Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

Apbedījumos atrasts daudz rotas lietu: diadēmas, kakla rotas, auskari. Ļoti savdabīga ir etrusku keramika - trauki, dažādas vāzes, podi u.c. klāti ar melnu vāpi (kvēpināti) un pēc tam pulēti, līdz tie ieguvuši īpašu metālisku vizmojumu.

Etruski ir pazinuši arī bronzas liešanas tehniku. Ar izjustu plastiku un fantāzijas bagātību izceļas "Himēra" - teiksmains, neparasts radījums, kas atspoguļo etrusku spilgto izdomu. Bronzas lējuma tehnikā darināta ari slavenā "Vilcene" - nezināma etrusku mākslinieka darbs, kas kļuvis par Romas simbolu un šodien atrodas Romā, Kapitolija muzejā. (Sīkāka šo darbu apskate un analīze - semināra uzdevums.)

Etruski Romā ir izvērsuši daudz praktisku celtniecibas darbu. Viņi 6. gs. ietvaros p.m.ē. būvējuši Palatīna kalnā aizsardzības mūri, būvējuši vairākus ceļus.

Tātad gados, kad pār Romu valdīja etruski un viņu valdnieki, Roma jau izauga par ievērojamu pilsētu.

Romas republikas kultūra (6. gs. beigas p.m.ē. - 27. g. p.m.ē.)

509. g. p.m.ē. romieši padzina etrusku valdnieku Tarkvīniju Lepno un nodibināja Romas republiku - pārvaldi bez valdnieka, kura varu varētu mantot. Republikas vadītājus ievēlēja Romas pilsoņi. Romas republiku nevar saukt par demokrātiju, kā tas bija Atēnās.

A. Rubenis uzsver:

"Izprast romiešu politisko un juridisko kārtību nozīmē rast atslēgu atbildei ari uz viņu arhitektūras, mākslas, morāles, reliģijas, filosofijas u.c. specifiku." 1

Tāpēc - kāda tad bija šī romiešu politikas kārtība?

Romiešu pilsētvalsts bija republika [Res (lieta) Publika (tauta)]. Tātad - tautas interešu un lietu kopums. Šo visas tautas interešu kopumu vajadzēja nodot gudrās, kompetentās, pieredzējušās un cienījamās rokās. Tādi cilvēki, romiešuprāt, bija bagātie, izglītotie un dižciltīgie patricieši - pirmo, senseno Romas iedzīvotāju pēcteči, līdz ar to nākas konstatēt, ka Romā nekad nav bijusi īsta demokrātija - pretēji Grieķijai, kur katrs pilsonis jutās atbildīgs par savas pilsētvalsts labklājību, Romā atbildības nesējas bija amatpersonas no patriciešu vidus, kuras tiesiskā ceļā stājās pie savu uzdevumu pildīšanas.

LJdz ar to Romas republika nebija līdzīga Atēnu demokrātijai. Roma bija aristokrātu republika, bet Atēnas - demokrātu republika. Arī Romā pastāvēja Tautas sapulce, taču tā bija ļoti iluzora. No patriciešu vidus (ar Tautas sapulces iluzoru piekrišanu) tika izvēlēts Romas republikas senāts - augstākais valsts pārvaldes orgāns. Divi patricieši, kurus sauca par konsuliem, vadīja valdību un armiju.

Bez patriciešiem Romā bija ari plebeji* (lat. - vienkāršie ļaudis, pūlis). Plebeji nevarēja piedalīties valsts pārvaldē, lai gan skaitījās pilsoņi. Plebeju cīņu par līdztiesību pauda no viņu vidus izvēlētie tribūni. Šī plebeju cīņa beidzās ar plebeju uzvaru - tika panākts, ka valsts vadībā viens konsuls bija plebejs, otrs - patricietis.

Romas politika galvenokārt bija iekarošanas politika. Jau 4. gs. p.m.ē. tika pabeigta visas Itālijas iekarošana, kā rezultātā izveidojās Itālijas savienība. Daudzās italiku, gailu, etrusku, grieķu u.c. Apenīnu pussalā dzīvojošās ciltis pakļaut izdevās tieši tādēļ, ka romiešiem bija republika - visu brīvo pilsoņu tiesiskums. Tas ar likumu paredzēja, ka visos Romai pakļautajos apgabalos zināmas zemes platības izsludināja par valsts īpašumu un tur nometināja romiešus. Tāpēc ikviens romiešu karavīrs bija ieinteresēts kaujās uzvarēt, lai iegūtu savā lietošanā zemi. Roma attiecībā pret pakļautajām ciltīm izstrādāja attiecību sistēmu, kuras pamatā bija princips "Skaldi un valdi!" Daudzām iekarotajām pilsētām tika dotas visas romiešu pilsoņu tiesības, dažām - tikai daļēji, bet vēl citām bija pilnīgi jāpakļaujas romiešu ieceltajiem pārvaldniekiem.

Tādējādi tieši romiešu valsts struktūrai un likumdošanai bija liela nozīme robežu izplešanā. Rezultātā 2. gs. p.m.ē. Roma bija kļuvusi par lielāko, varenāko valsti Vidusjūras piekrastē.

Neskatoties uz to, ka romieši nežēlīgi iekaroja un pakļāva pasauli, viņi labprāt pārņēma citu tautu pieredzi, kultūru, paradumus. Pat neskatoties uz to,

ka daudzām tautām un zemēm, kas pamazām nonāca Romas pakļautībā, bija savas gadsimtiem Ilgas kultūras tradīcijas, Roma tām kļuva par savdabīgu vienotāju. Tas, ka Roma visām savām pakļautajām zemēm kļuva par spēcīgu vienojošu politisku un administratīvu centru, ļauj Romas kultūru aplūkot nevis kā mehānisku sajaukumu, bet gan kā veselumu, ko nosaka gan šis kopējais centrs, gan kopējais pasaules uzskats.

Kāds gan tas bija? «

Nemitīgo uzvaru gaitā nostiprinājās un izplatījās doma, ka romieši ieņem ^M īpašu vietu pasaulē un kosmosā. Tika uzskatīts, ka romiešu leģioni un amatpersonas pakļautajās zemēs Ievieš kārtību un mieru, ko pirms tam neviens nav pazinis, ka tikai romietis izplata taisnīguma principus, kuri pamatojas uz tiesībām.

Saskaņā ar seno Romas mītu nobrieda uzskats, ka kalpošana Romai būtībā nozīmē kalpošanu cilvēcei, ka jābūt lepnam par piederību romiešu tautai. Tika uzsvērts, ka augstākā vērtība romietim ir viņa patrla (tēvija) un viņa pilsēta Roma ir mūžīga un nemirstīga!

vienīgie, būdami dievu gribas vadīti, ir patieso garīgo vērtību - īstās dievbijības, tiesiskuma un pilsonības - nesēji.

Cicerons, izcils Romas republikas politisks darbinieks un orators, īsi pirms savas nāves akcentēja domu, kas bija tipiska romiešiem, proti:

"Romieši, saskaņā ar dievu gudrību, ir radīti, lai valdītu pār citām tautām." 1

Tomēr, kā jau atzīmējām, neskatoties uz visu savu pašpārliecinātību, romieši plaši un labprātīgi pārņēma citu tautu pieredzi, kultūru un paradumus.

No etruskiem jau 5. gs. p.m.ē. viņi pārņēma un turpināja pilnveidot celtniecības tehniku, amatniecību, rakstību - ts. "romiešu ciparus", apģērba veidu, t.s. "togu", mājas arhitektūras tipu, ts. ātriju (iekšējo pagalmu). Agrā romiešu reliģija bija animistiska (garu pielūgšana), kas sakņojas etrusku dēmonu kultā. Ari likteņa noteikšana pēc putnu lidojuma un dzīvnieku iekšu novērošanas sakņojas senās etrusku tradīcijās.

Agrās republikas laikā romiešiem nebija ne laika, ne līdzekļu pievērsties dažādām mākslām. Galvenokārt tika domāts tikai par utilitāro (praktisko) vajadzību apmierināšanu. Tika veidoti ceļi, tilti, akvedukti*, nocietinājumi. Tos taisīja visur tur, kur savu soli spēra romiešu leģionāri. Ceļi atviegloja karaspēka pārvietošanos, tilti - vienoja upju krastus, akvedukti piegādāja ūdeni no kalnu strautiem. Lai gan Roma šai laikā bija jau liela, tomēr tā bija vēl pavisam neizskatīga. Izmaiņas notika pakāpeniski.

īpaši vērā ņemams ir slavenais bruģētais ceļš Via Appia (Apija ceļš). Tas tika izbūvēts 4. gs. p.m.ē. un savienoja Romu ar Dienviditālijas pilsētām. To sāka būvēt Apijs Klaudijs (Romas valsts darbinieks). Ceļš tika noklāts ar gigantiskiem tufa* blokiem. Ceļa platums - 4,3-6 m. Kāds Romas dzejnieks šo Via Appia nosaucis par visu ceļu karali. Pa Via Appia romiešu leģioni devās savos iekarojumos, bet tā abās pusēs bija izvietoti krustā sistie vergi Spartaka sacelšanās Iaikā71. g. p.m.ē….

Viena gadsimta laikā romieši pārklāja ar ceļu tīklu ne tikai Romu, bet ari provinces. No šejienes radies pazīstamais teiciens "Visi ceļi ved uz Romu!"

Abās pusēs Via Appia ceļam atradās dižciltīgāko romiešu dzimtu kapenes. Raksturiga ir Cecīlijas Metellas kapene, kas atgādina etrusku kapeni (viduslaikos tā pārbūvēta. Būves pamatforma ir masīvs betona cilindrvejdīgs korpuss, novietots uz kvadrātveida pamata (katra pamatmala - 23 m). Šādas kapenes izveidojums varēja rasties, pateicoties ļoti svarīgam romiešu atkājumam: ap 3.- 2. gs. p.m.ē. romieši izdomāja ļoti labas kvalitātes ūdensnecaurlaidošu betonu. Tas pavēra arhitektiem iespējas plānot celtnes ar izturīgām arkām, arku savienojumiem, velvēm, kupolveidīgiem pārsegumiem. (Šādu konstrukciju analīze - semināra uzdevums.)