Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

Bazilikas tips Iesakņojās Rietumeiropas baznīcu arhitektūrā, bet BUanttjā raksturīgs kļuva otrais tips.

Konstantinopoles Sv. Sofijas katedrāle Ir rets piemērs, kur arhitektūrā apvienoti abu konstrukciju principi - bazlllkālals plānojums un kupola pārsegums.

No ārpuses Sv. Sofijas katedrāle nešķiet pārāk liela, taču no Iekšpuses tā fascenē ar savu tllplskumu, ar plašumu un Iespaidu gtgantlskumu, It īpaši ar savu kupolu (30 m diametrā), kas It kā lidinās gaisā virs katedrāles sienām, Ir it kfi gaistošs,., šis kupols no divām pusēm tiek balstīts ar diviem nedaudz zemākiem puskupollem, bet tiem savukārt katram Ir divi mazāki balstošie puskupoll.

Tādā veidā visu vldusjoma telpu veido It kā pieaugošs, augšuptiecošs, augšupejošs kāpums, pie tam šī dinamika virzās gan uz augšu, gan uz centru. Tas plastiski, plūstoši pāriet no vienos sfēriskās formas otrā. Centrs, tl., telpa zem galvenā lielā kupola Ir sevišķi akcentēta visa kustība, visa telpas dinamika ii vērsto uz io centru, uz to zem galvenā kupols esošo vidi. šajā zemkupoia telpā paSā vidu stāvāja ar dārgakmeņiem izrotāts altāris (paaugstināta vieta pareizticīgo baznīcas vidū). Dievkalpojuma laikā cilvēki kā ložas izvietojās

divstāvu sānu jomos, kas no vidusjoma bija atdalīti ar kolonnu mdSm. (Sīkāks Sv. Sofijas katedrāles apskats un analizē - semināra uzdevums.)

Bizantijas dievnamu sienas ļoti bagātīgi Māja mozaīkas. Kopē 11. gs. tika pieņemts visiem dievnamiem viens obligāts kanons - shēma, pēc kura baznīcās jāizvieto mākslas darbi. Sakarā ar to, ka pēc kristietības uzskatiem baznīcas ēka iemiesoja sevī samazinātu priekšstatu par Visumu, sava veida mikrokosmu, baznīca bija debesu un zemes, paradīzes un efles simbols. [125] Viduslaiku cilvēks sevišķi asi Izjuta visu milzīgo pasauli, kurā viņš dzīvoja. Viņš ticēja, ka kādreiz no austrumiem, kur saule lec, otreiz atnāks Kristus, tai tiesātu cilvēku. Tāpēc visās kristīgajās baznīcās altāris ir austrumu daļā- Tādā ziņā cilvēki ir orientēti uz to pusi, kur, pēc kristiešu uzskatiem, atrodas zemes centrs - Jeruzāleme ar Golgātas kalnu, kur tika krustā sists Jēzus Kristus. Pretējā pusē altārim - rietumos, pie ieejas baznīcā - atradās kristāmā vieta, tādējādi kalpojot kā simbols kristietības pieņemšanai. Še priekšstati par baznīcu kā par sava veida kosmosu noteica stingru kārtību, kā izvietot mākslas tēlus: jo svētāks simbols, jo augstākās joslās to novietoja, jo tuvāk nolika virzienā uz austrumiem.

Krusta - kupola celtnēs var izšķirt tris joslas, kurās bija izvietoti mākslas darbi. Augšā - kupolā - bija ainas, kas saistījās ar debesim • te attēloja tiklus personāžus kā Kristu, Dievmāti un eņģeļus. Nereti te attēloja Kristu Visuvaldītāju (Dafnl baznīcā) vai ari ts. Debessbraukšanu. Zemākā jostā tika tēlotas ainas no Kristus dzīves: Dzimšana, Kristīšana, Atklāsme, Krustā sišana utt. Trešajā - zemākajā zonā bija parādīti apustuļi, svētie un dažādi patriarhi. 1

Svarīgi atcerēties, ka Bizantijas baznīcu mākslas tēlos bija ietverti ari laicīgās varas pārstāvji. Sevišķi spilgts piemērs ir San Vitales baznīca Revennā. Šo baznīcu cēla par Imperatora Justiniāna līdzekļiem, un tādēļ pat pašā apsietas daļā ir parādīts Justinlāns ar svītu, bet pretējā apsīdas pusē - imperatora sieva Teodora ar galma dāmām. Tas pierāda, dk ļoti vienota Bizantp bija laicīgā un garīgā vara, tas ari atgādina, dk ļoti Bizantijas kultūra attīstījās vaidošo šķiru un baznīcas kopējā sadarbībā.

Mozaīkās visas figūras bija izvietotas uz neitrāla zelta fona. Mozaīkas meistaru ridbā bija aptuveni 50 dažādu krāsu stikla toņu. Pie tam, kad uz fona bija uzzīmētas galvenās kontūras un raksturīgākās detaļas, šos stikla gabaliņus iespieda vēl svaigā sienas apmetumā. Bizantijas mozaīku var nosaukt par "zelta glezniecību". Zelta mirdzuma efekti tika panākti ar speciāliem paņēmieniem. Stikla gabaliņus apmetumā ievietoja dažādos leņķos pret sienu. Ari pašu sienu veidoja nelīdzenu - tā, lai gaismas krišanas leņķi būtu daudzveidīgi un tādejādi radītu dzīvāku stikla starojumu. Pateicoties tam, ka ar zeltu bija «adīti sienas virsma un pateicoties stikla klājuma graudainumam, visa mozaīkas krāsainība Kjuva bezgala dažāda: te iedegās, te dzisa, te staroja, te pārlējās no top* toni Tādējādi viss tēlojums kļuva It kā caurspīdīgs, tqjЈ stabili "saglabājāt" tikai figūru galvenais apveids. PSnčjats - dlvftka fiziskā ķermeņa - apjoma >wrHm tēlojums - bija it kā demateriaKzCjtes, Iziris, pārgājis mirdzošā Ctenskumā, netveramībā. To vīsu nodrošināja mozaīkas tehnikas specifika un tis apzināts, meistarīgs pielietojuma veids. Tātad svēto tēlu dcmaterializācļja ir Bizantijas; mākslas princips, kas pilnīgi atbilst baznīcas ideoloģijai.

Saskaņā ar Bizantijas baznīcas ievirzi šos tēlus raksturo valdonīgums. Tā nav nejaušība, bet meistaru apzinātas rīcības rezultāts. Bija jāakcentē, ka šie svētie ar savām lielajām acīm stingri uzlūko dievlūdzējus. Bija jāpanāk, lai tie izraisītu paklausību, bijību, lai būtu jūtama distance. Un, tā kā šiem veidoliem nav ne ķermeniski tverama apjoma, ne svara (kā tas bija, piemēram, grieķu skulptūrām), tad šī distance šķita jo lielāka.

Vienas no raksturīgākajām šāda veida mozaīkām skatāmas San Vltales baznīcā Ravennā (jau pieminētajā).

Altārtelpas centrālajā sienā attēlots Kristus. Sānsienās novietotas divas lielas, austrumnieciski košas mozaīkas. Vienā attēloti Imperators ar bīskapu Maksimiliānu un sardzi, bet otrā - viņa sieva, kādreizējā cirka dejotāja, varas kārā un raksturā drosmīgā, gudrā skaistule Teodora ar galma dāmām.

Plakani un sastinguši ir šie veidoli. Justiniāns - ar bālu, gudru sejas izteiksmi. Teodoras sejā lasāma it kā vienaldzība. Viņas galvu un plecus apņem dārgakmeņu vaiņagi, kas savā spīdumā sacenšas ar bālo, glezno sejas mirdzumu. Viņas un pavadoņu tērpos laistās zīds, zaigo brokāts, staro pērles.

Šo vēsturisko personu attēli saskaņoti "sadzīvo" ar eņģeļiem un Kristu, un citiem svētajiem, jo visi risināti dekoratīvi, zvīļojoši, "pārpasaulīgi". To ķermeņi ir zaudējuši taustāmību, apjomīgumu.

Tas liecina, ka antīkā mantojuma plastiskais tiešums tika pārvarēts, sāka veidoties priekšstats par nosacītas formas izpratni, kas ar 9. gs. jau guva pilnīgu pārsvaru.

Bizantijas baznīcās nozīmīgas bija ne tikai mozaīkas, bet ari freskas un ikonas. Ikonas ir nelielas gleznas, kas izpildītas uz koka dēlīšiem un ietvertas greznos bronzas, sudraba vai zelta apkalumos. Tajās attēloja Dievmāti, Kristu, apustuļus vai svētos mocekļus. Pirmās ikonas attiecas uz 6. gs. Ikonās svētais parasti attēlots līdz krūtīm, retāk - līdz viduklim. Visbiežāk tēls veidots tiešā pretskatā, izceļot portretisko savdabību, akcentēta acu izteiksme, sejas koncentrētais garīgums, domīgums.

Šādas ikonas pielūdza. To priekšā iededza sveces. Starp lūdzēju un attēloto svēto vajadzēja nodibināties mistiskam garīgam kontaktam - dziļai, Intīmai divsarunai. Tika uzskatīts, ka tēls atbild ar acīm.

Ikonas kā pielūgsmes objektus ieviesa ne tikai baznīcās. Cilvēki arī mājās veidoja svētbilžu altārus.

Līdz ar to tieši ikonās vispilnīgāk atklājas Bizantijas mākslas cilvēcība. Ikonas daudz vairāk nekā svinīgie un monumentālie sienu gleznojumi ar savu intimitāti bija vērstas uz cilvēku.

Pats izcilākais tāda veida paraugs ir slavenā Vladimiras Dievmātes ikona, kuru 12. gs. no Bizantijas pārveda uz Krieviju.