Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

- MMhtto pie • Mmr* A. Stnii ftemee t* fcofcūr* K. fāC. lfti. %

W «R__________________________________________

• īpmrnmm r nmam kmmukk w. itm

imperatoru Romulu Augustulu. Ģermāņi pasludināja savu vadoni Odoakru par Itālijas karali. līdz ar to 476. gads un šis notikums tiek uzskatīts par Romas impērijas galu. Ar šo notikumu beidzas seno laiku vēstures periods un sākas jauns - viduslaiki.

Vīlušies impērijas īstenībā, dažādi sabiedrības slāņi ar katru impērijas pastāvēšanas dienu arvien vairāk vērsās pie reliģijas. Prāts kapitulēja ticības priekšā. Izplatījās mistika, izplatījās visdažādākās reliģiju tendences, starp kurām pamazām izcēlās un nostiprinājās kristietība.

Līdz ar impērijas nodibināšanu vairs nevarēja būt runa par vienlīdzību. Saskaņā ar oficiālo viedokli visas tiesības bija atdotas imperatoram. Šādā situācijā lielāko daju cilvēku pārņēma politisks indifirentums*, nestabilitātes sajūta. Situācijā, kad vairs nebija cerību atgūt politisko neatkarību, kā galvenais izvirzījās jautājums - kā saglabāt morālo un garīgo brīvību? Kā būt brīvam apstākļos, kad pieaug bagātības un naudas vara, zej despotisms un patvaja, plaukst greznība, pieaug tieksme pēc izpriecām?

Iekšējā pasaule kļuva par vienīgo sfēru, kurā antīkais cilvēks, audzināts brīvības garā, varēja reāli saglabāt brīvību, nezaudējot savu politisko cieņu. [115]

Tādējādi impērijas laikā izveidojās situācija, kad cilvēkam vienīgais ceļš bija vērsties pašam sevī, meklēt spēku sevī. Viņu pārņēma milzīga atsvešinātības un vientulības izjūta. Impērija bija tas spēks, kas, pašu romiešu radīts, izgāja ārpus kontroles.

Un stoicisms kļuva tā filosofijas mācība, kas atklāja, kā cilvēkam šādā īstenībā stiprināt un atgūt sevi, neskatoties ne uz kādiem apsākļiem. Stoicisms, kuru no jauna [116] veicināja tieši impērijas laiks ar tajā valdošo politisko un garīgo atmosfēru, kļuva par Romas filosofijas oriģinālāko izpaudumu. Tas iekaroja popularitāti mūsu ēras Ļ gs. ar Lūcija Anneja Senekas (6. g. p.m.ē. - 65. g.), Epiktēta (50 - 138. g.) un Marka Aurēlija (122 - 180. g.) filosofisko devumu.

Seneka norāda, ka stoicisms ir vienīgais dvēseles glābšanas līdzeklis, jo tas vienīgais var palīdzēt rast izeju no dzīves pretrunām, palīdzēt pārvarēt izmisumu, uzveikt naidīgus spēkus un līdz ar to - padarīt cilvēku neatkarīgu, lai viņš būtu nesamulsināms, lai neviens viņu nespētu izsist no līdzsvara.

Stoicisms māca, ka īstenība jāpieņem visā tās daudzveidībā, stoiciskā mierā, nesatricināmībā. Vienīgā patiesā brīvība ir šī nesatricināmā pozīcija, ko katrs cilvēks var sasniegt ar saviem spēkiem, tā ir indivīda pašiniciatīvas lieta: "Ja tu gribi, tad tu esi brīvs, ja tu gribi, tad ne par ko nežēlosies", saka Epiktets un piemetina: "Gudru cilvēku nevar uzveikt". Bet Seneka apgalvo: "Gudra dvēsele - kā debess bez mākoņiem".

Stoiķi tātad ticēja, ka filosofija ir cilvēka, viņa dvēseles glābšanas līdzeklis, tā spēj atmodināt cilvēku. Tā, saka Seneka, paceļ mūsu garu, kas tiecas iztaisnoties un atgriezties tajā pasaulē, pie kuras cilvēks pieder.

Tieši tāpēc Romas stoicisms (Vēlā Stoa) ir ne tikai Romas kultūras un antīkās kultūras izcils sasniegums, bet tā ir filosofija ar nepārejošu vispārcilvēcisku nozīmi.

Romai pārvēršoties impērijā, ari mākslai izvirzījās jauni uzdevumi. Galvenais, kas tika prasīts no Impērijas laika māksliniekiem, bija veidot īpašu Romas valsts stilu, kura formas paustu grandiozitāti, greznumu, monumentalltāti. Jaunā stila iezīmes visspilgtāk izpaudās Romas arhitektūrā.

Imperatora Augusta laikā Roma no māla, ķieģeļu un betona pilsētas pārvērtās par marmora Romu. Pilsētas centrā radās daudz jaunu forumu (Cēzara, Augusta, Trajāna, Vespaslāna, Nerona), tempļu, triumfa arku, sabiedrisku celtņu un bagātnieku villu.

Arkas un velves joprojām palika noteicošās būvformas, bet tās tika papildinātas un izskaistinātas gan ar grieķu arhitektūras elementu atdarinājumiem, gan arī ar romiešiem savdabīgu dekoru.

Augusta laika reprezentatīvo celtņu spilgts piemērs Ir Miera altāris Romā, kur notika upurēšana Miera dievietei. Altāra sānslenu augšējā daļā bija Izveidota josla, kur marmora cilnī attēlota svinīga gājiena aina. Gājiena personāžu vidū redzams arī imperators Augusts ar ģimeni, priesteri un senatori, kas dodas upurēt. Tātad Miera altāris ir ari vēsturiskā žanra piemērs, jo tajā attēlotas vēsturiskas personas konkrēta notikuma brīdī. Viss Miera altāris darināts no balta marmora un veidoja Marsa laukuma svarīgāko, reprezentatīvāko akcentu.

Viena no pasaules arhitektūras visslavenākajām celtnēm ir amfiteātris Kolizejs, kuram 75. g. pamatus licis imperators Vespasiāns un kuru 80. g. svinīgi atklāja viņa dēls imperators Tits, sarīkojot 100 dienu garu izrādi.

Amfiteātris kalpoja gladiatoru (gladus - zobens) cīņām [117] un savvaļas plēsīgu zvēru rīdīšanai, kas romiešos izraisīja milzīgas kaislības.

Šis gigantiskais amfiteātra masīvs pacēlās Romas pilsētas centrā Palatīna uzkalnā blakus lepnajai imperatoru pilij.

Kolizejam ir ļoti skaidra konstrukcija. Ap elipsveidīgo arēnu (54x86 m) sakārtotas skatītāju vietas amfiteātra formā. Amfiteātris balstās uz stabu sistēmu. Tā konstrukcijai bija jābūt īpaši izturīgai, tāpēc stabi veidoti no akmens. Starp stabiem izbūvētas 80 radiālas betona sienas, kas vienlaicīgi kopā ar akmens stabiem arī kalpo kā balsti. Šis 80 radiālās sienas virzienā no arēnas, pakāpeniski paaugstinās, sasniedzot 50 m augstumu. Starp šīm radiālajām un koncentriskajām sienām visos virzienos kā artērijas bija izbūvēti pārvelvēti gaiteņi un kāpnes. Radiālās sienas sadalīja amfiteātri sekcijās, kas nodrošināja skatītājiem iespēju ātri piepildīt un atstāt amfiteātri. Kopumā Kolizejs varēja uzņemt 50 000 skatītāju.

Amfiteātra daudzstāvu ārsienas veidošanai celtnieki visos stāvos izmantojuši orderu arkādes. Tās ir pakļautas celtnes plāna ritmam un plūst, majestātiski atkārtodamās.

Milzīgais mērogs, celtniecības vēriena plašums un skarbās, lakoniskās formas piešķir celtnei īstu varenumu. To kāpina visumā atturigais rotājums: ķieģeļu - betona sienu sedz saulē dzirkstoša brūngani zeltaina travertina akmens plāksnes, kolizeju apjož spēcīgas dzegas*, un tā vertikālismu akcentē puskolonnas, katrā stāvā demonstrējot atšķirīga grieķu ordera pielietojumu.

Tomēr kopumā Kolizejs ir "raksturīga romiešu celtne". [118] (sīkāka kolizeja apskate un analīze - semināra uzdevums.)

Gandrīz vienlaicīgi ar Kolizeju radās celtnes tips, kas ir īpaši raksturīgs romiešiem un Romas impērijai - tā ir triumfa arka. Tās romieši sacēla visā impērijā - gan Itālijā, gan Francijā, gan Ziemejāfrikā, gan Āzijā. Tās cēla par godu kāda imperatora sasniegumiem (galvenokārt iekarojumiem) un slavai. Triumfā arkās bija izmantota iecienītā balstu un arkas vienība. Viena no pirmajām ir Tīta triumfa arka. To uzcēla par godu imperatora Tīta Jeruzālemes ieņemšanai. No ārpuses šī betona arka ir apšūta ar izcili skaistu marmoru, kurā iestrādāti ciļņi, kas stāsta par Tita karaspēka cīņām un uzvarām. (Tita u.c. triumfa arku apskate - semināra uzdevums.)

Viena no visspilgtākajām romiešu konstruktīvā ģēnija izpausmēm arhitektūrā ir Panteons - visiem dieviem veltītais romiešu templis, kas pacēlās Marsa laukumā. To uzcēla 2. gs. imperatora Adriāna valdīšanas laikā. Panteons ir viens no nedaudzajiem antīkās kultūras arhitektūras paraugiem, kas gandrīz bez izmaiņām saglabājies līdz pat mūsu dienām. Šis ir arī vienīgais antīkais templis, kas savu kulta vietas nozīmi saglabājis visos laikos, jo agrīnajā kristietības laikmetā tas tika pārvērsts par kristiešu baznīcu un tādējādi pasargārts no iznīcības. Panteons ir ar kupolu (43 m diametrā) pārsegta cilindriska celtne, kas sastāv no vienas milzīgas telpas, kuras priekšā izbūvēts ieejas portiks ar kolonādi. Logu templī nav, un gaismu dod tikai apaļā atvere kupola centra, caur kuru atklājas debesis.