Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

Arheoloģiskie izrakumi rāda, ka nocietinātas apmetnes pie Palatīna kalna pastāvējušas jau no 10.-9. gs. p.m.ē. Tātad šai nākotnes dižajai pilsētai pirmsākumi meklējami jau tad.

Sākumā Roma ir bijusi neliels ciemats 25 km no Tirēnu jūras, vietā, kur upi viegli šķērsot, jo upē atradās sala. Roma vēlāk izpletās uz tradicionālajiem pakalniem. Tie ir: Palatīns (Romas šūpulis), Kapitolijs, Kvirināls, Vimināls, Eskvilīns, Aventīns un Celijs.

Tiek uzskatīts, ka Romas teritoriju pirmsākumā apdzīvojuši gan latīņi*, gan sabīņi*, bet tad 6. gs. p.m.ē. Romu pakļāvuši etruski.

Etruski bija seni Romas ziemeļu kaimiņi. Sakarā ar to, ka 6. gadsimtā fīdz pat 509. g. p.m.ē. Romā noteicošā bija etrusku kultūra, un sakarā ar to, ka etrusku kultūra atstājusi lielu Ietekmi uz Romas kultūras raksturu, mums nedaudz jāpakavējas pie šīs visai savdabīgās etrusku pasaules, viņu atstātā kultūras mantojuma.

Etrusku kultūra

Etruski dzīvoja Etrūrijā (tagadējā Toskānā) starp Arno un Tibras upēm jau izsenis.

No kurienes etruski cēlušies? Kāda bija viņu valoda? - Uz šiem jautājumiem mūsdienu zinātne atbildi nesniedz. 1 Pirmo reizi viņi pieminēti sengrieķu rakstnieka Hēsioda "Teogonijā".

Sī tauta runāja neindoeiropeiski. Tā izmantoja valodu, kurai vēl līdz pat šodienai nav atrasts nekas radniecīgs. Neviens nezina, kādai valodu grupai šī valoda pieder.

Etrusku rakstība nav sarežģīta (26 burti), alfabēts aizgūts no grieķiem, kuri, kā zināms, to savukārt aizguva no feniķiešiem. Taču lielākā problēma ir etrusku teksti - tos var lasīt burtu pa burtiem, ir zināms, kā tie skan! Taču vārdi paliek nesaprotami - mums tiem nav priekšmetiskās jēgas.

Etrusku sabiedrība bija noslēgta un konservatīva vadošā bija dižciltīgo kārta. Valdnieks vienlaicīgi bija augstākais priesteris, karavadonis un priesteris. Viņš bija galvenā politiskā un reliģiskā figūra.

īau kopš 7. gs. p.m.ē. etruski prata no zemes dzīlēm iegūt dzelzs rūdu, svinu un pat alvu. Etruski attīstīja metalurģiju, kas viņus padarīja neatkarīgus no ievestā metāla.

Nebija tāda Senās pasaules tehnikas veida, ko etruski nepārvaldītu.

Viņi veidoja kanālus un dambjus, nosusināja purvus, novadīja ūdeņus pa zemē iebūvētu cauruļveida sistēmu (vecākā ūdenstehniskā iekārta Eiropā bija 600 m garā "cloaca maxima", kuras uzdevums bija novadīt liekos ūdeņus Tībrā). Cloaca maxima, pārbūvēta un uzlabota, funkcionē arī šodien. [103] etruski izbūvēja veselas apūdeņošanas sistēmas laukiem, būvēja tuneļus cauri kalniem. Uz sauszemes tika ierīkots ceļu tīkls - pirmais Eiropā.

Tātad etruski bija ļoti praktiski. Viņi arī audzēja lauksaimniecības kultūras: graudus, linus, eksportēja vīnu.

Romieši daudz mācījās no etrusku augstās materiālās un tehniskās kultūras.

Etrusku pasaules izjūtu spēcīgi ietekmējusi sengrieķu mitoloģija un reliģija. Par to liecina atsevišķu dievu nosaukumi un tas, ka viņi savus dievus identificēja ar Olimpa dieviem. Šo grieķu-etrusku dievu hierarhiju, savukārt, vēlāk pieņēma romieši:

Grieķu dievi Zevs Atēna

Etrusku dievi Tina (debesu dievs)

Minerva (karotāja, pilsētu aizstāve,

Romiešu dievi Jupiters Minerva

Junona Venus Hercules

Hēra Afrodīte Herakls Aīds

māšu aizstāve)

Uni (ģimenes, mājas sargātāja) Turan (mīlas un skaistuma dieve)

Hercle (etrusku ciltstēvs)

Aita (pazemes valstības valdnieks)

Šos dievus pielūdza etrusku pilsētu tempļos. Etruski Visumu priekšstatīja kā trispakāpju templi: Debesis - spīdekļi, pēc kuriem varēja pareģot likteni; Zeme - ļoti lielu uzmanību pievērsa zemes virsmai, zemes garozas izciļņiem, bedrēm, lai tajās liktu ziedus un ziedotu pazemes dievībām; Pazeme - dzīviem cilvēkiem nepieejama pazemes valsts, dēmonu uzturēšanās vieta.

Ļoti attīstīts etruskiem bija šis dēmonu kults. Dažādu dēmonu attēli saglabājušies uz spoguļu ietvariem un freskām kapenēs. Dažiem dēmoniem ir dzīvnieku iezīmes. Bieži vien dēmoni parādīti kā dievu pavadoņi un kalpi. Etrusku nāves dēmons Haru atbilst sengrieķu mitoloģijā pazīstamajam Haronam - pārcēlājam pār nāves upi. Aizkapa pasaules dēmons bija arī Vanta. Viņa atribūti - lāpa un zobens. Dēmonu lokā pazīstama bija l_aza, kaila sieviete ar spārniem. Uz spoguļiem viņa bieži attēlota kā mīlas ainu dalībniece.

Līdztekus priekšstatam par Visuma vertikālo dalījumu pastāvēja arī priekšstats par horizontālo sadali pēc četrām debesspusēm - rietumos "novietoja" ļaunos spēkus, austrumos - labos.

Etruski pasauli iztēlojās pilnu ar visdažādākajiem gariem, un, lai spētu sadzīvot ar tiem, viņi izstrādāja sarežģītus rituālus, attīstīja spēcīgu garīdzniecību. Rituālam pamatā bija dabas zīmju un parādību pētīšana, izskaidrošana, maģiski akti, upurēšana.

Ar seno Tuvo Austrumu (Ēģiptes), ari Mikēnu kultūrām etrusku uzskatus vieno mirušo kulta nozīmīgums.

Tirēnu jūras piekrastē starp Arno un Tibras upēm ir klajums, kur vietām ceļmalās paceļas apaļi uzkalni. Ilgu laiku nebija zināms, ko šie uzkalni sevī slēpj. Tikai arheoloģija atrada atbildi. Tika atklāts, ka zem šiem uzkalniem ir etrusku kapenes, kas atrodas dziļi pazemē.

Šis kapenes sniedz plašas ziņas par etrusku celtniecības tradīcijām, glezniecību, tēlniecību un lietišķo mākslu, jo sakarā ar mirušo kultu viņi kapenes izveidoja kā dzīvojamo māju un reizē - kā telpu mūžībai.

Šauras durvis un gara eja veda telpas dziļumā. Telpa bija reizēm veidota no akmens klājumiem un velvēta, reizēm cirsta dabiskā klintī, akmenī atdarinot kokbūvju konstrukcijām līdzīgas un etrusku dzīvojamo māju konstrukcijām raksturīgas sijas un spāres. Arī daudzi akmenī cirstie kapeņu rotājumi bija noskatīti etrusku kokbūvju arhitektūrā. Kapeņu sienas bija klātas ar freskas tehnikā darinātiem gleznojumiem. Šo fresku tematika ir bagāta: mākslinieki attēlojuši apbedīšanas ceremoniju laikā notiekošos rituālus - dažādas rotaļas un arī asiņainas upurēšanas, kā arī dzīru ainas.

Šie mākslas darbi, atšķirībā no ēģiptiešu kapenēs radītajiem, nepretendē uz mūžīgām fllosofiskām patiesībām un likumībām. Etrusku pasaulē, kurā visu

noteica pāri cilvēka izziņai stāvoši dievišķi un dēmoniski spēki, mirušā pagātnes un nākotnes dzīves tēlojumam nebija nekādas nozīmes un pamata. Tāpēc etrusku kapeņu gleznās valda fantāzijas brīvība, improvizācijas gars. Tas it sevišķi uzskatāmi vērojams "Auguru kapenē" (6. gs. p.m.ē.), "Dzīrotāju kapenē" un "Leopardu kapenē" (abas - 5. gs. p.m.ē. sākums). Kapeņu nosaukumi - nosacīti, pēc tajos attēlotajiem sižetiem. (Šo gleznu apskats un analīze - semināra uzdevums.)

Dižciltīgais etrusku mirušais, kam par godu notika šajās kapeņu freskās attēlotie rituāli un dzīres, tika guldīts akmens "gultā" - sarkofāgā. Vēlāk ari terakotas* sarkofāgos. Šo sarkofāgu vāki savdabīgi ar to, ka uz to virsmas skulpturāli atveidots aizgājēja portrets. Figūra parasti parādīta pusguļus stāvoklī. Ķermeņu tēlojumā saskatāma savdabīga dzīvība: vitalitāte, drūms spēks. Tēli atklājas it kā dzīvā sarunā ar skatītāju. (Šo sarkofāgu apskats un analīze - semināra uzdevums.)

Bez sarkofāgiem etruski darināja arī terakotas urnas mirušo aizgājēju pelnu glabāšanai (tika praktizēta līķu dedzināšana). Urnām vāki veidoti kā skulpturālas galvas. Tajā atveidots aizgājēja portrets. Šis "portretiskās" urnas zīmīgas ar formu smagnējību, masivitāti, raupjiem sejas pantiem, kas tomēr atklāj apbedītā individualitāti, kā arī etrusku etnisko tipu: sejās dominē izteikti vaigu kauli, pieplacināts deguns, no deguna stipri atstatus izvietotas acis, cieši sakļautas lūpas, kvadrātveidīgs zods. Nereti visa urna tika veidota kā vispārināta cilvēka figūra. (Sīkāks urnu apskats un analīze - semināra uzdevums.)