Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

Homēra periods uzrāda nozīmīgus meklējumus valsts struktūru veidošanā. Šī posma jaunievedums ir pilsētvalstiņu jeb t.s. polišu sākumi. Ko tas nozīmē?

Latviešu ievērojamais kulturologs, filosofijas zinātņu doktors Andris Rubenis raksta:

"Polisa ir grieķu kultūras iemiesojums. Ar tās rašanos, uzplaukumu un krīzi visciešākā mērā saistīti visi galvenie kultūras procesi un notikumi." [87]

Ja polisas ir bijušas tik ļoti stimulējošs faktors kultūrai, tad arī mums par polišu būtību jārunā vairāk.

Vārds "polis" sākumā apzīmēja vienkārši norobežotu, aizsargātu vietu (varētu teikt - pilskalnu), kas pamazām kļuva par administratīvu centru un piesaistīja ap šo centru esošās lauku apmetnes un zemes. Nereti vārdu "polis" tulko arī kā pilsēta - valsts, akcentējot šādas teritorijas nelielos izmērus un organizāciju ap vienotu centru.

Galvenā polišu dzīve risinājās agorā (nosacīti - pilsētvalstiņas pašā centrā). Agora bija pilsētvalsts politiskais, administratīvais un reliģiskais centrs - vieta, kur pulcējās pilsoņi - brīvie zemnieki un aristokrātija.

Agoru vienlaikus izmantoja arī kā tirgus laukumu, kā sapulču vietu, kā likumu apspriešanas vietu u.tml. Galvenais akcents jebkurā agorā bija templis, kas tika celts polišu aizbildņiem - dieviem. Templis tika būvēts visaugstākajā agoras vietā, t.s. akropolē, kas nozīmē "augšpilsēta". Tādā veidā ap agorām un

uz polišu bāzes veidojās un Izauga slavenās sengrieķu pilsētas, tādas kā Atēnas, Sparta, Korinta, Delfi, Efesa u.c. Un visām tām apkārt pletās objektīvais eksistences pamats - polišu barotāja - zeme. Polisās sarunājās vietējā dialektā, bet dažādās pilsētvalstiņas nekad nezaudēja apziņu par piederibu vienotai grieķu tautai [88] .

No pašu grieķu viedokļa polisa, pirmkārt, bija pilsoņu kolektīvu īpašā veidā organizēta cilvēku kopības forma. Aristotelim polisa ir augstākā iespējamā pilsoņu apvienība - attīstība, pēc Aristoteļa uzskatiem, notiek no saimes un ciemata uz polišu. Iepriekšējās formas Ir nodrošinājušas tikai cilvēka fizisku eksistenci, bet tikumisku dzīvi, uzsver Aristotelis, var sasniegt tikai polisā - "polisa ir brīvu pilsoņu apvienība". Tieši ar grieķu polisām cilvēces kultūra iepazina tādus jēdzienus kā "demokrātija", "demoss", "personība", "pilsoņu kopība", brīvība". Pilnīgāk šie ideāli atklājās tajās polisās, kurās bija īstenota demokrātija. Taču arī tajās polisās, kurās demokrātija neguva pilnīgu attīstību, grieķu cilvēks apzināja sevi kā sabiedrības locekli, kā pilsoni un nevis kā beztiesisku padoto [89] .

Polisā cilvēks apzinājās sevi tieši tādā mērā par cilvēku, kādā viņš bija polisās kolektīva loceklis. Viņam bija tikai viena alternatīva: vergs, izraidītais vai brīvs polisās pilsonis. Tāpēc senais grieķis pilsonību uztvēra kā cilvēkam organiski piederīgu eksistences formu, kas atšķīra viņu no verga un līdz ar to padarīja par "pilnīgu" cilvēku. Polisa kļuva īpaši stimulējošs faktors tiem cilvēkiem, kas radīja kultūras vērtības: cēla tempļus, veidoja skulptūras, rakstīja literārus darbus, izdeva likumus, veidoja skolu sistēmas utt., jo katras polisās pilsoņi tiecās savu dzīves telpu izcelt kā pārāku, dižāku, skaistāku.

Tātad līdz ar polišu rašanos mainījās cilvēku domāšanas veids, jo tika apgūta jauna sociāla telpa ar tās centru polisās vidū - ar agoru. Tā paredzēja kopā sanākšanu, kopā stridēšanos, kopā diskutēšanu - visi sanākušie pilsoņi varēja piedalīties patiesības meklēšanā! Jaunā sociālā telpa (it īpaši Atēnu polisā pēc likumdevēja Kleistena likumu pieņemšanas 1500. gadā p.m.ē.) paredzēja un pieļāva pilnīgu atklātību sabiedriskajās un valsts lietās, jo rakstītie likumi bija domāti visiem pilsoņiem. Jaunā sociālā telpa paredzēja pieejamību kritikai. Citiem vārdiem - "tā paredzēja hierarhisko attiecību izveidošanos ar jauna tipa saitēm, kas balstītas uz simetriju starp vienlīdzīgiem pilsoņiem, kritisku attieksmi pret tradīcijām, kuras vairs neuzskata par nemainīgām." [90]

Tādēļ nav nejaušība, ka tieši grieķu demokrātiskajā sabiedrībā sāka nodoties prātojumiem par to, kā, piemēram, no konflikta var izveidoties saskaņa; kā var savienot pretpolus - naidu un mīlestību; kā no daudzā var izveidoties vienotais; kā vispār kaut kas var pastāvēt un kādi ir šis pastāvēšanas nosacījumi.

Katram polisās pilsonim vajadzēja būt gatavam gan paļauties un pakļauties citiem, gan arī būt gatavam vadit citus, t.i., vajadzības gadījumā spēt ieņemt visas pozīcijas, kas veidojas pilsoniskā vidē. To regulēja likumi (it īpaši Atēnu), kas visiem bija vienādi. [91]

& nodafa

Sengrieķu kultūra

Un tāpēc var droši apgalvot, ka polišu dzīves veids veidoja priekšnoteikumus, lai pasaulē dzimtu filosofija (burtiski - gudrības mīlēšana; no grieķu: philia - mīlēt un sofia - gudrība). Filosofijas rašanās ārpus specifiskā grieķu dzīves režīma, pirmkārt, - demokrātijas tradīcijām, nav iedomājama.

"Filosofija izauga no grieķiskās dzīves kārtības, pati stimulējot tās attīstību." [92]

Pateicoties tam, pasaules kultūra ir Ieguvusi tādas izcilas personības kā Diogēns un Pitagors, Heraklits un Sokrāts, Platons un Aristotelis, kuru ieguldījums filosofijS ir nozīmīgs līdz pat mūsdienām.

Tieši Senajā Grieķijā dzimusi ari tradicionālā filosofijas terminoloģija, kuru filosofijā lietojam vēl šodien: Ideja, matērija, harmonija, cēlonis, sekas, laiks, telpa, kustība utt.

Līdzi grieķu domāšanai arī visa māksla tiecās pēc samērošanās ar cilvēku. Tāpēc grieķu māksla ir izteikti antropocentriska*. Tāpēc grieķu māksla ir izteikti humāna.

Jau grieķu mitoloģija, atšķlribā no (lielā mērā) zoomorfās Tuvo Austrumu mitoloģijas, visā pilnībā ir antropomorfa - Olimpiskajiem dieviem piemīt cilvēka āriene (nevis šakāļa, paviāna, kaķa vai ēzeļa). Olimpiskajiem dieviem piemīt cilvēka cienīgums un pat visas cilvēciskās vājības: viņi dusmojas, aizraujas, kļūdās un intrigo, ķildojas, mīl, nīst, saudzē. Un tas viss neliedz viņiem kļūt varonīgiem, spēcīgiem, lepniem un skaistiem. Tāpēc ari grieķu dvēselei tuvāks lr nevis abstrakts* dievs, bet cilvēks - varonis. Nekas cilvēcisks nav sveis viņu mītiskajiem varoņiem (piemēram, Prometejam un Heraklam, Jasonam un Odisejam). Viņi Ir cilvēki un pārcilvēki reizē. Bet cilvēciskā sākotne - tā vienmēr Ir uzsvērta, tā ir pats pamatu pamats.

Adm redzams Ir tas, ka šajā humānajā sākotnē, tāpat kā demokrātijā slēpjas tā sauktais "grieķu brīnums".

Un ne tikai heroiskajā, varonīgajā cilvēka skatījumā! Ar dziļu dtvēdbu, noskaņu smalkumu un tēlainu bagātību jau 7. gs. p.m.ē. Izceļas, piemēram, grieķu dzejnieces Sopfo mīlas lirika. Antīkajā pasaulē Sapfo nereti dēvēja par Desmito mūzu - tik ļoti viņa spēja ap sevi un sevi radīt patiesas daiļrades gaisotni i Būdama viena no pirmajām sengrieķu Intīmās poēzijas pamatitcēļām, viņa Izstrādāja ari atzīstamus strofas* formas principus, kas ietekmējuši vēlāku laikmetu dzejnieku darbus. Bet visu laikmetu cilvēkus Ir valdzinājis Sapfo humānisms. Viņa taču ir teikusi:

"Liekas man, ka debesu dieviem līdzīgs

Cilvēks tas, kas tuvumā tavā pretī sēl

Un Uvu mīlīgo balsi klausās,

Dzird tavus saldos, laimes pilnos smieklus .. 4

Tieši tāpēc • līdzīgi tam, kā dzeja un eposs sāka apjēgt cilvēka gara bOtfbu, cilvēka kaislību būtību to vispārinājumā; ndzigi tam, kā grieķu filosofija sāka apjēgt cilvēku sabiedrības attīstības likumus; līdzīgi tam • ari tēlotāja māksla un pat arhitektūra pauž pievArlanos dfvēkam.