Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

Bizantijas kultūra

Ausrumromas jeb Bizantijas valsts bija daudz vairāk pārmantojusi grieķu kultūras tradīcijas. Pēc grieķu pasaules izpostīšanas Bizantija turpināja pastāvēt vēl ilgu laiku, un grieķu klasiskā izglītība tur turpinājās. Šādos apstākļos grieķu klasiskā domāšana daudz vairāk izpaudās arī Bizantijas kristiešu pasaules izpratnē - grieķu domātāji vienmēr izcēla Dieva klātbūtni pasaulē. Tā ir lielā mistērija*, kas katram jāatklāj. Arī Austrumu baznīcas kristieši vienmēr ir uzsvēruši Dieva iemiesošanos (Inkarnāclju) Kristū un kristīgo draudzi kā šīs Iemiesošanās turpinājumu. Tieši kristīgā draudze ar savu dievkalpojumu padara šo iemiesošanās noslēpumu atklājamu un pieejamu katram cilvēkam. Šī atziņa atrodas austrumu baznīcas dievkalpojumu pamatā. "Ortodoksija"* jeb "pareizticība", kā Austrumromas kristieši nosauca savu ticību, ir izprotama ari kā "pareizā slavēšana" (no grieķu vārda "doksa" - mācība, slava). [123]

Kaut ari viduslaiku sākumos Bizantija bija t3, kas vlsstingrSk glabāja grieķu kultūras tradīcijas, tomēr jāatceras, ka caur hellenlzācijas procesiem ari grieķu kultūra bija aizgājusi tālu prom no sava klasiskā pamata. Līdz ar hellēnismu tā bija uzsūkusi sevī Sīrijas un Irānas, Ēģiptes un Persljas kultūras elementus un tādējādi bija izveidojusies par ļoti īpatnēju sakausējumu. Tā ietvēra sevī austrumu kultu iezīmes un kristietības mācību. Tādējādi tā vairs neuzrādīja grieķu klasiskās Izjūtas skaidrību un viengabalainību. Tas bija ļoti īpatnējs sakausējums.

Un šo sakausējumu - šo mantojumu Bizantija savukārt vēl vairāk pārveidoja, radot tādu kultūru, kas atbilda viduslaiku garam un kas iezīmēja Eiropas viduslaiku kultūrā līniju, ko tieši nosaka ortodoksālā kristietība.

Lai kādas pārmaiņas un sarežģītības pasaulē arī nebūtu, Bizantija (atšķirībā no Rletumromas) tomēr noturējās. 6. gs. Bizantija aizņēma milzīgu teritoriju un bija, salīdzinot ar saviem rietumu kaimiņiem, lieliska un mirdzoša, bagāta valsts ar augsti attīstītu diplomātiju un starptautisku prestižu. Šo prestižu Bizantija noturēja ne tikai ar Iekarojumiem, bet arī ar diplomātiskām viltībām - tā prata uzpirkt un Izmanīties, prata sekmīgi piekopt seno romiešu principu "skaldi un valdi", un tā prata pārsteigt ar neparastu varenību.

_______________________________________ 11.noā

īpaši Konstantinopolei bija ietekmīgs izskats, krāšņas arhitektūras celtnes. Galma un baznīcu ceremoniju žilbinošais greznums iedarbojās ar neparastu spēku.

Bizantijas kultūrā īpaši īpatnējs sakausējums ir māksla. Tajā iekļauti divi galvenie pamati: grezna vizualitāte (ar jutekļiem tverama skatāmība) un izsmalcināts spirituālisms (garīgums, gara izcelšana). Varētu domāt, ka šādas divas sākotnes ir grūti apvienojamas - spirituālisms taču ir protests jutekliskumam - jūtīgumam. Bet grezna, krāšņa krāsainība, mirdzums un spožums - tātad šī vizualitāte - tā taču ir patiesa juteldiskuma iemiesojums!

Tomēr tieši šo divu it kā nesavienojamo izpausmju apvienojumā slēpjas Bizantijas kultūras sevišķā īpatnība. Tā apvieno kā vienu, tā otru sākotni mākslinieciskā vienībā un pat sistēmā, kas vēl pie tam ir stingri kanonizēta un caurausta ar svinīgu, noslēpumainu ceremoniālu.

Visspilgtākie piemēri šai ziņā - glezniecība, arhitektūra un literatūra. n

Senās tautas savus dievus citādi nemaz neiedomājās kā miesislā veidotā. Kristīgā ticība atnesa to, ka dievi 'pameta miesisko dzīvošanu Olimpā" un kļuva r^j par tīri dvēseliskām būtnēm.

Sakarā ar to tēlotājai mākslai vajadzēja atrast sev jaunu attaisnojumu. Un tā atrada to, tieši pielietojot materiālu greznumu, skaistu skatāmfou, krāšņu vizualitāti, veidojās simbols, veidojās atspulgs titam - pārpasaulīgam skaistumam, pārpasaulīgai krāšņai būtnei. Tā tika izprasta kā nosadts Dieva tēls, kā Dieva inkarnācija Kristū un kristīgā draudzē - baznīcā. Skaistā, greznā baznīcā!

Pie tam ne pilnīgi tika noraidīts ķermenisks veidols. Tika pieļauta iespēja dvēseliskuma pārejai ķermeniskā stāvoklī. Pati dogma par Kristus iemiesošanos cilvēka tēlā bija attaisnojums un apstiprinājums zemes ķermeņa attēlojumam kā dievišķam simbolam.

Bizantijas māksla ar visiem saviem spēkiem uzturēja un kopa šo simbolisko atklāsmju spilgtumu, spožums un zelts, marmors un krāsainība, dārgakmeņu mirdzums un sveču gaismas liesmpjums - tas viss izrādījās noderīgs, lai simbolizētu šo Dieva un Dieva valstības attēlojumu.

Un tajā pat laikā visa šī greznība, 5 izsmalcinātā vizuafltāte lieliski atbilda Bizantijas impērijas pasaulīgajam stilam - bagātnieku gaumei, kas zin un bauda Konstantinopoles galma nozīmi un labumus.

Ari visa dievkalpojuma ceremonija, kas notika Bizantijas baznīcās, bija izcils piemērs smalki izstrādātai simboliskai mākslai, ko jau laikabiedri nosauca par "dvēseļu teātri". [124]

Ne jau velti tad, kad Kijevas kņaza Vladimira sūtņi 10. gs. pabļja Konstantinopolē Sv. Sofijas katedrāles dievkalpojumā, viņi, kā to stāsta hronika, neesot vairs sapratuši, vai viņi ir nonākuši uz zemes vai debesis…

Tātad uz sūtņiem spēcīgu iespaidu atstāja ne tikai dievkalpojuma ritulis, bet arī vide, kurā tas notika - Svētās Sofijas katedrāle.

Šī katedrāle kopš senseniem laikiem skaltps mākslas brīnums. T1 bija uzcelta 6. gs. Arhitekti šai celtnei bija no Mazāzijas - Antimijs un IskJots.

Taču, pirms pievēršamies šai katedrālei konkrētāk, vispirms daži vārdi par viduslaiku baznīcu un katedrāļu formām vispār.

T3s spēcīgi Izmainījās, salīdzinot ar antīkajām. Antīkajos tempļos ļoti liela nozīme bija ārējam risinājumam un ļoti neliela - iekšējai videi, kur pustumsā stāvēja dievības statuja. Visas ceremonijas, rituāli un svinības notika ārpusē uz laukuma.

Kristīgās baznīcas jēga Ir citāda - kristīgā baznīca vairs nav Iecerēta kā dieva miteklis - templis (jo kristietības dievs taču Ir bezķermenisks), bet gan kā vieta, kur sapulcēties, lai piedalītos ticīgo noslēpumā - sakramentā.

Tāpēc tieši Iekštelpas organizēšana kļūst par galveno arhitektūras uzdevumu, bet ārējais veidols tiek risināts vairāk kā apvalks, kā čaula. Pie tam Iekštelpai jāatbilst ļoti daudzām prasībām: tai jābūt ietilpīgai; jābūt ērtai priekš rituāla īstenošanas; jāizceļ altāra vieta; jāatdala dievkalpojuma dalībnieki no sludinātājiem; jāietver un jāizceļ simbolika, ar kuru izpaužas kristietība baznīcas mākslā.

Sakarā ar visām šīm jaunajām prasībām, ko kristīgā ticība Izvirzīja baznīcu arhitektūrai, dzima jaunas baznīcu un katedrāļu arhitektūras formas - veidojās ts. bazilikas forma un krusta - kupola, jeb kupola - centriskā forma.

Bazilika - tā ir plānā taisnstūraina, garumā Izstiepta celtne, kas gareniski sadalīta ar kolonnu vai stabu rindām trijos, plecos vai pat vairākos garumā ejošos jomos. Vidus joms bazilikas austrumu daļā nobeidzas ar pusapaļu ēkas noslēgumu, tā saukto apsīdu, šajā apsīdas daļā tiek Izvietots baznīcas altāris. Rietumu daļā - ieeja bazilikā. Garumā ejošos jomus krusto šķērsjoms ■ transepts, kas tuvāk atrodas pie austrumu gala. Līdz ar to bazilikas plānā ierakstās krusta forma - galvenais kristietības simbols.

Otrs baznīcu konstrukcijas tips - krusta - kupola Jeb kupola centriskais tips - īpaši plaši Iesakņojās tieši austrumu reģionos, tai skaitā Blzantjjā. Plānā šim arhitektūras tipam - kvadrāts. Četri masīvi Iekšējie stabi sadala interjeru deviņās ailēs. No visām pusēm šis ailes Ietver arkas. Uz tām balstās kupols, kas atrodas pārseguma centrā. Tas simbolizē debesu velvi. Velves, kas savienojas ar kupolu, arf veido krustu, tikai vlenādgalu vai vlenādzaru krustu (grieķu kaists).