Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

Profesors E. H. Gombrihs saka:

"Man zināmas tikai dažas celtnes, kuras atstāj līdzīgu harmonijas iespaidu. Panteonā nav ne vēsts no smagnējības, milzīgais kupols šķiet paceļamies pār cilvēku galvām tikpat viegli kā debess jums." [119]

Romas dzejnieks Marciāls toties ir atzinis, ka dievu apbrīnas cienīgs ir Trajāna forums. 3 Tas, pirmkārt, iedarbojas ar savu grandiozitāti. Sevišķs akcents ir foruma centrā novietotā Trajāna kolonna. Tā ir 30 m augsta, veidota no vidū izdobta marmora. Ap kolonnas vertikāli vijas spirālveidīgas lentas kompozīcija, kur marmora virsmā iestrādātais reljefs attēlo Trajāna karagājienu un viņa uzvaras Dākijā (tagadējā Rumānijā). Šīs "lentas" kopējais garums ir 200 m un tajā attēloto figūru kopskaits - 2500, pie kam 90 reižu ir attēlots tikai imperators Trajāns vien. Arī kolonnas virsotni vainago Trajāna skulpturāls bronzas tēls. Imperators paradīts kāpināti pašapzinīgs, lepns, pārliecināts - tik pārliecināts, ka, iedomājoties šī foruma kādreizējo parādes greznumu un skatot šodien ap triumfa simbolu esošās laikmetu liecības, gribas atcerēties pašu romiešu vārdus: "Sic transit gloria mundi…" 4 .

Kopsavilkums

Roma - valsts, kas sāka savu vēsturisko attīstību kā vienas pilsētas dzīves organizētāja, - vēlāk sasniedza varenību, kas uzspieda visām Vidusjūras zemēm savu civilizācijas zīmogu.

2 01

Jau pašā sākotnējā Romas kultūras attīstības periodā tai bija raksturīga citu zemju un tautu sasniegumu izmantošana, ko viņi ņēma kā pamatu savas kultūras tālākiem meklējumiem un sasniedza attiecīgajā virzienā jaunu pakāpi, savas īpatnēji romlskās tradīcijas. Ar būtisku atšķirību iezīmējas Romas republikas kultūra un Romas impērijas posma kultūra. Visaugstāko gara lidojumu apliecina Romas kultūras sasniegumi mākslā (arhitektūrā un skulpturālajā portretā, kā arī glezniecībā), literatūrā un filosofijā.

10, nodaļa

10 nodaļa

Kristietība

Teorija

Kristietība 1 ir lielākā reliģija pasaulē ar vismaz 1,7 miljardu sekotāju. Tajā pat laikā kristietība ir viena no jaunākajām pasaules reliģijām.

Kristietības pamatlicējs ir Jēzus Kristus, ar kura piedzimšanu sākas mūsu ēra un kurš darbojās galvenokārt Palestīnā. Romas impērijas sākuma posmā (konkrēti - mūsu ēras 1. gs. sākumā imperatoru Augusta un Tibērija valdīšanas laikā).

Vienlaikus kristieši savu ticību uzskata arī par zināmu seno ebreju reliģijas turpinājumu, t.i., viņi pieņem seno ebreju Svētos rakstus (kristietībā tie pazīstami kā Vecā Derība) un līdz ar to saskata kristietības izcelsmi seno ebreju reliģijas sākumos. No kristiešu viedokļa, tā ir viena Dieva vēsture.

Mēs sāksim kristietības apskatu ar Jēzus dzimšanu.

Varbūt tieši tādēļ, ka kristietība ir veidojusies šādā ebreju - grieķu - hellēnisma - Senās Romas vidē, tā vienmēr:

1) gribējusi izprast savus vēsturiskos sākumus,

2) dzīvi interesējusies par rakstiem un grāmatām, kas skar kristietības vēsturi,

3) pievērsusi lielu uzmanību reliģiskām organizācijām.

Tā allaž gribējusi sīkumos noskaidrot, piemēram, jautājumu par Jēzus dzīvi, par apustuļa Pāvila darbību utt. Šie pētījumi ir bagāti, un tāpēc tie ir ārkātīgi svarīgi kultūras, literatūras, filosofijas, mākslas, mūzikas vēsturē utt.

Jau samērā agri kristiešiem ir izveidojušies savi Svētie raksti - Jaunā derība, kas vienmēr turēta godā kā augstākā autoritāte un saukta "Grāmatu Grāmata".

Kristietība ir labi organizēta reliģija, kur ticības attīstība ir cieši saistīta ar kristīgās baznīcas likteņiem. Tāpēc šī kristīgā mācība dažādās vietās un reģionos pieņēmusi noteiktu savdabīgu, nereti savstarpēji atšķirīgu formu un izpausmi.

1 Šī nodaļa galvenokārt izveidota pēc grām. - KITve V. Ticības ceļos. Nodaļa "Kristietība - ticības ceļš" (nodaļas zinātniskais konsultants teoloģijas zin. doktors Juris Rubenis). R., Zinātne, 1995, 291.-317. Ipp.

Līdz ar to kristietību mēs saprotam kā pasaules reliģiju, kas var izpausties dažādi.

Kristietības sākumi neapšaubāmi saistās ar Jēzus Nācarieša personu, viņa dzīvi un darbību. Par Jēzus dzīvi mēs visvairāk uzzinām no četriem evaņģēlijiem, t.i., īpašām grāmatām, kas ir Jaunās Deribas sastāvā (Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēliji).

Lai gan šie evaņģēliji ir rakstīti nevis kā Jēzus vēsturiskās biogrāfijas, bet gan paredzēti sludināšanai, tomēr tie sniedz mums daudz ļoti svarīgu ziņu. Tie sniedz pierādījumua, ka Jēzus ir vēsturiska persona, kas dzīvojusi un darbojusies noteiktā laikā un vidē.

Mēs uzzinām, ka Jēzus dzīvoja un darbojās ebreju tautai, ļoti grūtā laikā, kad tā bija nonākusi Romas varā, Romas impērijas sastāvā. Romieši visumā bija ebrejiem naidīgi, un Palestīnā 1. gs. atradās romiešu okupācijas karaspēks. Zemi pārvaldīja Romas ielikteņi. Šādos apstākļos ebreji meklēja atbrīvošanu, gaidīja Mesiju jeb Glābēju.

Visi četri minētie Jaunās Deribas - Lūkas, Mateja, Jāņa un Marka - evaņģēliji stāsta par Jēzus brīnišķo piedzimšanu no Jaunavas Marijas un Svētā Gara Bētlemē, Jūdejā, valdnieka Hēroda (Romas ielikteņa) valdīšanas laikā. Pēc mūsdienu zinātnieku labākajiem aprēķiniem Jēzus varētu būt dzimis 4. vai 6. g. p.m.ē., jo mūsu laika skaitīšanā ir neliela kļūda - aptuveni par četriem gadiem. Pašreizējā laika skaitīšana - t.s. "mūsu ēra" - tika ieviesta daudz vēlāk, un šeit bija iespējamas daudzas kļūdas.

Ģimene - Marija un viņas vīrs Jāzeps un varbūt arī vēl citi bērni - bija saistīti ar Nācareti (atradās Palestīnas ziemeļos). Jēzus vecāki dzīvoja mazpilsētā un bija amatnieki (Jāzeps - galdnieks, Marija - matu pinēja). Arī Jēzus ir iemācījies galdnieka amatu.

Pats vārds Jēzus (ebreju Joshua) nozīmē "Dievs ir glābējs". Tas ir bijis pazīstams, izplatīts vārds Jēzus dzīves laikā. "Jēzus" ir šī vārda grieķu valodas forma. Vārds Kristus (gr. Christos) ir tituls un nozīmē "Glābējs", "Pestītājs", "Mesija", "Dieva izredzētais".

Visi četri evaņģēliji* uzsver, ka Jēzus ģimenei ir bijušas dziļas saknes ebreju kultūrā un vēsturē. Mēs jau zinām, ka ebreji bija sadalījušies 12 t.s. izraēļa ciltīs. Jēzus ir piederējis pie tās cilts, kurai piederējis Dāvids, ari Benjamins. Par Jēzus bērnību zināms maz, atskaitot to, ka 12 gadu vecumā viņš kopā ar vecākiem bijis Jeruzālemē, kur Jeruzālemes templī parādījis izcilas Svēto rakstu zināšanas, kā arī interesi par tiem.

Apmēram 30 gadu vecumā Jēzus ir sastapies ar Jāni Kristītāju, pazīstamu sludinātāju. Varbūt Jēzus kādu laiku ir bijis Jāņa mācekļu vidū. Ir zināms, ka Jēzus saņēmis no Jāņa kristību, kas nopietni mainījusi Jēzus dzīvi. Par to liecina Mateja evaņģēlijs:

"Un, kad Jēzus bija kristīts, viņš tūdaļ izkāpa no ūdens. Un redzi, debesis atvērās, un viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz viņu nākam. Un redzi, balss no debesīm sacīja: "Šis ir mans mīļais dēls, uz ko man labs prāts.""

Pēc šī lielā, dīvainā pārdzīvojuma Jēzus nondodas nopietnām pārdomām. Pārdomu laiku viņš pavada tuksnesī, uzturēdamies tur 40 dienas. Par šīm 40 dienām mums vēsta t.s. kārdināšanas stāsti evaņģēlijos. Ticis skaidrībā, Jēzus uzsāk mācīt savas tuvākās apkārtnes pilsētās, piemēram, Nācaretē u.c. Viņa pirmā uzstāšanās ir notikusi vietējā sinagogā.

Lūkas evaņģēlijs vēsta:

"Un viņš mācīja sinagogās*; un visi viņu slavēja. "Tā viņš nonāca Nācaretē, kur viņš bija uzaudzis, un pēc sava Ieraduma iegāja sinagogā. Viņš piecēlās, lai lasītu. Atverot pravieša Jesajas grāmatu, viņam gadījās vieta, kur bija rakstīts: "Tā Kunga Gars ir uz manis, jo viņš mani Ir svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, viņš licis man pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu dot, un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu", un, grāmatu aizvēris, viņš to atdeva sulainim un apsēdās. Visi, kas bija sinagogā vērsa skatus uz Jēzu. Tad Jēzus teica: "Šodien šis Jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts.""