Pjotrs Gurevičs - VAI MISTICISMA ATDZIMŠANA?

Misticisma pieaugums mūsdienu pasaulē ir cieši saistīts ar politisko cīņu. Raksturojot reli­ģijas nozīmi sabiedrības dzīvē, marksisti pa­rasti norāda uz tās depolitizējošo iedarbību. Aicinādama ticēt pārdabiskiem spēkiem, reliģija visvisādi novērš cilvēka uzmanību no sociāla­jiem sakariem, sabiedriskās aktivitātes. Sī depolitizējošā funkcija, protams, piemīt arī mūs­dienu misticismam. Taču svarīgi ir pievērst uz­manību jaunai likumsakarībai, kas atspoguļo okultisma tiešo un vispusīgo saistību ar poli­tiku, ar politiskajām sadursmēm.

Okultisma saites ar politiku ir visai elastīgas un daudzveidīgas. Pirmām kārtām tās izpaužas tādējādi, ka dažādi buržuāzijas idejiski poli­tiskie strāvojumi pamato un attīsta savus misti­cisma variantus. Sajā sakarā var minēt divus pašus spilgtākos piemērus. Vispirms tieša saikne ar politiku bija kontrkultūras piekritē­jiem, kas izvirzīja savu kreisi radikālo vēstures misticiskās izpratnes variantu.

Dieva meklēšanas noskaņu sociālie un ide­jiski teorētiskie pamati buržuāziskās sabiedrī­bas jaunatnes vidū sakņojas ne tikai jaunatnes kustības evolūcijas īpatnībās un konkrētajos virzienos, bet arī kapitālisma vispārējā sociāli politiskajā un garīgajā atmosfērā.

Protests pret kapitālistisko sistēmu izpaužas visdažādākajos veidos — sākot ar valdošās kultūras noliegumu un beidzot ar teorētiskiem aktiem, sākot ar dieva meklēšanu un beidzot ar strādnieku šķiras apzināto kustību pret valdošo kārtību. Buržuāziskie teorētiķi runā par mūs­dienu Rietumu jaunatnes totālo konformismu, par kreisi radikālā apziņas tipa pilnīgo iz­zušanu. Protams, politiskais protests pret kapi­tālismu nereti izpaužas mistificētā un kroplīgā veidā, kas var novest pie ekstrēmisma kāpi­nāšanās, pie dieva meklēšanas pastiprinā­šanās.

Pēc 60. gadu jaunatnes kustību apsīkuma pa­lielinājās divas Rietumu jaunatnes apziņai raksturīgas tendences. Viena tendence noveda pie novēršanās no politikas un reliģijas utt., bet otra — pastiprināja terorisma, kreisā ekstrē­misma izplatīšanos jaunatnes vidū. Kreisais ekstrēmisms ir kapitālistiskās sistēmas krīzes rezultāts un simptoms, kanāls, kas novada soci­ālo grupu neapmierinātību, izmisumu un dus­mas.

Jauniešiem raksturīgie dieva meklējumi ir mistificēta forma, kādā izpaužas politiskais pro­tests pret kapitālismu. Jaunie cilvēki ir vīlušies sabiedrības revolucionārās pārkārtošanas idejās un uzskata, ka jāsāk jauna dzīve, mainot savu iekšējo pasauli — cilvēka dvēseles dzīlēs atro­dot tās bagātības, ko atstūmusi muļķību radošā civilizācija. Misticiskās apziņas pārstāvji atklāti paziņo, ka atsakās no revolūcijas, ienīst revolu­cionāro patosu, ka politisko aktivitāti uzlūko par neauglīgu.

Turpretī aktivizējošās politiskās noskaņas pa­stiprinājušās citā idejiski politiskā strāvo­jumā — neokonservatīvismā. Tas atklāti intere­sējas par misticiskām vēsmām: pagātnes ideali- zāciju, Austrumu patriarhālo struktūru kultu, neuzticību izzinošajam prātam. Galēji labējie politiskie spēki cenšas radīt vērtīborientāciju jaunu kompleksu. Sajā nolūkā viņi izmanto politisko mitoloģiju, atdzīvina pašus reakcionā­rākos aizspriedumus. Turklāt neokonservatoru vidē, kā jau minējām, izplatās misticiskās antropoloģiskās koncepcijas.

Okultisma iejaukšanās politikā īpaši saska­tāma, aplūkojot antikomunistiskās noskaņas, ko kultivē mūnieši un viņiem līdzīgi sektanti. Dau­dzas kopienas atklāti pievienojas noteiktām politiskām platformām, kaut arī nereti pauž utopiskus vai eklektiskus uzskatus. Misticiskajā apziņā nostiprinās viedoklis, ka tieši misticisms dod idejisku impulsu dažādiem utopiskiem un ekstrēmiskiem virzieniem politikā.

Mūsdienu «pareģi» ir pārliecināti, ka politisko aktivitāti stimulē un iedvesmo misticiski meta- fiziski aicinājumi un lozungi — tādi kā «tūkstošgadu reihs», «dižā atteikšanās», «totālā atbrīvošanās». Mūsdienās izvērstajā politiskajā cīņā dažādi buržuāzijas slāņi atkal un atkal cenšas pamatot savas pozīcijas. Turklāt viņi ne­reti apelē pie idejiskiem kompleksiem ar misti- cisku ievirzi. Misticisma pieaugums tādējādi ir tieši atkarīgs no mūsdienu idejiski politiskajām kolīzijām.

Sis process atspoguļo arī kapitālistiskās sa­biedrības pasauluzskatisko krīzi. Buržuāziskā ideoloģija patlaban nejaudā izveidot viengaba­lainu, izvērstu realitātes ainu. Tā ir zaudējusi savu vēsturisko izskaidrošanas spēju. Tajā nav iedvesmojošu garīgo patiesību, cilvēkiem nozī­mīgu maksimu. To caurauž klajas manipulāci­jas, demagoģijas un necilvēcības gars.

Buržuāziskā ideoloģija ir zaudējusi savu rela­tīvo stabilitāti, to ārda iekšējās pretrunas, ko izraisa vispārējais apjukums, tradicionalo L ap­robēto «domas kodu» sabrukums, pastāvīgā ne­atbilstībā starp kapitālisma reālo praksi un tā modernizācijas ceļiem. Buržuāziskā pasaules uzskata iekšējās pretrunības rezultātā notiek viedokļu, ticību, noskaņu un dažādu idejisku plūsmu polarizācijas process.

Daudzi Rietumu sociologi šo situāciju vērtē apoloģiskā garā. Viņi runā nevis par kapitā­lisma ideoloģijas sabrukumu, bet par tā ieiešanu jaunā fāzē. Viņi šo mozaīku joprojām uzlūko par garīgās bagātības, idejiskā plurā­lisma, pasauluzskatisko meklējumu neapstrī­damu un nozīmīgu apliecinājumu. Buržuāziskās apziņas saskaldītību, uzskatu sajukumu viņi vērtē kā gara lidojumu, kas izraisa neizsme­ļamu sociālās rīcības bagātību.

Buržuāziskās sabiedrības ideoloģija ir ārkār­tīgi raiba un pretrunīga. Tajā ietilpst ne tikai dažādas sabiedriski politiskās noskaņas, bet arī dažādi idejiskie rosinātāji: no kontrkultūras līdz misticismam, no dieva meklēšanas līdz nūdis- mam, tas ir, aicinājumam pārvarēt kaunu un nomest savas drēbes. Visas šīs garīgās vēsmas veido dīvainu panorāmu, kurā iekļaujas negai­dītas, nereti arī kuriozas un groteskas orientā­cijas.

Misticisma kāpums ir tieši saistīts ar tā sau­camo reideoloģizācijas vilni. Buržuāziskie sociologi ir gatavi pamēļot, kādā idejiskā un kultūras strupceļā nonākuši kapitālistiskie Rie­tumi, par pašreizējo pasauluzskatisko vakuumu, par ticības krišanos. Taču šīs konstatācijas vi­ņiem nav vajadzīgas tādēļ, lai atmaskotu savu laiku nodzīvojušo sociālo iekārtu. Gluži pretēji, viņi ir pārliecināti, ka imperiālisma liktenis ir atkarīgs no tā, cik sekmīgi tiks apzināti un vē­lāk pārvarēti «reideoloģizācijas» izvēršanu kavējošie negatīvie procesi. Bet «reideoloģizācija» sniegšot jaunas, mūsdienu pasaules dina­mikai atbilstošas vērtības.

Buržuāziskie autori raksta par garīgo krīzi, par ticības izgaišanu, par apziņas pasauluzska- tisko «vakuumu» un «sairumu», Bet vai krīzes parādības liecina par nepieciešamību pēc «reideoloģizācijas», kas nāks «intelektuālā tuksneša» vietā? Bet vai modernajā «reideoloģi­zācijas» terminā neizpaužas specifiskā «cerības revolūcija» (Ē. Fromms), kas tieši robežojas ar misticismu?

Misticisma izvēršanās procesā skaidri izpau­žas ilgās pēc universālistiskas ideju sistēmas, bet pašreizējā buržuāziskā ideoloģija tāda nav. Modernās aizraušanās liecina par tādas pasaules izjūtas meklējumiem, kura ietvertu apzinātus mērķus, iedvesmojošus ideālus, morālās vērtī­bas. Agrāk šāds drošs patvērums kapitālistiskās sabiedrības masām bija reliģija. Tieši tā izstrā­dāja priekšstatu par dzīves harmoniju, par ze­mes eksistences jēgu, kas orientē uz «mūžīgo vērtību» izpratni. Taču tagad, kā jau minējām, tradicionālās reliģijas pozīcijas ir iedragātas. Garīdznieku un baznīcas liekulības un pērkamī- bas apzināšanās, tieksme atbrīvoties no mūž­seniem aizspriedumiem un māņticībām mudina cilvēkus uz meklējumiem. Glābiņu viņi saskata reliģijas modernizēšanā, iekšējās reliģijas poeti- zācijā; iekšējā reliģija tiek pretstatīta tradicionā­lajai, formālajai ticībai. Taču oficiālās reliģijas prestiža kritums vienlīdz liecina ne tikai par reliģijas krīzi, bet arī par kapitālistiskās sabied­rības garīgo sajukumu.