Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

Taču tieši baznīcas vidē 13. gs. pilnveidojās viduslaiku dziļākā teoloģiskā mācība, viduslaiku spēcīgākā filosofija.

Kristīgā filosofija viduslaikos bija t.s. patristika un sholastika. Patristikas uzmanības centrā bija Svētie Raksti, un filosofu uzdevums bija izveidot mācību sistēmu - teoloģisko principu sistēmu, ņemot par pamatu ticību. Sholastikas (burtiski: skolas mācība) pārstāvjiem šī teoloģisko principu sistēma jau bija dota, un tāpēc viņu uzdevums bija sakārtot tos saprotamā veidā un padarīt pieejamas mazizglītoto prātu dabiskai domāšanai. Sholastikas uzdevums bija arī pieņemt un pārstrādāt antīko filosofisko mantojumu, apvienot baznīcas mācību it īpaši ar Aristoteļa atstāto filosofisko domu.

Šai laikā parādījās vesela virkne enciklopēdisku traktātu, kuru vidū jāizceļ viduslaiku slavenākā filosofa - mūka - Akvinas Toma (1225 vai 1226 - 1274) sholastikas mācība "Summa teologica".

Daudzveidīgās aktualitātes izglītības laukā noveda pie svarīgiem jaunievedumiem. Par tādu jāuzskata universitāšu dibināšana. Pašas senākās no tām radušās 11. gs. beigās un 12. gs. sākumā (Salerno universtitāte - 11. gs.; Boloņas universitāte - 1119. g.; Neapoles universitāte - 1224. g.; Parīzes universitāte - 1150. g.; Oksfordas universitāte - 11. gs.; Kembridžas universitāte - 1209. g. u.c.).

Universitātes radās uz skolu bāzes, kuras baznīca organizēja pie pilsētu katedrālēm. Universitātes bija elitāras, tās piesaistīja daudz klausītāju no dažādām Eiropas skolām. Tajās tika kopta kristietība, filosofija, latiņu valoda. Viduslaiku universitāšu studenti dziedāja populāro studentu dziesmu "Gaudeamus", kas ari mūsdienās visās pasaules augstskolās tiek uzskatīta par studentu himnu.

Veidojās studentu un maģistru korporācijas ar savām tiesībām. Šīs apvienības nepazina zemju, kārtu un ordeņu robežas.

Universitātes bija veidojumi, kurus neregulēja valsts, baznīcas institūcijas, tās nepakļāva ekonomiskās intereses. Tām galveno impulsu deva vienīgi zinātniskie mērķi un centieni. Līdz ar to varam uzsvērt, ka universitātes bija brīva, neatkarīga pasaule, kur bez īpašām bailēm varēja pārcilāt jautājumus par pasauli, baznīcu, kristietības dogmām u.tml. (kaut arī ārēji tās bija saistītas ar juridiskām un teoloģiskām normām).

Tātad vairumam Rietumeiropas valstu tieši 12., 13. gs. bija laiks, kad progresīvo un reakcionāro spēku asā sadursmē plauka un veidojās jaunā kultūra - ne tikai skolas, filosofijas mācība, ne tikai universitātes. Viduslaikos aktīvi attīstījās mutvārdu poēzija, sevišķi varoņeposs.

Speciālisti uzskata, ka visā Rietumeiropas literatūrā šai laikā nav nekas satura un formas ziņā salīdzināšanas cienīgāks par Skandināvijas poēziju. Nozīmīgākais šāda veida piemineklis ir eposs "Eda" - sennorvēģu un seno islandiešu teiku, varoņstāstu un mitoloģisko dziedājumu krājums. Tas vēsta par viņu senajiem dieviem un varoņiem. Pierakstīta "Eda" 12. gs., bet radusies daudz agrāk. īpašu vietu skandināvu tautu literatūrā ieņem islandiešu sāgas, to

vidū jāizceļ "Sāga par Ēriku Sarkanmatl", kurā ar lielu varoņspēku pausts, kā Islandes varonis atklājis Grenlandi un Ziemeļameriku. 1

Lielākais anglosakšu varoņeposs ir poēma "Beovulfs", kas pierakstīta ap 700. gadu.

Viduslaikos rodas un attīstās ari t.s. bruņinieku literatūra. Viens no izcilākajiem tāda veida sacerējumiem, kas tapis uz franču varoņeposa bāzes, ir "Rolanda dziesma". Tajā apdziedāts grafa Rolanda varonīgais liktenis karagājienā pret Spāniju. 12. gs. parādās t.s. bruņinieku romāni. Izcils ir sacerējums par britu karali Arturu.

Angļu 13. gs. literatūras svarīgākais piemineklis ir balādes par Robiņu Hudu. Šis varoņtēis ir viens no populārākajiem pasaules literatūrā vispār. Lielu atzinību izpelnījies vācu autora Strasburgas Gotfrīda (miris ap 1220) romāns "Tristans un Izolde".

Šo romānu priekšplānā Ir mīlestība kā personības izpausmes nozīmīga tēma. Romāns liecina par psihoanalīzes centieniem. Tie runā par indivīda mīlas skaistumu, cēlumu, pašpietiekamību, atklāj mīlestības gara jēgu. Bruņinieku romānos aktuāls kļūst t.s. "dāmas kults" - sievietes cildināšana ; Bruņinieks, veicot varoņdarbu, apliecina "kalpošanu" sievietei (sirdsdāmai). Šeit izpaužas zināmas paralēles ar tradicionālo Sv. Marijas kuitu, tajā pat laikā ievelkot ari pasaulīgākas, juteklīgākas nianses.

Ģermāņu varoņeposu veidošanās procesā liela ietekme bijusi mitoloģijai un vēsturei. Tādā veidā tapusi Hildesbranda dziesma, bet it īpaši - Nībelungu dziesma. Tā viļņojusi tautas fantāzijā jau ap 4., 5. gs. Sajā darbā iekļautas lielās tautu staigāšanas posma ainas - kari starp gotiem un huņņiem, ostgotu karalistes epizodes. Uz karu fona risinātas dzimtu ķildas un personiski konflikti. Ap 1200. g. "Nībelungu dziesma" ievirzīta bruņinieku poēzijas garā un ap šo laiku arī pierakstīta.

Viduslaikos savdabīgi sazarojās mūzikas žanri.

Laicīgo mūzikas mākslu pārstāvēja bardi, skaldi un citi dziedoņi, kas izpildīja ēpiskas teiksmas augstmaņu namos karavīru vidū. Ap 10. gs. bruņniecības vidē attīstījās pusprofesionālas un amatieriskas muzicēšanas formas:

1) trubadūri - Dienvidfrancijā, Provansā,

2) truvēri - Ziemeļfrancijā,

3) minnezengeri - Vācijā.

Viņi bija vienlaiku dzejnieki, melodiju sacerētāji un to izpildītāji. Šie bruņinieki - dziedoņi bieži vien pieaicināja sev par palīgiem tautas dziedoņus ts. menestrelus.

Bruņinieku mākslas ievērojamākie pārstāvji bija trubadūri Bertrāns de Borns un Ādams de la Hals, kuru sacerējumi ir saglabājušies.

Viduslaiku pilīs skanēja dažādas dziesmas: dejiskas dziesmas - virelē; rītausmas dziesmas - albas; riņķa rotaļu dziesmas - rondo; garīgās dziesmas - laudas u.c.

Tautas mākslu pārstāvēja teicēji, žonglieri, vaganti, spēlmaņi u.c klejojoši mākslinieki. Viņu māksla it īpaši uzplauka kopā ar ts. pilsētas kultūru.

ļ Sīkāk skat. 3apy6e>KHaji nutepaivpa CpeAHMX Bēros. M., npocBemeHvte, 1975.

Pilsētas kultūrā Francijā 11.-12. gs. izpaužas žonglieru daiļrade, kuri uzstājās pilsētas laukumos kā aktieri, akrobāti, zvēru dresētāji, muzikanti un dziedoņi. Viņu priekšnesumi bija skatāmi tirgus laukumos, tautas svētkos, kāzās un izpelnījās lielu popularitāti tautā.

Teātra māksla aktīvi attīstījās Anglijā, kur, sākot ar 13. gs., uzvedumi notika angļu valodā. Vienlaicīgi šeit sāka attīstīties īpašs dramaturģijas žanrs - moralite - alegoriska drāma, kuras pamatā risinājās labo spēku cīņa ar ļaunajiem. Šajos uzvedumos darbojās personāži, kas simbolizēja cilvēka jūtas un īpašības - Mīla, Naids, Izturība, Gudrība, Skopums u.tml.

Kristīgās baznīcas mākslā turpretī turpināja attīstīties garīga izsmalcinātība un kanonos iekļaujama noskaņa.

Senākie Rietumu baznīcas dziedājumi ir t.s. ambroziāniskās himnas, kuru izcelsme 4. gs. saistās ar bīskapa Ambrozija vārdu.

7. gs. tika paveikta visu baznīcas dziesmu kodifikācija, izveidojot t.s. gregoriskās (pēc Romas pāvesta Gregora I vārda) dziedāšanas tradīcijas. Gregorisko korāļu sistēmu sastādīja stingri reglamentētu katoļu baznīcas dziedājumu krājumi vesela gada baznīcas rituāliem. Tajā ietilpst ar latīņu tekstiem dziedamas dziesmas, stingri vienbalsīgas (solo vai vīru kora unisonā skanošas), mierigi plūstošas, emocionāli līdzsvarotas melodijas.

No gregoriskā korāļa izveidojās katoļu baznīcas mūzikas galvenā forma - mesa. Muzicēšanas praksē mesu papildināja sekvence - spontāna improvizācija.