Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

Jēzus ir uzsvēris, ka cilvēkam ir jāsagatavojas Dieva tiesas dienai, kas nāks. Lai gan neviens, atskaitot Dievu, nezina ne šo dienu, ne stundu, mācekļiem ir uzmanīgi jāvēro laika zīmes. Cilvēkus piemeklēs lielas ciešanas, bet, "kas pastāv līdz galam tas tiks izglābts", (Mateja ev.). Ar šo tiesas dienu saistīta t.s. pastarā tiesa.

Jēzus pats sevi vairākkārt ir dēvējis par Dieva Dēlu, piemēram, Mateja evaņģēlijā: "Visas lietas man ir mana Tēva nodotas, un neviens nepaast Tēvu, kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu."

Arī šis apzīmējums "Dēls" ebrejiem bija pazīstams kā Dieva sūtīta Mesijas (Glābēja) nosaukums. Jēzus pirms nāves drošina savus mācekļus, ka neatstās tos vienus, bet sūtīs Svēto Garu kā aizstāvi un pasaules noslēgumā nāks otrreiz "ar lielu spēku un godību", lai tiesātu dzīvus un mirušus" (Mateja ev.).

Savas darbības turpināšanu Jēzus uzticēja saviem mācekļiem, t.s. apustuļiem, un citiem sekotājiem. Jēzus pretinieki acīmredzot bija iedomājušies, ka līdz ar Jēzus nāvi viņa mācība izbeigsies. Bet, notika pretējais! Jeruzālemē drīz vien izveidojās spēcīga kristiešu kopība - sadraudze jeb draudze, kuras vadītāji bija galvenie Jēzus mācekļi - Pēteris, Jānis, Jēkabs, Andrejs u.c.

Pirmo kristīgo kopienu dzīvi un darbību ietekmēja 3 apstākļi:

1) pārliecība par Jēzus augšāmcelšanos no mirušajiem un viņa klātbūtni kristiešu vidū. Mācekļus saistīja ne tikai kopīgas atmiņas par Jēzu un augšāmceltā Kristus parādīšanās, bet ari kopīgais pārdzīvojums,

2) uzskats par Dieva Svētā gara klātbūtni - mācekļi bija pārliecināti, ka Vasarassvētkos, mācekļiem atrodoties templT, Dievs brīnumainā kārtā devis vai "izlējis" pār viņiem savu Svēto Garu - jaunas zināšanas, lai tie varētu pasludināt Dieva valstības prieka vēsti. Tātad Dieva Gars tos vienoja garigā "draudzē", 3) viņus ietekmēja neapšaubāmā misijas apziņa - mācekļiem bija jāpilda Jēzum dotais uzdevums. Tie bija kļuvuši par apustuļiem*, t.i., par sūtņiem jeb vēstnešiem, kuriem ir jāiet un ir jāsludina! Šādos apstākļos mācekļi un pirmās draudzes locekļi apliecināja Jēzu kā Kristu - tātad kā Glābēju, Mesiju, Kungu. Jēzus bija gaidītais glābējs, patiesais Pestītājs. Bet vēl stiprāka bija viņu pārliecība, ka Dievs caur Jēzu Kristu nodibināja attiecības ar visiem cilvēkiem - viņš ir Jaunās Derības nesējs! Viņš Ir ne tikai pravietis vai izraudzītais glābējs, bet ari Dieva vienpiedzimušais Dēls - patiess Dievs un patiess cilvēks, kas ir tapis par miesu un ir dzīvojis cilvēku vidū, bet tagad valda Visumā. Šī liecība izauga no pašu kristiešu pieredzes.

Pirmo kristīgo paaudžu locekļi uzskatīja, ka Jēzus Kristus persona un darbība ir vissvarīgākā zīme, jo ar savu krustā sistā nāvi un augšāmcelšanos Kristus ir pārvarējis grēku un nāvi, ir izlīdzinājis cilvēku ar Dievu, ir atvēris cilvēkam debesu valstības durvis.

Kristieši uzskatīja, ka visa ļaunuma un nāves pamatā ir cilvēka grēks pret Dievu - aiziešana, novēršanās no Dieva un nepaklausība Dievam. Vienīgā cerība uz glābšanu ir izlīdzinājums ar Dievu: Jēzus Kristus ir "Dieva jērs" (upurējamais dzīvnieks slavenajā Jeruzālemes templī), kas nes visus pasaules grēkus, un viņš, lūk, ir miris cilvēku pestīšanas labā. Viņš ir upurējies!

Un Kristus augšāmcelšanās parādīšanās ir zīme r ka izlīdzinājums starp cilvēkiem un Dievu un grēku piedošana visiem cilvēkiem ir notikusi.

Pirmie kristīgie sludinātāji vēstīja par to, ko Kristus ir darījis, lai glābtu cilvēkus. Šī sludināšana izraisīja pretestību un sākās pirmās kristiešu vajāšanas.

Ebreju un romiešu vadošās iestādes tātad bija cerējušas, ka ar Jēzus nāvi kustība izbeigsies, tomēr notika tā, ka pirmie kristieši pulcējās templī.

Sākumā kristīgie sludinātāji darbojās starp ebrejiem, kuri dzīvoja Jeruzālemē un tās apkārtnē, bet kristīgā vēsts drīz vien sāta strauji izplatīties. Tas varbūt bija tādēļ, ka Jeruzālemē kā lielā svētceļnieku centrā ieradās cilvēki no dažādām pasaules malām un aiznesa jauno vēsti uz tālām zemēm. Kristiešu centri strauji izveidojās Sīrijā (Damaskā, Antiohijā), Ēģiptē (Aleksandrijā).

Varbūt tieši ebreju un romiešu varas iestāžu pretestība lika kristiešiem meklēt aktīvu atbalstu starp citu tautu locekļiem.

Tieši nepārtrauktās vajāšanas lika kristiešiem arvien vairāk atšķirties no ebreju reliģiskās kopības un savās - kristiešu - rindās uzņemt dažādas tautības.

Starp daudzajiem jaunās vēsts - kristietības - sludinātājiem un misionāriem īpašu vietu ieņem apustulis Pāvils, kurš kristietībai pievērsās ap 35. gadu un turpināja aktīvi sludināt līdz 63. gadam, kad Romas imperatora Nerona laikā kristiešu vajāšanu dēļ aizgāja bojā.

Pāvila galvenā nozīme ir tā, ka viņš ar savu kristības sludināšanu veicināja nejūdu pievēršanos kristietībai un bieži devās misijas ceļojumos uz Mazāziju, uz Dienvideiropu, īpaši - Grieķiju, pat uz Spāniju un izveidoja draudzes, no kuram izauga lieli kristietības centri un lika būtiskus pamatus kristīgajai izplatībai, literatūrai, izglītībai. Viņš ir arī pats uzrakstījis 13 no27

JaunSs Derības grāmatām (t.s. Pāvila vēstules). Literārās ražības ziņā ar viņu nevar sacensties neviens cits apustulis.

Savās vēstulēs apustulis Pāvils ļoti atklāti stāsta par savu pieredzi un uzskatiem. Pāvila mācības centrā ir Kristus Kristus, kas ar savām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos atpestī visus cilvēkus no grēka un nāves važām. Konkrētai Jēzus mācībai un viņa darbības apskatam ebreju tautas vidū Pāvils pievērš mazāk uzmanības. Viņu Interesē Kristus filosoflja, ētika, morāle. Jēzu Kristu viņš uzskata par Dieva Dēlu, par visas radības Kungu, kurš nācis pasaulē kā kalps, lai glābtu cilvēci, jo cilvēks Ir grēka vergs. Un cilvēka paša spēkos nav sevi atbrīvot no grēcīguma. To var tikai Dievs. Cilvēks var vienīgi ticēt un cerēt, ka Dievs savā žēlastībā viņu izglābs. Tieši šā iemesla dēļ Pāvils vienmēr uzsver, ka pestīšana ir saistīta ar tādām ētiskām kategorijām kā ticību, cerību un žēlastību.

Šo cilvēka atpestīšanu Dievs veic caur Jēzu Kristu - ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos.

No vienas puses, ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos tiek salauzta ļauno spēku vara pār cilvēkiem, kuri bija iedomājušies, ka Kristus ir tikai cilvēks, un mēģināja viņu iznīcināt.

No otras puses, Kristus nāve ir upuris, kas izpērk, kas izlīdzina mūsu - cilvēku vainu Dieva priekšā. Kristus uzņemas šo vainu uz sevi un izcieš sodu cilvēku vietā.

Kristus augšāmcelšanās ir redzama zīme, ka uzvara pār nāvi un grēku ir notikusi. Tāpēc Kristus ir visas cilvēces Pestītājs.

Ar savu uzupurēšanos Kristus dod cilvēkam iespēju kļūt tādam, kā Dievs to ir vēlējies - patiesam Dieva bērnam (Debesu valstības mantiniekam), kura dzīvi tagad piepilda "ticība, cerība, mīlestība".

Šāda grēka un pestīšanas fiolosofija palīdz aptvert apustuļa Pāvila nostāju pret ebrejiem un pagāniem:

1) cilvēku grēcīgums ir universāls, un visiem ir nepieciešama pestīšana,

2) neviens nespēj pats sevi atpestīt. Ebreji nav labāki par pagāniem. Visiem ir nepieciešama pestīšana - Dieva žēlastība,

3) Kristus ar savu nāvi un augšāmcelšanos atpestī visus - Kristus salauž ļauno varu, kas tur verdzībā visus cilvēkus, un viņa nāve ir grēka izpirkšanas upuris visiem, it visiem. Šajā ziņā evaņģēlija vēsts ir tiešām universāla - tas ir tikai gadījums, ka ebrejiem evaņģēlijs pasludināts vispirms un citiem vēlāk. Kristus nešķiro cilvēkus ebrejos un grieķos, romiešos un babiloniešos. Kristum visi cilvēki ir vienādi.