Pjotrs Gurevičs - VAI MISTICISMA ATDZIMŠANA?

Netradicionālā reliģiozitāte šodien zināmā mērā ir dažādu idejisko un kultūras plūsmu pašā epicentrā. Ar savu iekšējo patosu tā, da­biski, ir ietekmējusi mūsdienu laikmeta pasaul­uzskatisko kultūru: no vienas puses, tā atspo­guļo tradicionālo reliģisko uzskatu norietu, bet no otras puses — jaunāko misticisko meklējumu panīkumu.

«… Manu acu priekšā ir gravīra, kas ilustrē Džona Buņjana alegoriju «Piligrima ceļojums uz Debesu Valstību». Tajā attēlots smejošs cil­vēks, kura kāja pārkārusies pāri kraujai. Viņš ar spieķi ripina lejā pie kājām gulošos akmenti­ņus. Gravīrai dots nosaukums «Ateists».»

Tās ir rindas no kādas lasītāja vēstules. Kad bija iznākušas manas grāmatas «Vai mesija iz­glābs?» un «Ticīgie bez baznīcas», es saņēmu ne mazums atsauksmju. Ar dažiem lasītājiem es joprojām sarakstos, tomēr ne vienmēr iespējams apmierināt ziņkāri, atbildot uz vēstulēm, kuras ir bēdu pilnas, kurās izteikta piekrišana vai, gluži otrādi, izpaužas nokaitinātība.

Vēstuļu tonis ir saprotams: ak, redz, kāds jūs esat, nekam neticat — ne atnācējiem no kos­mosa, ne telepātiem, ne brīnumainai izdziedinā­šanai, ne dievlūgšanas vīrakam. Ja kāds, lasī­dams grāmatas, autorā sazīmējis Neticīgo Tomu, tad viņam svarīgi ir tikai, lai autors pa­stāsta par brīnumiem, izkliedē rutīnas pilno dienu pelēcību.

Jau Kants ievēroja: pastāv divi aizsprie­dumi — neticēt nekam un ticēt visam, par ko klīst valodas. Abi varianti ir bezjēdzīgi. Vēl Kants pasvītroja: pastāv divi brīnumi — zvaigžņotā debess virs mums un tikumiskais likums mūsos.

Ticībā cilvēks smeļas spēku savai dzīvei. Bez tās nav pieejami cilvēka esamības avoti. Ticība piepilda personības slēptākās dzīles. Bez tas nav iespējams apjēgt nākotni.

Mēs ticam prāta visvarenībai. Cilvēciskas iz­ziņas iespējām. Tam, ka cilvēka prāts, kā akcen­tēja V. I. Ļeņins, atklās vēl daudz dīvainu pa­rādību. Mēs ticam cilvēku neizsīkstošajiem ra­došajiem spēkiem. Iespējām ielauzties cilvēka apziņas dzīlēs. Mūžīgo vērtību apgarotībai. Kosmisko tāļu apgūšanai. Kontaktiem ar domā­jošām būtnēm no citām planētām. Cilvēka trauksmainā gara triumfam.

«Dzīvība izcēlās pirms trim miljardiem gadu,» raksta franču rakstnieks Ervē Bazēns. «Taču mēs eksistējam tikai trīs miljonus gadu. Vēsture ilgst vienīgi sešus tūkstošus gadu. Mū­sos izzūd antropoīds. Un sākas cilvēks.» 1

Noslēpumainības izjūta ir skaists un dziļš pārdzīvojums, uz ko spējīgs tikai cilvēks. Tie ir Alberta Einšteina vārdi. Sīs grāmatas uzdevums nebūt nav noplicināt dzīvi, parādīt ticības bez- jēdzīgumu. Protams, nav arī — izsmiet neofīta jūtas, paņirgāties par ticīgā ekstāzi lūgsnās.

Taču autors ir pārliecināts, ka misticiskā mētāšanās ir mūsdienu pasaules nelaime. Tā liecina par mūsu laika mokošajiem, grūti at­risināmajiem jautājumiem. Tieksme pēc okul­tisma nav slimīgas apziņas vai iztēles produkts. Sī stabilā garīgā fenomena fonā ir sarežģītas problēmas, idejisko cīņu vētras.

Tāpēc, parādot misticisma iedabu, ne tikai jāapraksta kādi ticības fenomeni, bet arī jāana­lizē to sociālās funkcijas, plaši jāizmanto vēs­tures filozofijas atziņas, lai pētītu esamības un apziņas noslēpumus. Reliģija kopumā sniedz izkropļotu īstenības ainu. Tā tomēr cenšas at­saukties uz cilvēku garīgajām vajadzībām. Tā­tad misticisma kritiskais aplūkojums iespējams, tikai meklējot citas garīgās vērtības, kas ap­mierinātu mūsdienu cilvēka prasības un vaja­dzības un neliktu viņam pievērsties misticis­mam.

Ateisma pievilcības spēks neslēpjas ideālu trūkumā. Bezdievība bez vērtīborientācijām, spārnojošām patiesībām, humānistiskā patosa var nest tikai ļaunumu. Mūsu pasaules uzskatu caurauž aktīva cilvēkmīlestība, ticība personības milzīgajām radošajām iespējām. Reliģijas sa­kramentiem tā pretstata reālus, šīspasaules ideālus.

Antonio Gramši reliģiju dēvēja par pašu lie­lāko avantūru un pašu lielāko «utopiju», kādu cilvēce kolektīvi radījusi. 2 Mūsdienu misticisms arī ir grandioza avantūra. Tā «pareģu» rīcībā ir sarežģīta iedvesmošanas psihotehnika. Viņi vē­las, lai aptumšotā apziņa vadītu mūsu dzīvi. Taču šī šķietamā bagātība var pārvērsties par sauju pīšļu. Tā var nest pasaulei šausmas un izmisumu.

«Miljoniem fizisku sērgu, varmācību, neķīt­rību un grēku,» savulaik skaidroja V. I. Ļeņins, «pūlis atmasko daudz vieglāk, un tāpēc tie ir daudz mazāk bīstami nekā smalkā, garīgā, vis­krāšņākajos «idejiskajos» tērpos ģērbtā ideja par dieviņu.» 3

I nodaļa NEPRĀTA VIĻŅI

6. Markss Ķ., Engelss F. Darbu izlase trīs sējumos. — R., 1979, 1. sēj., 115. lpp.

12. Engelss F. Zemnieku karš Vācijā. —■ R., 1954., 30. lpp.

Debus A. Man and Nature in the Renaissance. — Cambridge, 1978.

15. Bergman M. Hieronimus Bosch and AIchemy. — Stockholm, 1979

16. Rlcher J. Aspects esotēriaues de l'oeuvre littēraire. — P„ 1980.

17. Koyre A. Mystiques, spirituels, alchimistes du XVI-e siēcle Allemand. — P., 1981.

18. Halbronn J. Les historiens des sciences face ā l'acti- vitē astrologique de Kēpler. — Comptes rendus du 104-e Congrēs national des sociētēs savantes. P., 1979, p. 139—140.

19. Jlocea A. . ScTeTHKa Bo3pojK,neHHH. — M., 1982, c. 492.

20. Kirsch L. Demonology and science during the scienti- fic revolution. — Journal of the History of the Beha- vioral Sciences. Brandon, 1980, vol. 16, N 4, p. 359— 368.

II nodaļa TICĪBAS FENOMENOLOĢIJA

1. Kūht M. Cot. B 6-th t. — M., 1964, t. 2, c. 334.

2. Turpat, 347. lpp.

3. Turpat, 367. lpp.

4. Turpat, 320. lpp.

5. Mydpaaeū H. C. IlpodjieMa pauHOHaJībnoro h Hppa- UHOHajībHoro: aHTHHHocīb, cpeaHeBOKOBbe. — Bonpocu $hfl0c0(ļ)hh, 1982, Ka 9, c. 108.

6. U,eeūa C. Co6p. cot. B 7-mh t., t. 6, c. 6.

7. Toqueville A. de. De la dēmocratie en Amērique. — L„ 1961, p. 138.

8. U.eeuz C. Co6p. cot. B 7-mh t„ t. 6, c. 45.

9. Sk. turpat, 10. lpp.

10. Sk., piemēram: Mutpoxuh JI. H. FIoHHTHe pejmrHH y K. MapKca. — Bonpocbi $hjioco4>hh, 1983, Ns 8; riuuļUK 10. E. CTaHOBJieHHe aTeH3Ma K. MapKca h . SHreJibca. — M., 1983, h ap.

11. Markss Ķ., Engelss F. Darbu izlase trijos sējumos. — R„ 1979, 1. sēj., 429. lpp.

12. Sīkāk sk.: rt/peeuH 77. C. CouHaJībHaa MHtļiojioniH. — M., 1983.

13. Engelss F. Zemnieku karš Vācijā. — R., 1954, 29. lpp.

14. Turpat.

15. Turpat.

16. MapKC K„ SmeAbc

17. illaeaem

18. Mūhh T. IlHCbMa. — M., 1975, c. 61—62.

III nodaļa MISTISKO AUSTRUMU GAISMA

1. Keijserling G. The Travel Diary of a Philosopher. — L., 1925, vol. 2, p. 364.

2. Needlman I. The New Religions. — N. Y., 1977, p. 218—226.

3. Steiner R. Makrokosmos und Mikrokosmos. — Dor- nach, 1962, S. 230.

4. Sīkāk par to sk.: rypeeui U. C. KpHTHiecKHfi aHajM3 6yp>Kya3Hhix KOHiienu.HH KyjibTypHoro pa3BHTHH ocbo- 6oahbihhxch hapoaob. — b kh.: Eopb6a hfleā b co- BpeMeHHOM MHpe. — M., 1978, t. 3, c. 244—259.

5. Ļenins V. I. Raksti, 18. sēj., 138. lpp.

6. Evans Ch. Cults of Unreason. — N. Y., 1974.

7. JļUAbTeŪ B. CymHOCTb (ļ>HJIOCO(ļ)HH. — B kh.: Ohjioco- (ļ)hh b CHCTeMaTHHeCKOM H3JIO>KeHHH. — Cn6., 1909, c. 29.

8. JĪMeMC B. MHoroo6pa3He peflnrH03Horo ontiTa. — M., 1910, c. 368—369.

9. Taepu3HH F. M. 4)eH0MeH0J!0rHiecKHH «aHTHncnxojio- TH3M» II npOČJieMa HHTyHUHH B 3K3HCTeHUHajIH3Me. — B c6.: OH^OCO(ļ)H5I MapKCH3Ma H 3K3HCTeHUHaJIH3M. —