcelts Dieva tēls. Šis romāņu Dievs - tas nav vis ēteriskais, demateriallzētais un pārpasaulīgais blzantiešu Vlsuvaldītājs, bet gan soģis un aizstāvis. Šis romāņu katedrāļu Dievs ir darbīgs, lietišķs, aizņemts, viņš skarbi soda savus vasaļus, bet ari aizsargā tos. Viņš it kā piesedz savus "bērnus" ar savām lielajām plaukstām, viņš mīda ar savām lielajām kājām mūdžus un briesmoņus, un nodibina šai sajukušajā pasaulē kārtību un taisnīgumu. Tas bija ari galvenais, uz ko cerēja feodālās sabiedrības un feodālajās sadursmēs nogurdinātie. Viņi alka pēc taisnīguma, pēc spēka, kas ar stingru roku sakārtotu pasauli.

Romāņu māksla pašā pirmajā acu uzmetienā var izlikties vienīgi raupja un pirmatnības pilna (vēl jo vairāk pret- izsmaldnāto, splrituālisma pilno Bizantijas mākslu). Taču šī romāņu māksla gan Ir vairāk zemnieciski tieša. Ar visu savu sūrumu, skaudrumu tajā ir milzīga vitāla dzirksts, kas neizsīka gadsimtiem.

Kādas tik aizraujošas ainas nerisinās, piemēram, Hildishalmas baznīcas durvju bronzas ciļņu sērijā! Šeit atveidotie Bībeles personāži dzīvo neparasti saspringtu un kaismīgu dzīvi: tie cīnās, krīt, tīksminās, priecājas, nonāk izmisumā… Ādams un Ieva traucas viens otram pretim, rokas izstiepuši. Kalns, nogalinājis Ābelu, vēl norāj viņu. Ieva taisnojas savā grēkā un eņģelim norāda uz čūsku kā uz visas vainas izraisītāju!