Pjotrs Gurevičs - VAI MISTICISMA ATDZIMŠANA?

Jauno cilvēku ģimenēs nav ciešu garīgu saišu. Kā akcentē Heflijs, pāriem, kas šodien dzīvo kopā, savstarpējās attiecības tikai ne­daudz pārsniedz kopējās īres maksāšanas ietva­rus. Katrs no laulātajiem var aiziet, kad vien vēlas. Nav nejaušība, ka kulta grupas uzņemas ģimenes funkcijas. Tās rada uzticības, tuvības, emocionālās atklātības atmosfēru, kuras tik ļoti pietrūkst reālajā mājas šūniņā. Lūk, kāpēc daudzu sektu nosaukumos patlaban ir vārds «ģimene» — «Mīlestības ģimene» («Armage- dona baznīca»), «C. Mensona ģimene», kurā ietilpa galvenokārt meitenes, kas bija nogalinā­jušas valstī ievērojamus, «uzplaukumu» simboli­zējošus cilvēkus, «Dieva bērni» u. c.

Buržuāziskie pētnieki, mēģinādami izskaidrot masu reliģiozitātes parādību, atsaucas arī uz izglītības krīzi kapitālistiskajā pasaulē. Mācības ir paredzētas jauno cilvēku pielāgošanai valsts monopolistiskās organizācijas prasībām. Taču pēc izglītības iegūšanas jaunieši bieži ir bez darba. Viņi ir spiesti piemēroties biznesa pa­saulē valdošajām ekspluatācijas, sāncensības at­tiecībām. Izglītību caurauž dehumanizācijas un depersonalizācijas gars. Arī šeit izpaužas in­dividuālās saskarsmes deficīts, kura tik ļoti va­jadzīga jauniem cilvēkiem.

Visa buržuāziskās sabiedrības lietišķi prag­matiskā atmosfēra atsaldē cilvēku attiecības, liedz tām siltumu, emocionalitāti, nesavtīgumu. Kapitālistiskās pasaules ierindas pilsoņu saites ir merkantilas, aprēķina noteiktas. Tieši tāpēc kā reakcija uz sociālo sakaru vienkāršošanos, noplicināšanos jauniešu apziņā radies afek- tīvi erotiskās tuvības, kopīgas lūgsnu ekstāzes kults.

Amerikāņu politiskais darbinieks Dž. Gārders akcentē, ka mūsdienu Amerikas morālais gars ir ārkārtīgi zems salīdzinājumā ar citiem laik­metiem. Buržuāziskā ētika, kas izaugusi uz komerciāla pamata, par tikumisku uzskata visu to, kas sekmē panākumus. Tāpēc tai nav stin­gru un attaisnojamu kritēriju. Sāda tikumība rada ilgas pēc absolūtām vērtībām, svētuma. Tas neapšaubāmi pastiprina tieksmi pēc reli­ģiskajiem uzskatiem.

Darbā «Profānu kultūra» angļu sociologs P. Viliss cēloni, kāpēc mūsdienu Rietumu jau­natne aizraujas ar misticismu, saskata «tēvu un dēlu» konfliktā, domstarpības starp dažadiem buržuāzijas šķiras slāņiem. 7

Ievērodami dažus reālus procesus, kas iz­skaidro jauno cilvēku pieaugošo tieksmi pec mistikas, buržuāziskie pētnieki aprobežojas tikai ar atsevišķiem faktiem, bet neatsedz reliģiskas kustības saknes. Galveno uzmanību viņi pieverš jauniešu dievbijībai, bez ievērības atstājot faktu, ka pieaugošais misticisms nav aptvēris tikai jauno paaudzi vien. Daudzi buržuāziskie socio­logi reliģiozitātē saskata vienu no socializāci- jas faktoriem un misticismu vērtē kā šķēršļi, kas jaunatnei traucē «normāli» pielāgoties valdošajai lietu kārtībai. Būdami gatavi pa­strīdēties par dažiem krīzes procesiem, viņi iz­vairās runāt par sociālajiem cēloņiem, kas iz­raisījuši reliģisko rosību.

Galvenā uzmanība šādos pētījumos tiek pie- i vērsta sociāli psiholoģiskajam cilvēka rīcības aspektam. Bet par sociāli ekonomiskajiem, poli­tiskajiem, pasaules uzskata un sociālkulturāla- jiem faktoriem tiek runāts tikai garāmejot vai tie vispār netiek pieminēti.

Neapšaubāmi pamatcēlonis, kas izskaidro misticisko noskaņu kāpumu Rietumos, ir saistīts ar kapitālisma vispārējo krīzi. Sai formācijai piemīt iracionālisma gars, kas skaidri izpaužas ražošanas spēku neatbilstībā buržuāzisko sa­biedrisko attiecību raksturam. Kapitālistiskā sa­biedrība ir naidīga cilvēkam; to dziļi un kon­sekventi ir atklājuši marksisma-ļeņinisma klasiķi. Taču buržuāziskajā pasaulē indivīdu nospiež ne tikai īpašuma tips, kas strādniekus atsvešina no ražošanas līdzekļiem, viņam stāv pretī arī citas imperiālisma struktūras — teh­nika un birokrātija, kas aizvien lielākā mērā ir

naidīgas katram cilvēkam, jo tās iemieso šīs sa­biedrības destruktīvo funkciju un antihumāno saturu.

Mūsdienu buržuāziskā tehnoloģija pazemina cilvēku līdz mašīnas piedevas līmenim, regulē viņa dzīves ritmu, viņa vajadzības. Tā katru indivīdu padara par patērētāju, turklāt viena no šādas personas iezīmēm ir plaisa starp do­mām un jūtām, prāta un sirds disharmonija. Līdzās tehniskajam progresam noris visa mehā­niskā, tas ir, nedzīvā, bezpersoniskā, popularitā­tes pieaugums.

Pašreizējā kapitālisma krīze atšķiras no analoģiskiem procesiem, kas norisa pirms pus­gadsimta vai pat gadus desmit agrāk. Tai ir globāls raksturs. Senāk vēl varēja rasties ilūzi­jas, ka slimīgie procesi aptvēruši tikai atseviš­ķus buržuāziskās apziņas aspektus, bet tagad šīs ilūzijas ir izgaisušas. Krīze ir sarežģījusies. Izveidojušās ciešākas un reizē pretrunīgākas saites starp ekonomiku un sociāli politisko organizāciju, bāzes un virsbūves parādībām, sabiedrības materiālo un garīgo ideoloģisko dzīvi.

Kapitālisma krīze šobrīd skar visu tā sabied­risko struktūru. Sakņodamās ekonomiskajās pamatattiecībās, krīze vienlaikus aptver buržuā­ziskās pasaules sociālās, politiski ideoloģiskās un kultūras dzīves sfēras. Kapitālisma pamat- pretrunas — starp kapitālu un darbu, starp ražošanas sabiedrisko raksturu un privāto pie­savināšanās veidu — aizvien saasinās, sa­springst un nereti gūst iracionālu izpausmi.

Mūsdienu kapitālistiskajā pasaulē cilvēki jū­tas bezspēcīgi. Viņi zaudē ticību tam, ka paši spēj ietekmēt savu dzīvi. Inflāciju, noziedzības

pieaugumu, bezdarbu, starptautiskos konfliktus un citas mūsdienu buržuāziskās pasaules pro­blēmas taču atsevišķi indivīdi ar savu darbību nespēj iespaidot. Zaudējot izjūtu, ka pieder pie veseluma, viņi sāk justies anonīmi. Attiecības depersonalizējas, cilvēku saskarsme izirst. Rezultātā izgaist savu sakņu izjūta, saites starp paaudzēm.

Tas viss, protams, liecina par to, ka misti­cisma noteicošajiem pamatcēloņiem ir sociāli vēsturisks raksturs. Tie izaug no valsts mono­polistiskās organizācijas sociālo sakaru iracio­nālā rakstura. Buržuāziskās pasaules ierindas cilvēks sabiedriskās likumsakarības uztver kā kaut kādus aklus, cilvēkiem naidīgus spēkus.

Mūsu dienās priekšstati par vēstures procesa objektivitāti un sakarībām ir ievērojami rekon­struēti. Noraidīdami vēsturiskās attīstības ob­jektīvās likumsakarības un pamatus, buržuāzis­kie zinātnieki aizvien biežāk sākuši runāt par sabiedrisko notikumu neparedzamo un haotisko kustību. Tiek noliegti ne tikai vēstures procesa objektīvie, materiālie priekšnoteikumi, bet arī apšaubīts sabiedriskās attīstības vienotais soci­āli tikumiskais mērķis, katrs mēģinājums balstī­ties uz kādiem pastāvīgiem principiem, analizē­jot pagātnes un it īpaši mūsdienu laikmeta val­došās tendences. Rietumu pētnieki atsakās sais­tīt pagātnes vēsturi un tagadni kādā vienotā tikumiskā pasaules kārtībā. Viņi paziņo, ka vis­pasaules vēsturiskajam procesam nav nekādu reālu sakņu, likumsakarīga rakstura un tas ir līdzīgs Brauna kustībai.

Noliegdami vispasaules vēstures loģiskumu un runādami par kapitālistiskās sabiedrības piepešu katapultēšanos citā civilizācijā, buržuā­ziskie pētnieki pēc būtības izmanto iebiedēšanas mītu, kura mērķis ir veidot konservatīvi defen- slvu domāšanu. Patiesi, vai ir vērts izaicināt vēsturi, ja iepriekš zināms, kā viņi apgalvo, ka tajā valda patvaļa, subjektīva izdoma, neiedo­mājama apstākļu kombinēšanās? Vai ir vērts virzīt vēsturi uz nezināmo?