Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

Mūsu ēras 1. gs. betons pilnīgi stabili iekļāvās celtniecībā. Ķieģeļu kārtas mijās ar betona kārtām, un, kad betons sakalta, izveidojās blīvs monolīts, kas ar laiku kļuva tikai cietāks un stiprāks.

Tieši pateicoties betonam, Romā varēja uzplaukt vārtu, arku, tiltu un akveduktu konstrukcijas. Ūdensvadi tagad tika novietoti uz substrukcijām*, t.i.,

uz balstiem, kurus savienoja arkas, tā radot tās daudzposmu arkādes, kas visai drīz kļuva par Romas monumentālās celtniecības galveno iezīmi.

Akveduktu gigantiskie, savdabīgie silueti kļuva ari par Romas ainavas savdabīgu sastāvdaļu - to kopējais garums - 436 km. Mērķtiecīgais praktiskums, vienkāršība un lakonisms noteica šo formu būtību un nozīmīgumu. Ne velti Plīnijs, runādams par akveduktiem, ir teicis:

"Nekā cita, kas pelnītu vairāk apbrīnas, nav visā pasaulē." [108] taču Romas republikas izskatā milzīga nozīme bija ari tām ietekmēm, kas nāca no Grieķijas.

Iepazīstot un iekarojot Grieķijas kolonijas un vēlāk ari pašu Grieķiju, romieši bija patiesi pārsteigti par grieķu kultūras augsto līmeni. Horācijs rakstīja: "Grieķija, saņemta gūstā, savus mežonīgos uzvarētājus sagūstīja ar mākslu." [109]

Romieši bija spiesti noliekt galvu grieķu mākslas ģēnija priekšā. Grieķu mākslas darbus sāka pārvest uz Romu. Tos Seda ar kuģiem, smagi čīkstošiem ratiem. Nepārtrauktā straumē tie plūda uz Romu, un likās, šai straumei nebūs gala. Izcilo tēlniecības darbu cēlais skaistums tagad pārveidoja Romas izskatu. Gleznu, vāžu, juvelierdarbu un amatniecības izstrādājumu krāšņums pārvērta bagāto romiešu māju skarbumu. [110]

Romā ieradās arī paši grieķu mākslinieki, amatnieki, skolotāji. Izpildot romiešu augstmaņu pasūtījumus, meistari centās apmierināt viņu estētiskos kritērijus. Spilgti izpaudās romiešu patērētāja psiholoģija, uzskatot mākslinieku par izpildītāju - kopētāju, pasūtītāja gaumes apmierinātāju. Šī parādība izteikta satīriķa Lūkiana vārdos:

"Pat, ja tu būtu Feidijs vai Polikleits un ja tu būtu radījis daudz pārsteidzošu darbu, tad tavu mākslu visi gan slavēs, bet neviens pats nevēlēsies būt tavā vietā, ja vien viņš nav plānprātīgs. Jo visi tevi uzskatīs par amatnieku (un tāds tu arī patiesībā esi), kas prot strādāt un dzīvot ar savu roku darbu.''

Arī Romas literatūras pamatu veidošanā liela nozīme bijusi grieķu literatūrai. Ne velti Horācijs ir rakstījis: ".. mācieties vairāk no grieķiem, Lasiet to paraugus dienu un lasiet to paraugus nakti!" 5 Sākumā romiešu rakstnieki ir bijuši grieķi, un pirmie latīņu teksti ir pārtulkoti no grieķu valodas. Tātad romiešu literatūra dzimst kā tulkotā literatūra. Tā pirmais romiešu dzejnieks ir bijis grieķis Līvijs Andronīks (ap 275. - 200. g. p.m.ē.). Viņš pārtulkoja latīniski grieķu komēdijas un traģēdijas, kā ari Homēra "Odiseju". Šie Andronīka tulkojumi bija visai brīvi - ar gluži jaunu vārsmu iekļāvumiem, vārdu izmaiņām. Viens no ievērojamākiem republikas posma rakstniekiem 3. gs. beigās un 2. gs. sākumā p.m.ē. bija Tīts Makcijs Pļauts (254.-184. g. p.m.ē.). Viņa komēdijās izmantoti romiešu notikumi, bet šie sižeti risinās Grieķijas pilsētās, un varoņiem ir grieķu vārdi… Turpretī komēdiju rakstnieks Publijs Terencijs Ārfs (195.-159. g. p.m.ē.) iedvesmojās no grieķu

autoriem, sevišķi no Menandra tādā mērā, ka daudzi kritiķi Terenciju nosaukuši par Menandra, romiešu paralēli. Ceju romiešu klasikai pavēra Kvinta Ennija (3. gs. beigas - 2. gs. sāk. p.m.ē.) sacerējumi. Viņš, apgūdams labākos grieķu paraugus, rada specifiski romlskus darbus - liek pamatus satīras (ari "saturas") žanram, kas ir jauns žanrs antīkās literatūras ietvaros vispār. Ennijs ir uzrakstījis ari darbu "Annāles", kam līdz Vergīlija "Eneidas" tapšanai pieder nacionālā eposa statuss*. Tajā pat laikā zīmīgi, ka šī darba tapšanā viņš radoši izmantojis Homēra grieķu eposa paraugu, iestrādājot episkā stila pamatprincipus latīņu dzejā. īpaši augstāka dzejas formas izstrāde ir izveidota Katulla (ap 87.-54. g. p.m.ē.) lirikā, kur autoram izdevies paust dziļi personisku jūtu un pārdzīvojuma atklāsmi.

Šeit vietā runāt par latīņu valodu, kas Romā bija valsts valoda un kas cēlusies no valodas, kuru izsenis lietoja Latijā dzīvojošās ciltis. Reizē ar romiešu varu latīņu valoda izplatījās visā Romas republikā un vēlāk - impērijā.

Latīņu raksts, ko lietoja romieši, izveidojies no etrusku lietotā rietumgrieķu raksta varianta 7. gs. p.m.ē. vai, iespējams, tieši no grieķu raksta. [111] senākie uzrakstu pieminekļi no 7.-6. gs. p.m.ē. atrasti uz dažādiem iedzīves priekšmetiem un relikvijām.

Romieši daudz aizņēmās ari no grieķu arhitektūras, kas visvairāk vērojams tempļu būvformās - Republikas posmā celtajam Fortūnas templim kā ari Herkulesa templim izmantoti grieķu orderu (joniskā un korintiskā) principi. (Sīkāks šo tempļu apskats un analīze - semināra uzdevums.)

Lietišķās un saimnieciskās, kā ari reprezentatīvās dzīves centrs Senajā Romā bija forums - laukums, kas atradās pašā pilsētas centrā starp Kapitolija un Palatīna kalniem. Forumā notika sapulces, risinājās kara un miera jautājumu izlemšana. Te atradās valsts arhīvs - Tabulārijs, ap forumu pamazām izauga arī citas valstiski svarīgas celtnes - galvenie tempļi, tribīne, uz kuras uzstājās oratori, triumfa arkas, bazilikas, kur notika tirdzniecības līgumu slēgšana un tiesas sēdes. Forumā tika izvietotas galvenokārt romiešu statujas. Senākais no forumiem ir t.s. Romas forums. Veicot arheoloģiskos izrakumus, tiek pierādīts, ka te, pašā Romas sirdi, vissenākā apbūve sākta jau 8. gs. p.m.ē.

īpaši nopelni Romas foruma pētniecībā pieder Pizas profesoram Andream Karandini, kurš 1985. gadā pierādīja sena aizsardzības vaļņa esamību šajā vietā. Tiek izteikta hipotēze, ka šo pirmo pilsētas robežu cēlājs tik tiešām varētu būt leģendārais Romuls. [112]

Arheoloģiskie izrakumi cēluši gaismā ari t.s. Lapis Niger - Melno Akmeni. Šis senais noslēpumainais melnais pulēta akmens bluķis atrasts Romas forumā zem senu celtņu pamatiem. Uz akmens ir tikai daļēji saglabājies uzraksts, kurš brīdina: "Ja kāds apskādēs šo vietu, lai tas tiek atdots pazemes gariem; ja kāds piemēslos šo vietu ar netīrumiem, tad pēc likuma Valdniekam jāatņem viņa manta." Ir noskaidrots, ka šis teksts attiecas aptuveni uz 6. gs. p.m.ē. Tas pierāda, ka Romas forums jau no pašiem pirmsākumiem skaitījusies svētākā,

nealzskaramSkā Romas vieta. [113] (romas foruma arhitektūras apskats un analizē - semināra uzdevums.)

Pateicoties tam, ka arhitektūrā bija uzkrāts tik daudz atziņu, 1. gs. p.m.ē. Romas arhitekts VitrOviJs uzrakstīja ļoti nozīmīgu darbu - "Desmit grāmatas par arhitektūru", kas ir īsta tā laika enciklopēdija un norāda, ka arhitektūrā lr notikusi profesionalizēšanās, ka ir bez prakses izveidojusies ari teorija.

Paralēli arhitektūrai jau Romas republikas laikā attīstījās reālistiskais skulpturālais portrets. Šis žanrs Ieņēma nozīmīgu vietu antīkajā mākslā. Atšķirībā no grieķu ideālā harmoniskā cilvēka tēlojuma un vispārinājuma romieši tiecās pēc individualizācijas. Bagāto romiešu mājās tika veidotas veselas galerijas ar senču bistēm*. Šādu tradīciju noteikti ietekmējis etrusku umu figurālals risinājuma veids, tajā saskatāms ģimenes kults un mirušo aizgājēju godāšana.

Tieši tāpēc romiešus portrettēlnlecībā it īpaši interesēja portretiskā līdzība (viņi pat praktizēja no aizgājēja noņemt masku, izmantojot vaska tehniku). Līdz ar šo portretisko līdzību pasaules tēlniecībā ienāk dziļāks priekšstats par individualitātes specifiskām (arī negatīvām, nesimpātiskām) iezīmēm, ienāk lielāka interese par dažādiem psiholoģiskiem stāvokļiem un jūtu pasaules atklāsmes veidiem. (Šo portretu sīkāks apskats un iztirzājums - semināra uzdevums.)