Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

liecības, kurās izpaužas seno pieminekļu atdarinājumi karolingu arhitektūrā. Sevišķi raksturīgs piemērs Ir Āhenes baznīcas kapella, kam ļoti daudz līdzības ar Ravennas Sanvitāles baznīcas kapellu. (Šis kapellas šikāka analīze - apskats - semināra uzdevums.)

Karolingu impērijā nebija galvaspilsētas. Neoficiāli par tādu atzina Āhenl. Tur mūža otrajā pusē Kāriis Lielais uzturējās visvairāk. Āhenes piS Kārlim bQa samērā bagāta bibliotēka. Tajā atradās ne tikai garigā, bet ari bagāta lakSgā satura antīkā literatūra un plaša vēsturisku darbu Izlase.

Kārlis Lielais savā galmā centās puldnāt Izglītotus dtvēkus. Tādi bija anglosakšu garīdznieks Alkuīns, iangobardu rakstnieks un hronists Diakons un Kārļa Lielā biogrāfs Bnhards.

Merovirtgu posma kultūrā mēs konstatējām divu galveno satieču - kristietības un tautiskās, folkloristiskās sākotnes - visai dāvu un oriģinālu vienošanos. Karolingu posms šo divu tradiaju kopā vēl it īpaši iekļāva, atdāvināja un Izcēla antīkā mantojuma norimt.

Tātad ari Karolingu posmā vērojama dažādu elementu satiece, no kuriem formējas viduslaiku māksla, ari literatūra, mūzika. Karolingu talkā Še elementi vēl nebija sakusuši vienotā organiskā veselumā. Šie dažādie elementi nāca no domāšanas atšķirīgām jomām (saskarsme ar Romu, kristietība, tautas tradīcija, reģionu atšķirība utt). Varētu teikt - šie dažādie elementi b|ja kā sfltumnfcas stādi, ko audzēja un kultivēja klosteros.

Mēs pieminējām vārdu "klosteri". Kas bija šie klosteri, un kāda Ir to nozīme viduslaiku kultūrā?

Kad Romas Impēriju kā kristīgu valsti satricināja lielās tautu staigāšanas izraisītās jukas, daudzi pāriiednāti kristieši kļuva par mūkiem. Mūki un mūķenes bija dlvēki, kas bija nolēmuši atteikties no mājas, no ģimenes un pilnībā nodotie tikai reliģiskai drivei. Šie cilvēki sāka veidot kopīgas, no pasauftgil drīves izolētas, apmešanās vietas - klosterus. Strauja klosteru veidošanā» slkis }au 6. gs. Par Rietumeiropas tosteru dzīves tēvu uzskata Nmfaa Benediktu (5. gs. beigas, 6. gs. sākums). Viņš fcālļjā Izveidoja vairākus klosterus, izveidoja Klosteru drīves noteikumus - statūtus. Vēlāk šie noteikumi nu ieviest) daudzo* Rietumeiropas klosteros, šos mūkus, kas dzīvoja saskaņā ar Benedikta likumiem, sauca par banedikBebem. Mūku dzīves principos dominēja i nn ii nn uz askēzi (tdgīanas, gavēšana, atturība), bQa jMMfe Dievs gan par «K gan par (Mm dMkMm. Klosteriem bija liela nozīme ftgtttJbas darbi un zNKfu

•atar*» A VUUMh 00m un UM BMp* 2.(Q. 1U< R. Mpk IM H »

saglabāšanā. Skolas viduslaiku sākumposmā bija tieši klosteros. Klosteru skolnieki vēlāk papildināja garīdzniecību. Daudzi no viņiem kļuva par rakstvežiem, klosteros apguva grāmatu pārrakstīšanas tehniku, ilustrēšanas jeb miniatūru glezniecības mākslu. Klosteru bibliotēkās glabājās vērtīgas grāmatas, izcili svēto rakstu eksemplāri, tur uzkrājās galvenās tā laika zināšanas. Klostera priekšnieku sauc - abats. Sākot ar 11. gs., sāka viedoties klosteru mūku ordeņi (apvienības). Tādējādi līdztekus benediktiešu ordenim parādījās cisterciešu, dominikāņu, franciskāņu u.c. ordeņi.

Sākot aptuveni no 10. - 11. gs., viduslaiku Rietumeiropas kultūrā notika nozīmīgu vērtību stabilizēšanās. To vislielākā mērā noteica tieši baznīca.

Viduslaiku pasaules ainā baznīcas, pat pašas mazākās un vienkāršākās, bija kas līdzīgs brīnumam, jo tās bija izveidotas no akmens, tām bija torņi un tālu skanoši zvani, tajās bija apgleznotas sienas un akmens skulptūras. Tas viss, salīdzinājumā ar tumšo zemnieku būdu, līdzinājās paradīzes daļiņai. Visgaišākā bija baznīcas iekštelpa. Pie daudzām relikvijām sveces dega dienu un nakti, kas izraisīja apmeklētājos svētlaimi. Sveces dega pie katra altāra. Ejās vai kāpņu telpās karājās eļļas lukturi…

Baznīcas mācību pieņēma pilnīgi, jo tā tika visiem līdzekļiem padarīta saprotama. Pakļaušanās Dieva likumiem un baznīcas vadībai deva cerības uz Dievišķo žēlastību gan tagadnē, gan nākotnē. Svētā vēsture taču liecināja, ka Dievs savu tautu bija glābis. Dieva mīlestības pilnās rūpes aptvēra visu mūžību, kaut arī atsevišķa dzīve ir īsa un briesmu pilna. Baznīcas mācība deva spēku katram, kas darbojās tās labā un saskaņā ar to. Dieva un baznīcas iesvētītiem karaļiem tāpēc bija īpaša autoritāte.

Jautājums "ko par to teiktu Dievs" bija pats galvenais viduslaiku cilvēkam. Ar to saistīta viņa ikdienas dzīves vērtība. Cilvēki - gan zemnieki, gan amatnieki, gan birģeri - straumēm plūda uz baznīcu. Rīta mesa notika katru dienu, svētdienās un svētku dienās - vairākkārt. Baznīcās cilvēki stāvēja kājās vai ari, nometušies uz ceļiem, un lūdza Dievu. Baznīcas apmeklēšana bija pašsaprotama. Baznīcā katram bija sava vieta, cilvēki tur jutās vienmēr aicināti - tur varēja nākt un iet gan darba, gan svētku apģērbos. Ticība ietvēra sevī dvēseles mieru.

Kristīgās tautas burtiski sacentās savā starpā baznīcu skaistuma dēļ. "Var teikt, ka visa pasaule vienprātīgi nometa vecos kankarus, lai apvilktu sniegbaltos baznīcu tērpus", tā 11. gs. 40. gados rakstīja Klinī klostera mūks Glabers savā hronikā "Piecas vēstures grāmatas". 1

Tāds celtniecības vēriens un raksturs liecināja, ka 11. gs. bija pienācis zināms mierīguma un vērtību kristalizēšanās laiks. Tik tiešām jaunās tūkstošgades sākums bija robeža visās dzīves jomās. Eiropa iegāja feodālisma fāzē. '

Tas bija laiks, kad pēc Kārļa Lielā un viņa pēcnācēju valdīšanas - Karolingu impērijas posma - sākās t.s. feodālā sadrumstalošanās, kad šī "impērija" sadalījās daudzās patstāvīgās, pat izolētās valstiņās. Šīs valstiņas toreiz bija atsevišķu norobežotu, savstarpēji karojošu feodu konglomerāts. Katrs feods bija cietoksnis - nocietinājums. Katram feodālim sava feoda robežās

1 Skat. grām.: Heccenbwpayc L(. HcKyccTBo 3anaflHOM EBponbi b cpeflHMe Bena. M.-J1., Mckvcctbo, 1964,103 crp.

piederēja neierobežota vara un savi vasaļi. Spēcīgākie valdījumi piederēja klosteriem. Līdz ar to galvenie arhitektūras un mākslas pasūtītāji bija klosteri un klosteru baznīcas.

Svarīgi ir tas, ka, kaut ari valdīja šī feodālā sadrumstalotība, tomēr visu šo daudzo feodālo valstiņu mākslu vienoja kopīga mākslinieciska koncepcija - t.s. romāņu stils. Tāpēc romāņu stils ir vesela liela laikmeta izpausme. Šis stils 11. gs. parādījās visā viduslaiku Rietumeiropā, bet visklasiskāk - Vācijā, Francijā, arī Itālijā (nedaudz raibāk).

Termins "romānika" ir nosacīts, tajā nedrīkst saskatīt tiešu norādi uz sakaru ar Romu. Šis termins radās tikai 19. gs., lai apzīmētu stilu Eiropas mākslā, kas pastāvēja 11. un 12. gs.

Kāpēc to sāka saukt par romānisku? Acīm redzot tādēļ ka šī posma celtnes galvenokārt veidotas no akmens, tām izmantots pusloka arkas velvju pārsegums. Bet viduslaikos tādas celtnes skaitījās romāniskas (t.i., celtas pēc romiešu paņēmiena), atšķirībā no koka būvēm (kur, protams, nekādu velvju nebija).

Karošanas un nepārtrauktā pašaizsardzības nepieciešamība starp atsevišķiem feodiem kā noskaņa caurauž visu šo viduslaiku romāņu stilu: tas ir skarbums, pamatīgums, nocietinājuma raksturs. Tajā jūtams liels iekšējs spēks. Tā mākslinieciskā koncepcija ir vienkārša, bet stingra. Romāņu stils visvairāk atklājas arhitektūrā, galvenokārt baznīcu arhitektūrā:

1) tā ir akmens arhitektūra, kas vispārliecinošāk dominē baznīcu, klosteru un piļu arhitektūras ansambļos,