Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

dzidri asai .. tā padarīja tuvo priekšmetu kontūras it kā maigākas, bet tālajos jāva saskatīt pat sīkumus." [96]

Atēnu Akropoles tempji veltīti Atēnu polisās aizstāvei - taisnīga kara un gudrības dievei Atēnai. Katru gadu uz svētkiem, kas bija veltīti Atēnai, pēc zirgu sacīkstēm un ģimnastikas sacensībām, pēc dziedoņu, oratoru un muzikantu priekšnesumiem sākās pats svinīgākais moments - vistautas gājiens uz Akropoli. Turpu devās jātnieki uz zirgiem, turp soļoja valstsvīri un karavīri, jauni atlēti un sirmgalvji. Meitenes un jaunekļi veda upurējamos dzīvniekus, nesa ari kuģa modeli, kuram pie masta bija piestiprināts grezns tērps - pepls - dāvana dievei Atēnai. Svētku gājiena mērķis bija Atēnas altāris Akropoles austrumu daļā. (Šis "procesijas" iztirzājums, arhitektūras analīze un sengrieķu mūzikas rekonstrukcijas ieraksta klausīšanās - semināra uzdevums.)

Pēc uzvaras grieķu-persiešu kara Grieķijas gara spēki sazarojās ari vārda mākslā. Noteikti iezīmējās un nošķīrās literārie veidi un žanri, kļūstot par pamatu eiropeiskās literatūras iedalījumam vispār, tie ir: eposs, lirika un drāma (traģēdija un komēdija). Tātad tieši antīkā literatūra ir šo žanru sistēmas avots.

Klasikas posmā galvenā nozīme bija sasniegumiem drāmas žanrā, it īpaši traģēdijā. 73 balstījās uz trim ģeniāliem autoriem: Aishilu, Sofoklu un Eiripidu.

Grieķu traģēdijas būtiska iezīme, līdzīgi kā eposā - milzīga mitoloģijas ietekme. Klasikas laikmets sniedza savu jaunu mitoloģisko nostāstu interpretāciju: varoņu karotāju siavējumu, spēcīgu raksturu izcēlumu. Aishils (525.-426. p.m.ē.) ir vecākais traģēdiju autoru trijotnē. Viņš bija Atēnu valstsvīra dēls. Aishila tēvam bija lieli nopelni Atēnu polisās demokrātijas veidošanā. Ari pats Aishils bija piedalījies dēmosa cīņās pret aristokrātiju un kaujās pret persiešiem. Savus nopelnus karā viņš uzskatīja par nozīmīgākiem nekā darbību literatūrā…

Visām Aishila traģēdijām cauri vijas vienotāja ideja - nežēlīgas, nepielūdzamas dievības vara, kas saduras ar cilvēku likteņiem.

Aishils sarakstījis vairāk nekā 90 traģēdiju, no kurām līdz mūsdienām saglabājušās septiņas: "Persieši", "Septiņi pret Tēbām", "Lūdzējas", triloģija "Orestija", "Saistītais Prometejs".

"Saistītais Prometejs" ir ne tikai ievērojamākā no Aishila traģēdijām, bet skaitāma pie labākajiem šī žanra darbiem pasaules literatūrā vispār. Prometeja ciešanās, kas izceltas šajā traģēdijā, simbolizēta nepadevīga cilvēka daba, kas nespēj un negrib samierināties ar dievu patvarību un netaisnību. Šāda ideja noteikti izauga no Aishila laikmeta īstenības, kad Grieķijas klasikas laikmeta fiolosofija, māksla un zinātne sāka atraisīt indivīda garu un modināja viņam tieksmi pēc personīgas brīvības un pašnoteikšanās. Aishilu šajā darbā ļoti nodarbināja konflikts starp dieva Zeva noliktiem likumiem un emancipējušās, brīvas personības atziņām.

Tātad mitoloģisko vielu Aishils izlietoja despotisma un brīvības alku mākslinieciskam pretnostatījumam. Aishils parādīja dziļo traģismu un psiholoģiski sarežģīto konfliktu, kas rodas, varai saduroties ar spilgti, patstāvīgi, izlēmīgi un varonīgi domājošas būtnes tikumisko drosmi un cēlo vīrišķību. Līdz ar to darbā ietverta dziļa vispārcilvēciska problēma. Nav nejaušība, ka Prometeja mītā pausto problemātiku pēc Aishila izmantojuši daudzi pasaules

8. nodč

rakstnieki un dzejnieki, piemēram, Bairons, ari vairāki latviešu vārda mākslinieki - Rainis, M. Ķempe u.c.

Sofokls (496.-406. p.m.ē.) bijis visražīgākais traģēdijas autors. Viņš sarakstījis vairāk nekā 120 lugu, no kuram ari saglabājušās septiņas: "Antigone", Ķēniņš Edips", "Ajakss", "Elektra", Trahīnietes", "Filoktēts" un "Edips Kolonnā".

No visiem traģēdiju autoriem Sofokls savā dzīves laikā guva vislielāko atzinību. Viņa varoņiem piemīt traģisks cildenums, psiholoģiski motivētā rīcībā atklājas neparasti, spēcīgi raksturi. īpaši spilgti tas izpaužas darbā "Antigone".

Eiripīda (ap 480.-406. p.m.ē.) traģēdijās, atšķirībā no Aishila un Sofokla darbiem, vairāk flolosofisku atziņu un pārspriedumu. Viņš sarakstījis 92 lugas, no kurām saglabājušās 17. To vidū visievērojamākās ir "Mēdeja", "Elektra", "Ifigenija Aulīdā" un "Ilons". Eiripīda traģēdijās, izmantojot mitoloģisko materiālu, risināti daudzi aktuāli Atēnu sabiedriski politiskās dzīves jautājumi. Pretrunās starp indivīdu un sabiedrību var saskatīt Atēnu vēsturisko notikumu konkrētību. Viņa lugās arī lielāka vieta atvēlēta sadzīves elementu klātbūtnei. Eiripīda darbi jo sevišķi ietekmējuši turpmāko laikmetu literatūru, mūziku, tēlotājmākslu (P. Korneijs, Ž. Anuijs, Ž. Rasins, J. V. Gēte, Z. P. Satrs, H. fon Hofmanstāls u.c.).

Traģēdiju žanru uzplaukums klasikas periodā cieši saistīts ar sengrieķu teātra pilnveidošanos. Var pat teikt, ka traģēdijas žanra sākumi iet roku rokā ar teātra pirmajiem aizmetņiem. Sakarā ar to, ka gan traģēdijai, gan teātrim grieķu kultūrā ir izcila nozīme, raksturosim šo problēmu sīkāk.

Teātra un traģēdijas žanra sākumi meklējami dieva Dionīsa svētku tradīcijās. Dionīsa svētkos tauta devās svinīgā gājienā uz Dionīsa altāri, kur upurēja un veica dažādus svētku rituālus par godu Dionīsam. Liela noame bija kora dziesmām un deklamācijām, ko izpildīja īpaši sagatavota cilvēku grupa- koris. Koris izteica savus iespaidus, komentārus par dievu likteņiem, stāstīja par Dionīsa laimes un nelaimes gaitām. Koris dziedāja un dejoja ap Dionīsa upuru altāri, uz kura visbeidzot sadedzināja upura āzi (gr.: tragos). Pēc šī "tragos" vārda tad arī kora dziesmu nosauca par traģēdiju (tragoedia), kas burtiski nozīmē "āža dziesma".Šo dziesmu sacerētājus sauca par traģiķiem.

Neviens toreiz nenoskārta šī žanra likteņus un nozīmīgumu vārda tagadējā nozīmē.

Par grieķu dramatiskās mākslas pionieri parasti min ditirambisko* dziesmu autoru Tespidu (6. gs. p.m.ē.), kas pirmais sācis izmeklēt atsevišķas epizodes no Dionīsa dzīves un sācis tās apstrādāt nevis vairs vienas personas vai kora stāstījuma veidā, bet licis vienai personai (nosacīti - aktierim) apmainīt domas ar kori. Tā starp kori un "aktieri" - tēlotāju - sāka risināties dialogs par Dionīsa dzīvi, viņa darbiem un likteni. Līdz ar dialoga raisīšanos sāka aktivizēties arī darbība, kas ļāva skatītājiem labāk iejusties notikuma dramaturģijā.

Par paša teātra rašanās sākumiem predzi ziņu nav. Sākumā bijusi kokbūves celtne vairākiem tūkstošiem skatītāju. Akmens celtnes radušās Perikla laikā. Visas tās bijušas zem klajas debess, iekārtotas trijās daļās:

1) scēna (skēna) jeb skatuve;

2) orhestra - apaļš vai elipsveidīgs laukums, kura centrā atradās tradicionāls paaugstinājums - senā ziedokļa vieta;

Sengrieķu kultūra

3) teatrons vai amfiteātris - publikas vietas, parasti iecirstas dabiskas klints nogāzē koncentriskos lokos cita pār citu ap orhestru.

Orhestra ir teātra vidus daļa starp skatītājiem un skatuvi. Tur notika kora deklamācijas, dziesmas, raudas, komentāri, arī dejas. Aiz orhestras dažas pakāpes ved uz skatuvi. Skatuves fonā - siena ar divām līdz trim durvīm, no kurām iznāca aktieri. Uz šīs sienas bija uzgleznots arī fons, kas attēloja darbības vidi (pilsēta, osta, jūra u.tml.).

Sākumā kori bija 12, vēlāk - 15 un vairāk personu. Vienu aktieri nomainīja divi un vairāk.

Gan koristi, gan aktieri uzstājoties izmantoja īpaši augstas kurpes, kuplus tērpus, lai viņi būtu labāk saskatāmi arī no teatrona tālākajām vietām. Lai labāk būtu uztverama aktieru un koristu mīmika un tēla psiholoģiskā noskaņa, tika izmantotas maskas, kuras pēc vajadzības mainīja izrādes laikā neskaitāmas reizes. Lomas tēloja tikai vīrieši.