Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

Atēnu teātris bija milzīgs - tajā vienlaicīgi varēja sapulcēties 17 tūkstoši skatītāju.

Svētku - Lielo Dionīsiju - laikā teātra uzvedumi ilga trīs dienas - no saules lēkta līdz rietam. Vienlaicīgi tā bija ari lugu sacensība - katram traģiķim vajadzēja iesniegt trīs traģēdijas. Speciāla kolēģija (5 cilvēku sastāvā) izrāžu laikā noteica vietu, kuru ieguva katrs no traģiķiem. Uz teātra izrādēm pulcējās milzums pilsoņu, lai ar savu reakciju iedvesmotu izpildītājus un demonstrētu līdzpārdzīvojumu. Viņu reakcija lielā mērā iespaidoja arī žūrijas lēmumu.

Hellēnisms

Hellēnismu kā jēdzienu sāka lietot tikai 19. gs., ar šo terminu apzīmēja tos trīs gadu simteņus, kad grieķu kultūra izplatījās tālu prom no tēvzemes - Āfrikā, Āzijā, Eiropā. Sī jaunā kultūra būtībā ir grieķu un austrumu elementu maisījums, kur atsevišķu elementu proporcija mainās atkarībā no vietas un laika.

Hellēnisma pasaule bija daudz plašāka nekā klasiskā Grieķija.

Jaunās kultūras pirmsākumi saistīti ar maķedoniešu nākšanu pie varas, kuri divu paaudžu laikā iekaroja Grieķiju, Persiju u.c. zemes, izveidojot impēriju.

Maķedonieši apdzīvoja zemi uz ziemeļiem no Tesālijas un gadu simteņiem robežojās ar grieķiem. Grieķi uzskatīja šos maķedoniešus par barbariem, jo tiem nebija polišu, nebija demokrātijas un viņu priekšgalā atradās valdnieks. Taču maķedonieši paši uzskatīja, ka viņi ir cēlušies no Herakla un ir grieķi. Viņu aristokrāti runāja grieķu dialektā un piedalījās Olimpiskajās spēlēs.

Ievērojamais Maķedonijas valdnieks Filips II 4. gs. p.m.ē. otrajā pusē sāka karagājienu pret grieķu polisām un 338. gadā p.m.ē. iekaroja Grieķiju. Līdz ar to grieķi zaudēja to, ko viņi mīlēja visvairāk - savu brīvību un neatkarību.

336. gadā p.m.ē. pie varas nāca Fīlipa II 20 gadus vecais dēls Aleksandrs (pazīstams kā Aleksandrs Lielais), kas turpināja tēva iekarotāja politiku, izplešot impērijas robežas no Ēģiptes līdz Ziemeļindijai. 323. gadā tikai 33 gadu vecumā viņš mira. Viņa nāve noslēdza īso laika periodu, kurā Grieķija un Tuvie Austrumi bija vienoti. Neviens no Aleksandra karavadoņiem nespēja pārvaldīt tik milzīgu impēriju, un tā sadalījās sīkākās valstiņās. Lai gan impērija sadalījās, šiem varenajiem iekarojumiem bija paliekoša nozīme. Maķedoniešu panākumi

mudināja grieķu karavīrus, tirgotājus un ierēdņus apmesties pakļautajās zemēs. Tas paplašināja sakarus starp grieķiem un Tuvo Austrumu tautām, palīdzēja izplatīt grieķu kultūru. Grieķu valodu sāka lietot daudzās Vidusjūras apkārtnes valstīs, augstākās aprindas apguva grieķu literatūru, idejas, paradumus.

Grieķu kultūras izplatīšanās, kuru veicināja Aleksandra iekarojumi, sāka jaunu - t.s. hellēnisma laikmetu, kad hellēņu kultūra bija valdošā Vidusjūras krastos.

Ēģiptes Aleksandrija tika dibināta 332. g. p.m.ē. Tās pamatlicējs vēl bija pats Aleksandrs. Pēc viņa nāves Ēģipti pārvaldīja viens no Aleksandra karavadoņiem, vārdā v Ptolemajs, nodibinot pēdējo - 31. faraonu dinastiju, ts. Ptolemaju dinastiju. Šīs dinastijas valdnieki jo sevišķi rūpējās par kultūru. Viņi Aleksandrijā nodibināja lielāko bibliotēku, kāda vien pastāvējusi senajos laikos, t.s. "Mūzu templi". Šī bibliotēka reizē bija ari zinātnisks centrs, kurā dzīvoja un strādāja dzejnieki, literatūras pētnieki, tulkotāji. Šeit tika izveidota milzīga rakstu krātuve, kas aptvēra 700 000 papirusa tīstokļu un pergamenta burtnīcu (nosacīti - grāmatu) vienības. Savāktos rakstniecības tekstus te pārbaudīja, komentēja. Tieši Aleksandrijas "Mūzu templī" savu grieķisko tulkojumu ieguva Vecā Derība (t.s. septuaginta), pie tās tulkošanas strādāja 70 zinātnieku. Aleksandrijas bibliotēkā savu galīgo redakciju ieguva ari Homēra eposi.

Aleksandrijas zinātnieki ne tikai apkopoja citu pētnieku sasniegumus, bet izdarīja arī jaunus atklājumus. Matemātiķis Eiklīds apkopoja ģeometrijas sasniegumus vienotā sistēmā. Eratostens bija gan zinātnieks, gan bibliotekārs. Pielietodams Eiklīda ģeometrijas likumus, viņš noteica zemes apkārtmēru.

Aristarhs bija matemātiķis un astronoms. Viņš apgalvoja, ka planētas riņķo ap Sauli. Šī doma tomēr netika pieņemta. Cilvēki vēl 1700 gadus turpināja ticēt, ka zeme ir Visuma centrs.

Ar Aleksandrijas "Mūzu templi" saistās ari Arhimēda atklājumi fizikā.

Stoicisms bija otrs filosofijas virziens, kas izveidojās ap 300 g. p.m.ē. un tam bija krietni lielāka ietekme un izplatība ari vēlākos posmos. Stolcisma dibinātājs bija Zēnons no Kipras, kas satikās ar saviem mācekļiem Atēnu tirgus laukuma nojumē (gr. - stoa). Stoiķi par pašu svarīgāko uzskatīja cilvēka savaldību, paškontroli un prātu. Katram cilvēkam, pēc Zēnona domām, Ir jāpieņem viss, ko dzīve un daba tam sniedz, un jācenšas dzīvot ar cieņu. Kā sablabāt cilvēka cieņu un gara neatkarību valsts totālas diktatūras apstākļos - tas ir viens no svarīgākajiem jautājumiem šajā individualitātei naidīgajā laikmetā. [99]

Visas šīs pasaules izjūtas lieliski izpaužas dažādu mākslu veidos, literatūrā sāk dominēt vieglie žanri - sadzīves komēdija, dzeja.

Savdabīgi īstenības novitātes ienāca tēlotājā mākslā un arhitektūrā. Jauno pilsētu galvenajām ielām, laukumiem, sabiedriskajām celtnēm, dārziem, strūklakām un baseiniem bija vajadzīgs dekors. Valdnieki gribēja skulptūras redzēt pilīs, mājās, pilsētu laukumos. Tāpēc hellēnisma periodā, no vienas puses, jaunu attīstību guva monumentālā tēlniecība - liela apjoma statujas, daudzfigūru grupas, kas pauda reprezentācijas garu, iemūžināja notikumus. No otras puses, uzplauka sīkplastika, dārzu dekoratīvā skulptūra, tēlniecībā ienāca bērnu tematika. Tātad tēlniecība aptvēra plašu ampluā: no izteikta dekoratīvisma līdz vispārinājumam; no pacilāta heroisma līdz intimitātei un lirismam; no tukšas daudzvārdības līdz apgarotībai un dvēseliskumam domas atklāsmē.

Hellēnisma tendencēm ļoti raksturīgs ir Pergamas altāris, ko uzcēla Pergamas pilsētas akropolē par godu Zevam 2. gs. p.m.ē. (Pergama atradās Mazāzijā). Ar šī altāra tēlainību vēlējās iemūžināt hellēņu uzvaru pār gaiļiem, kas savos klejojumos bija atnākuši līdz pat Pergamai. Marmora joslā, kas vijās apkārt visai altāra ārsienai, ciļņa tehnikā izstrādāta daudzfigūru kompozīcija, kurā attēlota dievu cīņa ar gigantiem. Figūru risinājumā redzama degsme, ciešanu traģisms. Vērojama satraukta Nīke, nemiera pilna Artemīda un Atēna. Gigantu kustībās uzsvērts brāzmainums, trauksmaini ritmi, žilbinoša gaismēnu mija, kas kāpina figūru dinamiku. Forma ir kā izplulnīta, marmora plastika - saārdīta.

Šodien Pergāmas altāris atrodas goda vietā Berlīnes muzejā, kas, pateicoties tieši šim monumentālajam eksponātam, ieguvis nosaukumu "Pergamona muzejs".

Satraukuma un traģisma izjūtu apliecina ari daudzfigūru grupa "Laokoons" (1. gs. p.m.ē.) - darbs, kas glabājas Vatikāna muzejā Romā.

Kustības un dinamikas varenība strāvo slavenajā "Samotrākes Nīkes" tēlā. Šis spārnotās dieves atveidojums bija Rodas salas iedzīvotāju dāvana Samotrākes salas iedzīvotājiem, lai paustu ideju par jūrniecības veicināšanu un jūras kauju uzvarām.

Spārnotā uzvaras dieve Nike veidota tā, it kā viņa atrastos uz kuģa priekšgala, straujā kustībā - it kā tūdaļ atrausies no pamatnes un pacelsies lidojumam. Reibinošas uzvaras apziņa jūtama spārnu atvēzienā, katrā apģērba krokā, visā ķermeņa saspringtībā. Diemžēl nav saglabājusies tēla galva un kāju