Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

Arī Mateja evaņģēlijs stāsta:

"No tā laika Jēzus iesāka sludināt un sacīt: "Atgriezieties no grēkiem, jo debesu valstība tuvu klāt nākusi.""

Šis aicinājums tad arī vijas cauri visai Jēzus turpmākai darbībai.

Visi evaņģēliji izceļ, ka Jēzus ir ātri ieguvis lielu klausītāju un sekotāju pulku, no kura izveidojies Jēzus mācekļu kodols, kas vienmēr uzturējies viņa tuvumā. Evaņģēliji attēlo, kā Jēzus aicina Sīmani, Pēteri, Jāni, Mateju u.c. kļūt par saviem mācekļiem. Mācekļu ir bijis 12, bet te varbūt ir domāti tikai vistuvākie. Starp Jēzus pirmajiem sekotājiem ir zvejnieki, mazpilsētas amatnieki, strādnieki. Daudziem Jēzus atklājies kā izcils, varens pravietis*, neatvairāma personība.

Jēzus ir bijis pazīstams arī kā dziednieks. Šo viņa darbību tauta vērtējusi kā brīnumu. Viņš pats šīs savas spējas nav izcēlis un vienmēr noraidījis brīnumu darīšanas izpausmi savā darbībā. Pirmajā vietā viņš vienmēr licis ticību, kas varētu palīdzēt nabagiem, slimajiem un cietējiem. Tautā tomēr Jēzus brīnumdarītāja slava izplatījusies, un cilvēki nesuši slimos tuviniekus pie Jēzus.

Tas saniknojis Jēzus pretiniekus. It sevišķi Romas impērijas ielikteņi nav cietuši šo Jēzus pieaugošo slavu kā sludinātājam.

Neraugoties uz konflikta briešanu, Jēzus apmēram pēc viena gada sludināšanas ir devies uz Jeruzālemi (domājams, 30. gada pavasari), lai tur svētītu ebeju Lieldienu svētkus. Jēzum ienākot pilsētā, cilvēki viņu ir sveikuši. Tas ir radījis īpašu nepatiku Romas okupācijas pārvaldē, jo ir uzskatīts, ka Jēzus gatavo valsts apvērsumu. Arī starp Jēzus mācekļiem ir radies nodevējs - Jūdass.

Pēc pāris dienu sludināšanas Jeruzālemē Jēzu apcietina. Viņš tiek nosūdzēts Romas ieceltajam prokuratoram Poncijam Pilātam. Pēc īsas, netaisnas tiesāšanas, jo Jēzus nebija pārkāpis nekādus Romas impērijas likumus, Pīlāts notiesā Jēzu uz nāvi. Pa daļai tas ir noticis ari Jeaizālemes augstāko priesteru ieteikuma un spiediena dēļ. Romieši Jēzū saskatīja brīvdomātāju, kas nepārprotami izvirzās, jo pie krusta, kurā sita šo brīvdomātāju, Pīlāts ir licis pievienot uzrakstu "Jēzus Nācarietis, jūdu ķēniņš", kas varbūt patiešām izsaka šīs romiešu aizdomas.

Pats Jēzus Poncijam Pīlātam, aizstāvot sevi, ir teicis, ka viņa valstība nav no šīs pasaules.

Nākamajā dienā (30. gada 7. aprīlī [120] ) pēc fiziskām mokām Jēzu sit krustā ārpus Jeruzālemes (Golgātas kalnā), kur viņš pēc pāris stundu ilgām ciešanām mirst savu tuvāko mācekļu, mātes un dažu citu sekotāju klātbūtnē. Jēzu apglabā Jeruzālemē, kādā kalnu alā (kapā). Bet! Jēzus mācekļi trešajā dienā

liecina, ka Jēzus Ir augšāmcēlies no mirušajiem un ir vairākkārt parādījies saviem sekotājiem. Par to liecina arī tukšais kaps. Mācekļi šo Jēzus augšāmcelšanos arvien uzskatījuši par pašu svarigāko notikumu viņu dzīvē. Viena no agnnākajām liecībām atrodama apustuļa 1 Pāvila 1. vēstulē korintiešiem, ko viņš uzrakstīja aptuveni 50. gadā.

Pēc mācekļu liecības Jēzus ticis uzņemts debesīs. Tas noticis Jeruzālemes tuvumā. Tur tas arī izsūtījis mācekļus "pie visām tautām", lai tās kristītu un mācītu.

Visi četri Bībeles evaņģēliji Jēzus dzīvi apraksta diezgan līdzīgi, lai arī neizceļ vienus un tos pašus notikumus. Taču atšķiribas ir mazas. Būtībā evaņģēliji cits citu papildina, un pretrunu to starpā nav.

Tāds pamatos ir Jēzus stāsts. Bet kāda ir Jēzus mācība?

Jēzus darbības sākotnējais mērķis bija palīdzēt savas tautas locekļiem staigāt Dieva uzskatu vadībā. Sos Dieva uzskatus (jev Dieva Vārdu) viņi atrada pirmkārt Vecajā Derībā. Jēzus pats uzskatīja, ka viņa darbība paplašina un turpina šos Vecās Deribas Svētos rakstus. Jēzus nekad nav runājis par sevi kā par jaunas reliģijas dibinātāju. Viņš tieši ir uzsvēris, ka viņš turpina Mozus un praviešu iesākto. Kā turpinātājam viņa mācībā ir ari jaunas domas.

Jēzus mācības centrā atrodas doma par Dieva valstību, uz kuras nākšanu cilvēkam ir jāsagatavojas. Šī Dieva valstība nav no šīs pasaules. Tā nav, piemēram, jaunas politiskas varas nodibināšana (kā to skaidroja Jēzus ienaidnieki). Šī valstība nav cilvēku izgudrojums. Tā nāk no Dieva. Par šo valstību jau ir runājuši pravieši Vecajā Derībā, bet tagad šī valstība ir "tuvu klāt nākusi". Tā nāk kā Dieva Gara valstība cilvēku sirdīs, kā Dieva Gribas izpausme un īstenošanās pasaulē. Tā ir Dieva darbs pasaulē!

Jēzus ir tēlojis šo valstību skaistos salīdzinājumos, sakot:

"Dieva valstība ir līdzīga labai sēklai, kura iesēta tīrumā."

"Dieva vārds ir sēkla, kas krīt dažādās cilvēku sirdīs."

"Pašreiz Dieva valstības sēkla aug kopā ar nezālēm, bet nāks pļaujas laiks, kad kviešus atšķirs no nezālēm."

"Dieva valstībai iestājoties, cilvēks saņems pelnīto algu."

Jēzus ir sludinājis, ka, lai gan Dieva valstība nāk no Dieva, tā prasa sagatavošanos. Un Jēzus ir aicinājis cilvēkus atgriezties no grēkiem. Visa ļaunuma sakne ir grēks. Atgriešanās no grēka ir cilvēka "sirdsprāta" jeb "sirdsapziņas", t.i., visas viņa nostājas maiņa.

Sāda maiņa prasa ne tikai atgriešanos no grēkiem, bet sola arī jaunu dzīvi Dieva valstībā. Jēzus savā "Kalna runā" (Mateja ev. 5) apraksta šo "jauno dzīvi": viņš uzteic lēnprātīgos, pēc taisnības Izsalkušos, viņš slavē žēlsirdīgos un sirdsšķīstos, viņš cildina miera nesējus un ticības dēļ vajātos.

Šādus cilvēkus, kā sludina Jēzus, gaida Dieva valstība. Par visu vairāk sagatavošanās šai dzīvei prasa mīlestību. Mīlēt Dievu un savu tuvāko kā pašu ir Jēzus mācības un Dieva likumu pamatu pamats. Dieva valstības loceklis ir aicināts parādīt mīlestību un žēlsirdību ikvienam, kam tā ir vajadzīga - pat ienaidniekam, pat vajātajam.

Jēzus aizrāda: "Mūsu tuvākais ir tas, kam nepieciešama palīdzība."

1 Apustulis - sūtnis, vēstnesis.

Dieva valstība Ir tiekšanās pēc pilnības: "Esiet pilnīgi, tāpat kā Jūsu Debesu tēvs ir pilnīgs."

Bet Jēzus Joti labi apzinās cilvēku vājības. Atgriešanās no grēkiem un jauna dzīve Dieva vadībā nav viegla. Tieši šo iemeslu dēļ Jēzus uzsver, ka cilvēkam jālūdz, jāpaļaujas uz Dievu. Dievam, kā norāda Jēzus, ir viss iespējams. Debesu tēvs gādā par visiem saviem bērniem. Bet cilvēkam ir jālūdz Dieva palīdzība. "Lūdziet, tad Jums taps dots," skubina Jēzus,

Viņš, Jēzus, ir tas, kas saviem sekotājiem ir mācījis pazīstamo lūgšanu "Mūsu Tēvs debesīs."

Lūgšana ir cilvēka saruna ar Dievu, kura pauž paļaušanos uz Debesu Tēvu - Dievs ir kā tēvs, kurš mīl savus bērnus un gaida, kad tie atgriezīsies pie viņa.

Cilvēkam nepieciešama tāda ticība, kuras pamatā ir absolūta uzticība Dievam. Tā sevišķi nepieciešama slimajiem. "Pat nedaudz ticības spēj kalnus pacelt", apgalvo Jēzus.

Jēzus prasa nevis kādu uzskatu pieņemšanu bez pierādījumiem, bet gan paļāvību un uzticību Dievam.

Lai sludinātu šo Dieva valstību, Jēzus izsūta savus mācekļus pa plašu apkārtni, bet mācekļu uzdevums nav viegls. Viņiem jārēķinās ar pretestību un vajāšanām. Viņus metis cietumos. Viņiem būs jābūt gataviem pat atdot dzīvību, tomēr nekas viņus nedrīkst atturēt! Jēzus sekotājiem ir jādzīvo dzīvā cerībā, ka Dieva valstība tuvojas:

"Dieva valstība jau ir te, jūsu vidū", ir teicis Jēzus, "šeit, pasaulē, bet savu piepildījumu tā piedzīvos pasaules galā."

Tātad Dieva valstība, pēc Jēzus mācības, attiecas gan uz tagadni, gan nākotni.