Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

Var secināt, ka visā Romas republikas kultūrā dominējošais prakticisms un utilitārisms diktēja to, ka arī mākslas tēlainībā stabilizējās reālisms - skarbs, tiešs, īstens.

Un tomēr šāds secinājums nav tik viennozīmīgs. To zināmā mērā apstrid krāšņas glezniecības atklājumi Pompeju un Herkulānas pilsētās. Abas šīs pilsētas 79. gadā apraka Vezuva izvirdums. Arheoloģiskie izrakumi, kas šajās senajās pilsētu teritorijās turpinās kopš 18. gs., ir atseguši veselu virkni dzīvojamo māju, piļu un dažādu sabiedrisku ēku, kas sniedz plašu ieskatu seno romiešu dzīvesveidā, viņu māju arhitektūrā, bet it īpaši - to dekoratīvajā noformējumā jau no 3. gs. p.m.ē.

Pompeju bagātāko māju grīdas bija klātas ar mozaīkām. Pati iespaidīgākā grīdas mozaīka grezno t.s. Faunu mājas grīdu (1. gs. sākums p.m.ē.). Šī mozaīka aizņem 15 m [114] lielu laukumu, un tās izpildījumam izmantots 1,5 miljoni dabīgu kalnu kristālu gabalu. Mozaīkā attēlota Maķedonijas Aleksandra kauja ar Persijas valdnieku Dāriju.

Bagāto romiešu mājas tika rotātas arī ar freskām. īpaši dekoratīvas ir 1. gs. p.m.ē. darinātās sienu gleznas t.s. Mistēriju villā (nosaukums radies šo gleznu dēļ) Pompejās. Mākslinieks, izmantojot spilgti sarkanu, melnu, dzeltenu toņu salikumus, parādījis divdesmit deviņas figūras gandrīz naturālos izmēros. Tās sadalītas dažādās grupās. Katra grupa raksturota savā nodarbē, tomēr tiek uzskatīts, ka visas tās vieno vīna dieva Dionīsa kults.

Glezniecību raksturo skaidrs cilvēku siluetu izcēlums uz koši sarkana fona. Ar apbrīnojamu meistarību mākslinieks atklājis dejotāju un muzicētāju emocionāli sarežģītās kustības, visai dramatiskā noskaņā paudis dažu tēloto

9. nodaļā

Senit Romas kultūra

cilvēku dvēseles stāvokļus, Ar Izcilu gaumes izjūtu gleznu sižetiem pieskaņots dekoratīvais un reizē Izsmalcinātais kolorīts.

Mūsu ēras 1. gadsimtā Pompeju fresku glezniecībā papildus ienākusi Interese par Iluzoru arhitektūras attēlojumu: kolonādes, galerijas, portiki, kas uzgleznoti uz sienas, paver skatītājam "plašumus". Nereti šādās kompozīcijās attēlotas ari upes, jūras, kalni, parki, dārzi, kompozīcijās iekjauti ari putni, dzīvnieki, sadzīves ainas. (Šo gleznu konkrēts apskats un analīze - semināra uzdevums.)

Romas impērijas kultūra (27. g. p.m.ē. - 476. g. mūsu ērā)

1. gs. p.m.ē. Roma, balstīdamās uz savu varu un spēku, pabeidza ap Vidusjūru esošo zemju apvienošanu. Lielvalsts robežas sasniedza Reinu, Donu, EHratu…

Pēc platības Roma bija pasaules lielvalsts, pēc varas organizācijas - pilsētvalsts. Tas kavēja attīstību, un šajā laikā sākās pāreja uz vienvaldību. 60. g. p.m.ē. trīs karavadoņi apvienojās pirmajā triumvlrātā, lai nostiprinātu varu Romā, taču jau 46. g. p.m.ē. par neierobežotu valdnieku kļuva Jūlijs Cēzars (100.-44. g. p.m.ē.)

Viņš izmantoja politisku tālredzību un diplomātiju un plašām aprindām, pat veselām pilsētām piešķīra romiešu pilsonību. Tādā veidā viņš izpelnījās simpātijas, slavu, atbalstu un guva pilnīgu uzvaru - viņam piešķīra beztermiņa diktatūru, tribūna varu un līdz pat mūža galam viņa vārdam pievienoja titulu "Imperators" (imperium - lat.: vara). Kā Imperatoram viņam bija tiesības uz triumfu (īpašu cildinājumu) - triumfatoru Ietērpa purpura togā, kas skaitījās debesu dieva Jupitera statujas apģērbs Jupitera templī Romas forumā, viņa seju nokrāsoja sarkanu (tāda tā tika piedēvēta ari Jupiteram). Tad trlurnfators, stāvot uz gudriga (četrjūga) un turot rokās scepteri, brauca pa Via Sacra (Svētais ceļš) cauri Forum Romanum uz Jupitera templi Kapitolijā. Tad ari tauta šo parādību uztvēra kā paša dieva atklāšanos! 1

Jūlijs Cēzars varēja vienpersonīgi Izlemt par karu un mieru, varēja rīkoties ar bruņotajiem spēkiem un naudas līdzekļiem, varēja Izraudzīties kandidatūras valsts posteņiem. Visi Cēzara rīkojumi Ieguva likuma spēku. Visām amatpersonām ar zvērestu bija jāapliecina, ka tās ziedos savu dzMbu, aizstāvot Cēzaru. Mēnesi, kurā Cēzars bija dzimis, nosauca par Jullus. Nereti viņu dēvēja par Jupiter Julius (romiešu mitoloģijā Jupiters - debesu, dienas gaismas, negaisa dievs, visu dievu valdnieks).

Taču! 44. gada 15. martā p.m.ē. Cēzaru nogalināja pie senāta kūrijas republikāņu piekritēji.

Pēc Cēzara nāves valsts vadībā Izvirzījās viņa adoptētais dēls Gajs Oktlvijs, kuru Cēzars bija norīkojis par mantinieku un kurš pieņēma vārdu Gajs J0Hj& Cēzars Oktaviāns (kopi 27. g p.m.ē. viņa vārds bija Cēzars Augusts (Augusts - lat.: svētais, lieliskais). Ar viņa valdīšanas laiku Roma tika pasludināta

' I«umh./k>i ir^ih* *flf«imiiytujm umun» mhihir Pmm; tao nnnipcnoa camm^. M« Tippc" "Tifft* t-lOCTp.

par impēriju - viena cilvēka pārvaldītu valsti. Nereti Cēzars Augusts (no vārda Cēzars cēlies latviskojums "ķeizars") sevi lika saukt ari par Pater Patria (tēvijas tēvu), kas deva viņam tēva varu pār romiešiem.

No vienas puses, šai laikā Roma zaudēja pašas svarīgākās saimnieciskās un politiskās pilsoņu kopienas iezīmes. Tautas sapulce kā augstākais varas orgāns pārstāja pastāvēt Valstī dzīves galveno jautājumu risinājumi bija atkarīgi no Pater Patria gribas. Armija pilnīgi zaudēja tautas zemessardzes raksturu. Pakļautās valstis saplūda vienā veidojumā - impērijā.

No otras puses 1 - tas viss Ugu laiku neskāra ideoloģi ju un sabiedrības morāli, jo paši imperatori runāja par savu varu kā par vienkārša pilsoņa varu, kura rokās tā Ir koncentrējusies, p a teicotie s vienkārši personiskiem panākumiem, pateicoties senāta un tautas uzticībai, It kā Roma arvien vēl būtu tā pati republika, bet tikai pilnveidojusies! Bieži uzskata, ka imper atora Cēzara Augusta principāts bija gandrīz vai pirmais piemērs vēsturē, kad politiskā liekulība tika padarīta par prindpu. Viņš izveidoja valstisko sistēmu, kuru oficiālā propoganda nereti dēvēja par "atjaunoto republiku" (Res publika restttuta). Augusta lozungi bija- "karu pārtraukšana", "uzplaukums", "zelta laikmeta iestāšanās"..

Vārdu sakot, imperatora vara bija visaptveroša, bet ttefcufeas dēļ tā nebija konkrēti nosakāma. Tas, ka imperatora vara bija šāda, kļuva par iemeslu tam, ka viņš savu varu izplatīja pāri jebkurai tiesiskai kārtībai un saprašanai. Pakāpeniski valstiskums bija pāraudzis "cēzarismā", kas pēc būtibas ir tht valstiskuma mistifikācija, Npertroftja. ŠI imperatoru vara bija cēlonis imperatoru patvaļai, amorāltsmam, iegribu kaprīzēm. Par to vēsta romiešu vēsturnieks Gajs Svetonijs Trankvtts (70.-140. g. mūsu ērā) savā grāmatā "De vta Cezsnum" fPar Cēzaru dzīvi"), kas izdota ari knevu tulkojumā.- (Šts grāmatas šikāki lasijumi - semināra uz d evum s .)

Tātad - imperatoru Roma - tā Ir pilnīga absolūtisma valsts, valstiskās mistifikācijas forma, kuras ietvaros atsevišķs indivīds neeksistē - viņš Ir tikai skrūvīte šajā monstrā.

Posmā lidz Romas Impērijas bojāejai bija vērojams milzīgs morāls pagrimums. Plauka iišķība, intrigas, pielāgošanās. Tas noveda pie tā, ka mušu ēras 3. gadsimtā sagruva tradicionālā vērtību sistēma. Galvenie lozungi - "MOfigā Roma", "Cēzaru Roma", "Neuzvaramais imperators". "Menfctibs", "torMba* u.tml. tika skandēti apstākļos, kad sāka saasināties visas soaMs pretrunas. Imperatori prasīja dievišķu pielūgsmi un ne par kādu brMbu nevarēja bOt ne runas. Zuda boba valsti}. QMti nevārē)!, nevēlas un nespēja tālāk risināt sociālās problēmas. Tāpēc imperators Konstantīns 12*. gadi nodtom^i jaunu galvaspilsētu • KonstantinopoK, nosaucot to par Otro Romu, Mt 395. gadā imperator s Teodosijs pirms nāves sadali visu l«cno Romas impēriju saviem d ēliem : austrumdaļu dabūja vecākais dēls, rietumu - jaunāka* no t gada Romas impērija sadaMJis Austaimromā un Riatumiomt. featufctt Rietumromu viegli iekaroja ts. barbari, kas nāca no ziemeļu tumšiem mežiem - ģermāņu cflttk 47& gadi viens no ģermāņu vrsmekiem gftia tatumroras