Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

Tādēļ Pāvils ir lielākais "pagānu apustulis", jo viņa darbības gaitā jau pirmā gadsimta beigās kristiešu vairums bija bijušie pagāni, kas dzīvoja ārpus Palestīnas. ,

Pateicoties apustulim Pāvilam u.c. apustuļiem, kristietība strauji izplatījās, un līdz ar izplatību radās arvien lielāka nepieciešamība pēc baznīcas uzbūves un kārtības.

Līdz ar to sāka veidoties baznīcas vēsture.

Līdz Romas imperatora Konstantīna Lielā kāpšanai tronī kristietība bija vajāta, nelegāla kustība, kura tomēr ar katru dienu guva strauju popularitāti visās Romas impērijas provincēs.

Romas imperatora Konstantīna Lielā un Teodosija II valdīšanas laikā apstākļi krasi mainījās, un 395. gadā kristīgā baznīca tika pasludināta par

vienīgo atjauto Romas valsts reliģiju. Citas reliģijas tika aizliegtas, un visi plašās Romas impērijas iedzīvotāji Eiropā, Ziemejāfrikā un Tuvajos Austrumos tika pievērsti kristietībai. Romas impērijai bija liela ietekme uz baznīcas dzīvi un mācības nostiprināšanu. Valsts vēlējās vienotu baznīcu. Šis ir laiks, kad veidojās katoliskā (universālā, vispārējā) un t.s. ortodoksālā (pareizā) mācība.

Bet! Kristīgās baznīcas nostiprināšanās posmu krasi mainīja divi apstākļi: 1) barbaru iebrukums Rietumromas impērijā, tās izpostīšana un sabrukums 5. gadsimtā. Lai gan uzbrūkošie barbari (dažādas ģermāņu tautas) bija pa daļai kristīti un visumā respektēja kristīgos iestādījumus, pati Romas valsts ar savu kultūru, izglītību, kārtību, ekonomisko dzīvi utt. tika nežēlīgi izpostīta, un Rietumromā iestājās pavisam jauna politiska un sabiedriska kārtība. Ne velti ar 5. gadsimtu sākas jauns apzīmējums nākamam vēstures periodam - viduslaiki,

2) apstāklis, kas atstāja ietekmi uz kristīgās baznīcas veidošanos bija

islama ticības parādīšanās un straujā izplatīšanās. 7. gs. islams sākās ar Muhameda darbību kā reliģiski militāra kustība. No Arābijas tas strauji izplatījās Tuvajos Austrumos un Ziemejāfrikā. Apmēram 100 gadu laikā islama valdnieki bija iekarojuši tādas zemes kā Sīrija, Palestīna, Ēģipte, Sicīlija u.c. - vietas, kur bija daudz senu kristiešu centru un baznīcu. Islama iebrukumu izdevās apturēt Francijā tikai 8. gs.

Abiem šiem apstākļiem bija svarīgas sekas. Šie notikumi veicināja Austrumu un Rietumu kristīgo baznīcu atsvešināšanos un noveda pie pirmās lielās kristīgo baznīcu šķelšanās, kas notika 1054. gadā.

Lūzumam starp Austrumu un Rietumu baznīcām bija arī citi iegansti, bet lielo politisko pārmaiņu dēļ sakaru uzturēšana starp tām kļuva ļoti grūta.

Šie notikumi veicināja to, ka Rietumos strauji pieauga Romas pāvesta vara. Pēc Romas impērijas sabrukšanas pāvests bija palicis par lielāko ievērojamāko spēku,ar kuru tomēr rēķinājās arī barbaru iebrucēji.

Svēto rakstu veidošanās

Kristiešu Svētie raksti "Jaunā Derība" aptver 27 dažāda apjoma grāmatas jeb dokumentus. Tā ir zināma izlase no daudz plašākas pirmo kristīgo draudžu literatūras.

Visvecākie Jaunās Derības raksti ir apustuļa Pāvila vēstules dažādām draudzēm un draudžu darbiniekiem. Tās ir atbildes uz viņu jautājumiem par kristīgo mācību un draudžu iekšējām problēmām.

Kristīgajos dievkalpojumos bez lasījumiem no ebreju Svētajiem rakstiem (no Mozus un Praviešu grāmatām) tagad sāka lasīt t.s. Apustuli, t.i., Pāvila un vēlāk arī citu apustuļu rakstus.

Pēc Pāvila vēstulēm radās arī t.s. evaņģēliji, kuri acīmredzot bija domāti kristietības aizstāvēšanai vai izplatīšanai (kā misijas darba traktātiO. Tā, piemēram, Lūka sarakstīja savu evaņģēliju un Apustuļu darbu grāmatu kādam Teofīlam, kurš laikam ir bijis romiešu tiesnesis vai administrators un nodarbojās ar kristiešu jautājumiem kristiešu vajāšanu laikā. Tad sekoja citu apustuļu

vēstules un beidzot t.s. Jāņa atklāsmes grāmata kā drošināļums vajātajiem kristiešiem.

Te Ir svarīgi atcerēties, ka pats Jēzus nav neko sarakstījis, ne arī nodiktējis. Jaunā Derība ir Jēzus Kristus sekotāju raksti, kuri galvenokārt sākti rakstīt apmēram ap 50. gadu, tātad - jau krietni pēc Kristus nāves.

Noskaidrot visvecāko Jaunās Deribas grāmatu nav viegli. Ar lielu varbūtību - tās Ir Pāvila vēstules tesaloniķiešlem un galatiešiem.

Dažu grāmatu autori ir apustuļi, citu - šo apustuļu darbabiedri un sekotāji. Tā, piemēram, Lūka bija nevis apustulis, bet gan Pāvils ārsts un darbabiedrs; Marks - apustuļ Pētera darbabiedrs.

Grāmatu uzraksti varbūt ne vienmēr nozīmē autoru - iespējams, tie atspoguļo kāda autora dotos norādījumus, piemēram, Mateja evaņģēlija virsraksts grieķu valodā ir "Kata Mathalon", t.i., "Pēc Mateja", līdz ar to var domāt, ka to vai nu ir tiešām sarakstījis pats Matejs vai ari Mateja mācekļi un domubiedri pēc Mateja norādījumiem.

Jāņem vērā, ka Jaunā Derība ir sakārtota hronoloģiskā secībā nevis pēc sacerēšanas laika, bet pēc aprakstītiem notikumiem: evaņģēliji, kuri stāsta par Jēzus dzīvi ir ievietoti vispirms, tad - Apustuļu darbu grāmata, kura runā par pirmdraudzi.

Jāņem arī vērā, ka darbi ir uzrakstīti grieķu valodā, lai arī autori ir gan ebreji, gan grieķi. Jēzus teiktās runas, viņa vārdi un izteicieni ir tulkojumi no aramiešu valodas, kurā Jēzus ir runājis.

Vēl jāatceras, ka līdz mūsdienām nav saglabājies nevienas grāmatas oriģināls. Gadu simteņiem ilgi grāmatas tika pārrakstītas ar roku, kas nozīmē, ka mūsu rīcībā ir tikai kopijas. Senākais papirusa lapas fragments ir apmēram no 115. gada.

Ar laiku radās nepieciešamība rakstus sakopot un izveidot ts.kanonu - autoritatīvu rakstu krājumu, kurš ietvertu pareizo mācību, jo sakarā ar straujo kristietības izplatīšanos radās arī dažādas "maldu mācības", un tādas briesmas arvien pieauga. Tādēļ kopš 2. gs. vidus līdz 3. gs. baznīcā risinājās pārrunas par Jaunās Derības saturu. Beidzot 367. gadā ievērojamais baznīcas darbinieks un bīskaps t.s. Lieldienu vēstulē publicēja sarakstu, kas lielā mērā atbilst pašreizējam Jaunās Derības saturam.

Šajā laikā kristieši pieņēma ari ebreju Svētos rakstus par savu Veco Derību tieši tādā veidā, kādā šie raksti parādās grieķu tulkojumā. Kopā ar Jauno Derību tie veido mūsu Grāmatu Grāmatu - Bībeli.

Rakstu iekārtojums un nodaļas Jaunajā Derībā:

Evaņģēliji

Pāvila vēstules

Vēsturiskas grāmatas

Apustuļu vēstules

Apokalipses

Mateja

Romiešiem

Apustuļu darbi

Ebrejiem

Jāņa

Marka

1.korintiešiem

Jēkaba

atklāsmes

Lūkas

2. korintiešiem

Pētera

grāmata

Jāņa

Galatiešiem

1. vēstule

Efesiešiem

Pētera

Filipiešiem

2.vēstule

Kolosiešiem

Jāņa 1. vēstule

l.tesaloniķiešiem

Jāņa 2.vēstule

2.tesaloniķiešiem

Jāņa 3.vēstule

1.Timotejam

Jūdas

2.nmotejam

Tītam

Filemonam

Pēc visa teiktā precizējas visai svarīgie Kristus dzīves un kristietības dati.

Tie ir

6. vai 4. g. p.m.ē. - Kristus dzimšana

Mūsu ēra:

29.-30. -

Jēzus darbība.

30. 7. V -

Jēzus nāve Poncija Pilāta laikā.

30. 9. V -

Jēzus augšāmcelšanās.

33.-35. -

Pāvila pievēršanās kristietībai.

ap 50. -

pirmās Pāvila vēstules, senākie Jaunās Derības raksti.

ap 50.-60. -

Pāvila misijas ceļojumi Āzijā, Āfrikā, Eiropā.

ap 51. -

pirmās kristiešu draudzes Eiropā.

63.-