Pjotrs Gurevičs - VAI MISTICISMA ATDZIMŠANA?

Pēc viņa vārdiem, reliģiozitātes mērs šajās sfērās ir atšķirīgs. Teiksim, «sociālā reliģija» pēdējos gados cietusi vislielākos zaudējumus. Tieši tā esot novedusi pie reliģiozitātes samazi­nāšanās. Notikusi, kā uzskata amerikāņu teo­logs, vēl viena svarīga sabiedriska pārmaiņa — vidusšķiras augstāko slāņu atkāpšanās no in­stitucionālās reliģijas.

Tādējādi P. Bergers neatklāj problēmas iekšējo pretrunīgumu. Viņš it kā neievēro, ka vilšanās institucionālajā reliģijā noteikti iz­raisa politisko mitoloģiju un otrādi — atteik­šanās no sociālās ticības noved pie tradicionā­lās ticības pastiprināšanās. Bergera koncepcijā institucionālā reliģiozitāte novērtēta kā «pa­reiza». Bet dažādas kustības, piemēram, misticiskie kulti, tiek vērtētas kā «nepareiza ticēšana».

Bergers tomēr nebūt nenosoda netradicionālo reliģiozitāti. Viņš to uzlūko par tā saucamo sociālo reliģiju un kā papildinājumu sakrāla­jiem uzskatiem. Tādā veidā intereses zudums par institucionālo reliģiju Bergeram ir līdzvēr­tīga parādība «demitoloģizācijai». Bet «demito- loģizācija» esot vispārējās reliģiskās atdzim­šanas jeb buma fragments.

Tāpat kā citi konservatīvi noskaņotie teologi, Bergers vēršas pret mūsdienu sabiedriskās ap­ziņas sekularizācijas procesu. Viņš domā, ka visi pūliņi šajā virzienā ir neauglīgi, mainīt reliģijas formas nav iespējams un tās aplamie atzarojumi rodas gandrīz vai automātiski. Lūk,, kāpēc svarīgi ir brīdināt mūsdienu sabiedrību no draudiem, ko izraisa visi ticības vājināšanas mēģinājumi.

Pašreizējais kristīgās teoloģijas sekularizāci- jas process, kas izpaužas tik galējās formās kā «dieva nāves», «postkristietības ēras» u. c. koncepcijās, spriež Bergers, turpina liberālā, protestantisma senās tradīcijas, kuras iedibi­nāja jau Sleiermahers, Harnaks, Bultmanis u. c. Taču sekularizācijas pasaules uzskats nav spējīgs, pēc Bergera domām, atbildēt uz kardi­nāliem cilvēka eksistences jautājumiem.

Kāds ir šī gauži nevēlamā procesa cēlonis?' Tas, spriež Bergers, sakņojas mūsdienu sabied­rības plurālismā, pašā «pluralizācijas» parā­dībā. Kristīgā savienība tiek demoralizēta, jo ir atklāti dažādi sociālās attīstības ceļi. Lūk, kā­pēc daudzi meklē jaunus autoritātes avotus, «jaunu kultūru», kur viņi varētu sevi «īstenot». Tā, piemēram, no Bergera redzes viedokļa, ro­das «nepareizā reliģiozitāte», tas ir, evaņģēlis­kās mācības, Austrumu kulti.

Kritizēdams mūsdienu reliģiskos meklējumus, viņš norāda, ka pašreizējie mēģinājumi iedibi­nāt baudas reliģiju, ar ko piesātināta popreli- ģija, ir pretrunā ar kristiešu reliģisko un soci­ālo atbildību. Kaut arī «Jēzus revolucionāri» un «apgaismotā svētdomāšana» aicina atdzīvināt askētismu, Bergeram tomēr neiet pie sirds viņu saistība ar kontrkultūru, no kuras viņi ir iz­auguši.

«Derības dievs no mums prasa,» akcentē amerikāņu teologs, «lai mēs strādātu šai pa- •saulē, lai censtos iznīdēt netaisnību un mazi­nāt trūkumu.» 4 Tieši tāpēc ir svarīgi stāties pretī dažādām misticiskām mācībām. Šodien vērojamā sātaniskā «mūsdienu apziņas porno­grāfija», kas izpaužas kā aizraušanās ar mis­tiku, okultismu, spriež Bergers, neliecina tikai par samaitātību vai morālo degradāciju, bet ir arī rezultāts transcendentā izspiešanai no mūs­dienu pasaules izjūtas. Bet, saskaņā ar Freidu, apspiestais (represētais) apziņas saturs neizbē­gami atdzimst, atklājas — kaut arī dīvainā veidā.

Kā redzam, Bergers izmanto psihoanalītisku argumentāciju. Viņš domā, ka atteikšanās no tradicionālās, gadsimtiem senās reliģiozitātes, jaunu, ekscentrisku ticības formu rašanās nav nekas cits kā pasaules uztveres izspiesto grē­cīgo elementu sublimēts rezultāts. Tātad tādas kustības kā «Kristus mānija», Austrumu kulti neatkarīgi no tā, ko tie sludina, ir turami aiz­domās. Aiz ārējās tiekšanās pie dieva šeit, pil­nīgi iespējams, parādīsies arī «slikta apziņa», kas izlauzusies no meklējošā gara dzīlēm.

Tātad īstenā reliģiozitāte vienādā mērā ir pretsvars gan sekularizācijai, gan «nepareizajai ticēšanai». Sekularizētās apziņas seklajai pa­saulei, saskaņā ar Bergeru, raksturīga «repre­sīva trivialitāte», tās «policija» (skolotāji, psihi­atri, žurnālisti un citi «mūsdienu kultūras apa­rāta inkvizitori») raugās, lai sabiedrībā ne- ieplūstu nekāda «kontrabanda», tas ir, priekš­stati par ārpus mūsu pasaules pastāvošo reali­tāti. Viņi izmanto apstākli, ka liberālie teologi un domātāji iecietīgi izturas pret sekularizāciju un pret «slikto reliģiozitāti», teiksim, «Kristus māniju» un okultismu.

Transcendentās idejas tomēr ielaužas pasaulē. Vēl vairāk, uzskata Bergers, «tuvojas īsteni reli­ģiska atdzimšana». Tās izpausmi viņš saskata reliģiozitātes atdzīvošanās procesā dažos «ne­gaidītos» iedzīvotāju slāņos, piemēram, buržuā­ziskajā skolu jaunatnē. Tātad, kaut arī misti­cisms ir izzūdoša parādība, tas tomēr ir patiesā reliģiskā triumfa sastāvdaļa, posms ceļā uz dzi­ļas atklāsmes apzināšanos, pakāpenisku gara attīrīšanos.

Bet kādā veidā tad triumfē reliģiozitāte, ko vajā liberālie teologi un izkropļo «modernie gara revolucionāri»? To sabiedrībai var uztiept valsts, kura ir aicināta sargāt nācijas tikumus. Cerētā atdzimšana tomēr var notikt arī bez buržuāziskās valsts piedalīšanās — kādu spon­tānu procesu rezultātā.

Būtībā Bergeram raksturīgas tās pašas no­skaņas, ar kurām saskārāmies, analizējot laicī­gās buržuāziskās koncepcijas. Viņam ir tā pati aklā ticība kaut kādām neatklātām mūsdienu kapitālistiskās civilizācijas iespējām, reanimēja­miem garīgajiem resursiem. Tās pašas labās vēlmes visiem spēkiem saglabāt tradicionālās baznīcas varu. Taču šī teoloģiskā utopija ir krasā pretrunā ar faktiem.

Tradicionālā reliģiozitāte neglābjami zaudē savas pozīcijas. Nekas to nespēj atdzīvināt, it īpaši, ja tā arī turpmāk diskreditēs «slikto reliģiozitāti». Liberālās un sīkburžuāziskās orientācijas teologu piedāvāto ceļu — rast iespējas «adoptēt» šīs negaidītās misticiskās at­vases, pieaudzējot tās vecajam institucionālās baznīcas stumbram, — neokonservatīvie domā­tāji kategoriski noraida.

Kas paliek neokonservatoru rīcībā? Vai nu ti- čība brīnumam, senajām baznīcas idejām, vai rūpes par parastās reliģiozitātes likteni, mis­ticisma prakses nosodīšana, atklāti norādot uz tā izskaužamajām sekām. Vai nu, visbeidzot, pārliecība, ka okultisms iznīks, pašiznīcināsies un tādējādi nostiprināsies tradicionālā reliģiozi­tāte.

Pirmo variantu mes ilustrējam ar Bergera at­ziņām. Otro variantu varētu atspoguļot, piemē­ram, teologa R. Zēnera uzskati, kurš enerģiski vēršas pret visu kontrkultūru un atsevišķiem neokristietības rituālās prakses aspektiem. Pēc viņa domām, virzoties pa narkotisko stāvokļu ceļu, nevar nonākt pie īstenās reliģiozitātes. Svētlaimīgais stāvoklis, ko piedāvā misticisms, neveicina ticības nostiprināšanos, kā uzskata krēslainās apziņas entuziasti, bet otrādi — «var postoši iedarboties uz kristietību, jo trauk­smainajai paaudzei tiek piedāvāts daudz pievil­cīgāks reliģijas tips nekā tradicionālā kristie­tība, kas nav spējīga sniegt neko līdzīgu» 5 .

Daudzi katoļu un protestantu teologi uzskata, ka neomistiķu kustībā jau sācies kritums. Tur­klāt viņi norāda, ka dieva taisīšanas virsotne jau bijusi sasniegta. Piemēram, Dž. Stilsons- Džuds no Augstākās teoloģiskās savienības (Kalifornija) nonācis pie secinājuma, ka «Jēzus revolūciju» izraisījušie apstākļi ir mainījušies. Tātad šai kustībai vairs nav perspektīvu. Pēc viņa domām, buržuāziskā sabiedrība un baznīca pilnībā spēj tikt galā ar pārejošo ligu, pašreizē­jais uzdevums ir nostiprināt institucionālo baz­nīcu, nosodīt modernās ķecerības.