Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

Viens no māksliniekiem, kas pievērsās šo "labāko, noderīgāko un priekšzīmīgāko" tēlojumam, bija Mīrons (470.-450. g. p.m.ē.). Viņš bija apguvis cilvēka proporciju un kustību ritma likumus, Izprata dabas studiju nozīmi, tehnisko meistarību. Mīrons pirmais uzdrošinājās uzvarētāju tēlot tik sarežģītā kustībā. (Tēla sejas izteiksmes dīvainā neatbilstība notikuma dinamikai izskaidrojama acīmredzot tieši ar noteikumiem par portretiskās līdzības principiem).

Mīrons darinājis arī skulpturālu grupu "Atēna un Marsijs", kura tēlu psiholoģisms un seju izteiksmīgums ir ievērojami atraisītāks. (Sīkāks šo skulptūru apskats un analīze - semināra uzdevums.)

Klasikas perioda ideālus jo pilnīgi izsaka tēlnieka Feidija (Fīdija - ap 490- 431) daiļrade. Viņš ir viens no Atēnu Akropoles vadošajiem māksliniekiem, tēlnieku darba koordinētājiem. Tāpēc arī paša Feidija atstātajā mantojumā galvenokārt bijušas skulptūras Atēnu Akropoles ansamblī. To vidū it īpaši slavenas ir abas dižās, reprezentācijas ideju caurstrāvotās dieves Atēnas skulptūras (tās sīkāk aplūkosim, runājot par Atēnu Akropoles arhitektonisko ansambli).

Tēlnieku vidū savdabīgs autors, kura darbi izceļas ar siltu lirismu, ir Praksitels (4. gs. p.m.ē.). Kaut ari viņš veidoja dievu tēlus, tomēr traktēja tos kā daiļus, maigus cilvēkus. Viņš prata izmantot īpatni glāsmainu, sapņainu noskaņojumu. Tāda ir Knīdas Afrodīte, kuru daudzi autori uzskata par antīkās mākslas skaistāko tēlu. Jaunavīga prieka un ņipruma pilna ir sportiskā medību dieve Artemīda, bet pārsteidzošs cilvēciskums, siltums ietverts Hermeja tēlā. (Sīkāka šo skulptūru analīze - semināra uzdevums.)

Daudzo sengrieķu tēlnieku vidū vēl jāmin Skopass, kurš it īpaši pievērsās cilvēka dvēseles pārdzīvojuma atklāsmei caur kustību, ķermeņa pozu, ritmu. Tāda, piemēram, ir Skopasa "Dejojošā Menāda".

Jārunā arī par tēlnieku Lisipu un viņa enerģiskajiem varoņtēliem - lielas gribas iemiesotājiem un paudējiem. Viņš, piemēram, aizrautīgi tēlojis Herakla diženos varoņdarbus.

Cildenām domām un cildeniem darbiem vajadzēja atklāties ari cildenās arhitektūras formās! Senajiem grieķiem pietika apjēgt dažus svarīgus loģikas likumus, matemātikas un mehānikas noteikumus par materiālu pretestības sakarībām, lai būvformu konstrukcijas pārvērstos par loģiski sakārtotu vienību. Un lai tādējādi šāda arhitektūra slavinātu dzimto polišu, padarot to pārāku par citām.

Kā seno Tuvo Austrumu tempļi, tā ari grieķu tempļi sastāvēja no pārseguma un balstiem. Bet tas, kas agrāk bija tikai saliktenis, gigantisku, smagu masu sakopojums, tas grieķiem pārvērtās par loģiski sakārtotu vienību.

Šo grieķu pārseguma un balsta vienību vēlāk romieši nosauca par orderi, kas tulkojumā nozīmē "uzbūve", "kārtojums". Tas kļuva par pamatu Eiropas arhitektūrā gadsimtiem ilgi. Šis grieķu orderis nav zaudējis savu nozīmīgumu vēl mūsdienas. 1

īpaši grieķu tempju arhitektūra ir grieķu skaidrās loģiskās domāšanas, prāta un "cildeno domu" augiis, kas atklājies skaidrās, harmoniskās formās un visnotaļ pārliecina ar cilvēka uztveri un nevis pārcilvēcisku grandiozitāti.

Tempju celtniecības pamatformas Grieķijā attīstījās no Mikēnu megarona tradīcijām, pamatā saglabājot megarona plānu - taisnstūraina telpa ar nelielu priekštelpu (portiku), kura priekšā izvietotas kolonnas. Logu nebija. Pavarda vairs nebija. Tā vietā novietota monumentāla dieva statuja, bet ziedoklis atradās ārpus tempja, iepretī ieejas portikam uz laukuma. Sakarā ar to, ka kurtuves vairs nebija, nebija ari nepieciešamības pēc atvēruma jumtā. Tāpēc templi klāja vienlaidus jumts, parasti divslīpņu.

Loti strauju vērienu tempļu celtniecība uzsāka 8.,7.,6. gadsimtos p.m.ē., jo, sākot veidoties polisām, radās visi veicinošie procesi arī tempļu celtniecībai. Tie pacēlās pilsētvalstiņu centros - akropolēs. Tempļos glabājās valsts kase, mākslas dārgumi, no turienes polisa sāka karagājienus, to tuvumā notika grieķu dēmosa - amatnieku, kuģinieku, tirgotāju sanāksmes.

Jau 7.gs. p.m.ē. Grieķijā izkristalizējās divi arhitektūras ordera vai kārtojuma varianti - doriešu un joniešu orderis (nosaukumi no grieķu cilšu vārdiem).

Doriešu orderis bija masīvs. Šī ordera šķautņainā kolonna, šķiet, nesagāztos pat tad, ja tai uzveltu vai visu debesu velvi! Doriešu ordera kolonna grieķiem asociējās ar varena vīra, spēcīga varoņa stāvu, kas tiecas izslieties, bet pārsegums ar savu smagumu tam pretojas. Tas ir smagnējs, spēkpilns orderis. (Sīkāka tā apskate un analīze - semināra uzdevums.)

Joniešu ordera kolonnai bija slaidāks stāvs ar lielāku ierievu skaitu. Tās kapitelis - plastiskāks, dekoratīvāks. (Sīkāka analīze - seminārā.)

Tādējādi doriskā smagnējība joniešu orderī bija pārvērtusies grācijā, elegancē. Reizēm kolonnu vietā bija izmantoti slaidu sieviešu (kariatīdu) skulpturāli stāvi.

5. gs. Grieķijā radās joniešu ordera īpaši grezns paveids - ts. korintiešu orderis. Tas atšķīrās ar savu kapiteli, ko veidoja graciozu akantu lapu dekoratīvs, izsmalcināts tēlojums. Dekorativitātes dēļ korintisko orderi vēlāk ļoti iecienīja romieši, kā ari renesanses arhitekti savu celtniecības formu risinājumos.

8. gs. p.m.ē. beigās un 7. gs. p.m.ē. sākumā izveidojās grieķu tempļa klasiskais tips - taisnstūrveida ("megaroniskā") celtne, ko no visām pusēm apņēma kolonāde. Kā putns ar spalvām, tā arī templis no visām pusēm rotājās ar kolonnām. Grieķu tēlainā domāšana tam atrada piemērotu nosaukumu - "peripters" (tulkojumā: no visām pusēm ar spalvām klātais"). Dažkārt templis tika ietverts pat ar diviem kolonnu vainagiem. Tādu templi sauca "dipters".

Savu augstāko attīstību grieķu tempļu arhitektūra guva klasikas periodā, ts. Perikla laikmetā 5. gs. p.m.ē. Tieši Perikla laikā notika Atēnu polisās visizteiktākā demokratizācija. Sākās grandioza celtniecība, kam vajadzēja

reprezentēt tieši Atēnas kā Grieķijas kultūras centru. Bez celtniecības Atēnās vispār uzplauka garīgā dzīve. Piemēram, Hērodots rakstīja vēsturi, Perikls veicināja zinātni un mākslu visur, kur vien varēja. Viņš pievērsās Atēnu Akropolei, kura grleķu-persiešu karā bija stipri nopostīta.

"Polisai, kas labi apgādāta ar visiem nepieciešamiem militārās aizsardzības līdzekļiem, savas bagātības jāizmanto darbiem ,kas tai sola mūžīgu slavu", sacīja Perikls. [93]

449. gadā Atēnu tautas sapulce pieņēma likumus par Akropoles tempļu atjaunošanu. Pēc Perikla domām, tieši Akropolei bija jākļūst par visas atļaunotās Grieķijas sirdi.

Kopā ar Feidiju strādāja daudz izcilu tā laika celtnieku, tēlnieku, amatnieku, akmeņkaļu un zeltkaļu.

Akropoles dažādo tempļu rekonstrukcija bija iecerēta pēc vienota plāna, īstenojot ansambļa principu arhitektūrā:

u Smagi un nekustīgi guļ krokainā uzkalna masa, kas maina savu krāsu atkarībā no saules, dienas posma un gaisa mitruma. Uzkalna pakāpi sedz spilgti zaļš priedulājs, bet uzkalna galotnē - sakopotas celtnes, kas ar savu kolonnu svinīgo ritmu un starojošo marmora virsmu tēlaini pauž cilvēka prāta pārākumu pār dabas stihiju.

Tempļi un statujas Akropoles ansamblī novietotas brīvi, neievērojot aklus simetrijas likumus, bet gan celtņu masu optiskās saskaņotības principu. Pēc šī optiskās saskaņotības principa celtnes papildina cita citu ar savām masām. Celtnes šķiet sevišķi izskatīgas gleznainajā apkārtnē ar zilās Vidusjūras plašumu fonā un kalnu ainavas gaisīgo perspektīvu. Kopiespaida radīšanai liela nozīme bija Grieķijas zilajām debesīm un īpatnējai dienvidu gaismai - reizē maigai un