Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

kristiešu vajāšanas imperatora Nerona laikā un Pāvila nāve

Romā.

ap 70. -

pirmais (Marka) evaņģēlijs.

ap 85.-90. -

Mateja un Lūkas evaņģēlijs.

ap 110.-120. -

pēdējie Jaunās Deribas raksti.

150.-215. -

baznīcu un baznīctēvu darbības sākums.

367.-

bīskaps Atanasijs pirmo reizi Lieldienu vēstulē publicē sarakstu,

kas atbilst pašreizējam Jaunās Deribas saturam.

1054. -

lūzums starp Rietumu un Austrumu baznīcu.

Kristietība pamazām izskauda elkdievību un atnesa sev līdzi jaunu cilvēka pašapzināšanās, pašnovērtēšanās un pašizpaušanās izpratni Dieva priekšā. Antīkajā domāšanā cilvēks līdzinājās dievam tiktāl, ciktāl dievi un cilvēki piederēja vienam un tam pašam kosmiskajam veselumam. Termins "Dievam līdzīgais" antīkajā literatūrā tika lietots attiecībā pret tādiem, kuru spēks un vara sabiedribā atgādināja olimpisko dievu spēku un varu pār kosmiskām stihijām.

Redzamais, uzskatāmais, ķermeniskais skaistums un spēks - tas vienoja un tuvināja antīko dievu un dieviem līdzīgos varoņtēlus.

Pavisam citādus mēs ieraugām kristietībā Dieva izredzētos. Ko gan Jēzus nosauc par "svētajiem", pie kā gan viņš vēršas ar vārdiem "Jūs - pasaules gaisma", "Jūs - zemes sāls"? - Pie slimiem, pie nabagiem, pie atstumtiem, t.l., pie cilvēkiem, kam nepiemīt pašlepnums, garīga pašapmierinātība, bet kas apzinās garīgas slāpes un tiecas tās piepildīt, kas alkst un slāpst patiesības, kas ir "atstumtie taisnības dēļ" (Mat. 5:3 - 14). Tajā pat laikā kristietība aizstāv pašaizliedzīgu labdarību, sirds mīlestību un iecietību pret ārējo spēku cietsirdību, aizstāv gara, dvēseles spēka pārākumu pār miesas spēka un pasaulīgās varas izpausmēm. Pirmie kristieši, raugoties no antīko vērtību skalas, bija neveiksminieki un atstumtie. Bet viņi pavēra ceļu vienkāršajam cilvēkam apzināties savu pašvērtību nevis caur panākumiem pasaulīgā dzīvē, bet caur pašatteikšanos augstāku tikumisku vērtību priekšā. Un šai ziņā cilvēks pārstāja būt "vienkāršs" - viņš varēja izslieties garīgi, viņš varēja atklāt priekš sevis pilnīgi jaunas apzināšanās iespējas un perspektīvas!

"Lamātais un pazemotais nabags, būdams sabiedrības pašā apakšā, pārstāja raudzīties uz sabiedrības augšslāņu mirdzumu kā uz debesu augstumiem; tagad viņš savā garā varēja palūkoties uz bagātajiem un valdošajiem no augšas. Vēl vairāk - varēja pat pažēlot tos." 1

Tātad kristietība formēja jaunu cilvēka esamības jēgu. Tās pamatā atradās pilnīgi jauna cilvēka brīvības apzināšanās un kā tāda varēja atklāties tikai kristietības kultūrā. Šī cilvēka bribības apzināšanās stimulēja un noteica arī pilnīgi jaunu pamatu mākslas attīstībai. Mēs nevarētu runāt par eiropeiskās mākslas specifiku bez tai raksturīgās uzmanības pret cilvēka dvēseli, pret interesi par cilvēka visslēptākajiem iekšējiem pārdzīvojumiem. Eiropas mākslas "grēksūdzība" 2 ir īpašība, kuru ir formējis tieši kristietības garīgums, dvēselīgums. Bez šīs uzmanības pret cilvēka garīgo iekšējo pasauli un personību mums nebūtu attīstījušās ari humanitārās zinātnes.

' ABepMHueBa C. noernKa paHH6BM33HTHMCKOM nmepaTypbi. M., 1977,83 crp. ' UJneHrnep 0. 3aKaT EBponbī. OMepKH nop

ristietība

Kopsavilkums

Kristietība ir lielākā reliģija pasaulē. Tās pamatlicējs ir Jēzus Nācarietis. Vienlaikus kristieši uzskata savu ticību par zināmu seno ebreju reliģijas turpinājumu - viņi pieņem senebreju Svētos rakstus (kristietībā - Veco Derību) un tādējādi saskata kristietības izcelsmi seno ebreju reliģijas sākumos. Tātad - no kristiešu viedokļa tā ir Dieva vēsture.

Kristietība allaž ir vēlējusies izprast savus vēsturiskos sākumus, ir interesējusies par rakstiem un grāmatām, kas skar kristietības vēsturi, un pievērsusi uzmanību reliģiskām organizācijām. Lielā mērā to atspoguļo kristiešu Svētie raksti - Jaunā Derība, kas aptver 27 dažāda apjoma grāmatas.

Kristietība pamazām izskauda elkdievību un atnesa sev līdzi jaunu cilvēka pašapzināšanās, pašnovērtēšanās un pašizpaušanās izpratni Dieva priekšā. Kristietība formēja jaunu cilvēka esamības jēgu ar jaunu cilvēka brīvības apzināšanos un kā tāda varēja atklāties tikai kristietības kultūrā un maksla.

Evaņģēlijs - (gr. euangellon - laba vēsts) 1) Jēzus Kristus sludinātā kristietības mācība, 2) agrās kristietības sacerējumi par Jēzus Kristus dzīvi, darbību.

Sinagoga- (gr. synagogē - sapulce, sapulces vieta) - reliģiska organizācija jūdaismā; šīs organizācijas lūgšanas vieta.

Pravietis- reliģisku uzskatu sludinātājs, orators, kas ar dievišķas atklāsmes spēku paredzēja nākotni.

Apustulis - (grieķ. apostolos - sūtnis) - agrās kristietības literārajā darbā "Didahe" ("Divpadsmit") apustulis Ir klejojošs sludinātājs. Jaunajā Derībā apustuļi ir 12 tiešie Kristus mācekļi: Andrejs, Bortolomejs, Filips, Jānis, Jēkabs Alteja dēls, Jēkabs Cebedeja dēls, Jūda Iskariots (vēlāk viņa vietā Matijs), Matejs, Pēteris, Sīmanis Zlots, Tadejs un Toms. Arī Pāvils tiek dēvēts par apustuli. Kristietības izplatība ir saistīta ar 12 apustuļu un Pāvila darbību.

11. nodaļa

Viduslaiku kultūra

Viduslaiki - tas ir vesels laikmets cilvēces vēsturē, kas aptver aptuveni tūkstoš gadus ilgu periodu (5.-15. gs.), kad pasaulē nostiprinās jaunas sociālas attiecības, kas katrā reģionā tomēr atklājas savdabīgi un ir atstājušas savas nozīmīgas jaunas kultūras izpausmes.

Kultūras raksturu viduslaikos vistiešākā ziņā nosaka baznīca. Tai pieder galīgais vārds praktiski visās dzīves jomās. Tā nav valsts baznīca vai baznīca, kas darbojas valsts aizsardzībā, bet tai pašai ir valsts vara vai vismaz ļoti liela ietekme visās valsts lietās. Simboliski ir tas, ka, piemēram, Romas pāvests Leons III kronē Kārli Lielo par valdnieku Rietumromā. Raksturīgi, ka baznīcai pašai nereti pieder valstis (piemēram, Livonijā, Itālijā u.c.), tai ir pat pašai savas armijas. Līdz ar to tā organizē arī karagājienus. It īpaši rietumos baznīca lielā mērā ir Romas impērijas mantiniece. Tur katoļu baznīcas rokās atrodas visa garīgā dzīve.

Tomēr arī pašas baznīcas dzīvē notiek dažādi spēcīgi pagriezieni. Par tādiem jāuzskata kristīgās baznīcas šķelšanās starp Rietumu un Austrumu baznīcu.

Šo šķelšanos veicinājuši vairāki apstākļi.

Mēs jau iepriekšējā lekcijā uzsvērām, ka abu baznīcu starpā bija radusies atsvešināšanās un sakaru uzturēšana vairs nebija viegla.

Radās atšķirības kristietības mācībā par Dievu. Rietumu baznīca ieviesa apgalvojuma ka Svētais Gars iziet ne tikai no Dieva Tēva, bet arī no Dieva Dēla. Rietumu baznīca ar to uzsvēra Kristus un Dieva vienlīdzību.

11. nodaļa

Austrumu baznīcai tas nebija pieņemami, un Konstantinopoles patriarhs* šādu Rietumu baznīcas viedokli nosodīja. Austrumu baznīcas izpratnē tas it kā apdraudēja Dieva vienību - ja Dēls ir dzimis no Tēva, tad Tēvs un vienīgi Tēvs ir Svētā Gara avots un pamats Dieva būtībai. [121]

Radās atšķirības arī svētbilžu lietošanas un nozīmes izpratnē.

Konstantlnopoles patriarham ari nebija pieņemams uzskats, ka Romas pāvests ir baznīcas augstākā autoritāte. Tas varēja būt tikai viens no līdzīgiem. Pat tad, ja pāvests būtu apustuļa Pētera pēcnācējs, viņš var būt tikai viens no līdzīgiem, un viņam nav tiesību noteikt, kas norisinās citu patriarhu apgabalos. Šādos apstākļos 876. gadā Konstantinopoles patriarhs nosodīja Romas pāvestu par maldu mācību, bet pāvests 1054. gadā uz mūžīgiem laikiem izslēdza Konstantinopoles patriarhu no baznīcas. Ar to arī izbeidzās krisb'gās baznīcas vienība, un šis lūzums nav pārvarēts līdz pat šim laikam. Austrumu un Rietumu baznīca sāka iet katra savu attīstības ceļu. [122] un līdz ar to mēs viduslaiku kultūru nevaram aplūkot kā vienotu veselumu. Tajā spilgti nošķiras Rietumu un Austrumu atšķirīgie strāvojumi.