Pjotrs Gurevičs - VAI MISTICISMA ATDZIMŠANA?

Protams, A. Kestlera ieteikums ir pa pusei kuriozs. Viņš to jūt un tāpēc prāvā daļā no sa­vas grāmatas «Spoks mašīnā» polemizē ar iespējamiem oponentiem. Šādas mākslīgas mutācijas, viņš spriež, nav nekas jauns medicīnas vēsturē. Pasākumi pret endēmiskajām sli­mībām, teiksim, masveida vakcinēšana, kas ļā­vusi uzvarēt bakas, pēc būtības ir visai līdzīgi mākslīgai mutācijai.

Ķestlers uzskata, ka viņa brīnumainajai tab­letei nav nekā kopēja ar eigēniku, neiroķirur- ģisko kontroli un uzvedības modifikāciju, kas manipulē ar cilvēka iedabu un pazemo viņa pašcieņu. Bet kur ir atšķirība? Izrādās, šajos gadījumos pie varas esošo ekspertu kasta var­darbīgi uzspiežot «baram» domāšanas un rīcī­bas trafaretus. Bet ar tabletēm viss būšot citā­dāk. Tās cilvēki paši labprātīgi prasīs. Tās iedarbosies labdabīgi, izraisīs patīkamu sajūtu. Visbeidzot radīsies mode, un nevajag ignorēt tās hipnotisko ietekmi.

Izsmēlis visus argumentus, Ķestlers izsaucas: viņa ideju taču spārno kāda mistiska dziņa! To taču vainago tradicionālais mitoloģiski poētis­kais oreols. Iedomājieties tikai, gadsimtiem ilgi alķīmiķi meklēja dzīvības eliksīru. Protams, tablete nedāvā nemirstību. Taču tā sola zināmu pārvērtību. Tātad vairs nebūsim maniaki, šizo- frēniķi un neprātīgā cilvēka labā pārtapsim par labsirdīgiem vilkačiem.

A. Kestlera un citu buržuāzisko autoru antro­poloģiskās idejas patlaban guvušas atzinību tā saucamo neokonservatoru aprindās. Pamatojot sociālo konformismu restaurācijas garā, šīs orientācijas ideologi plaši izmanto filozofiskās antropoloģijas, psihoanalīzes un citu pasaul- uzskatisku virzienu datus, kas traktē dažādas cilvēka dabas problēmas.

Daudzās zemēs straumēm vien parādījušās grāmatas, kurās tiek apgalvots, ka cilvēka bio­loģiskajai sugai piemīt iedzimti garīgi un psi­

hiski defekti. Viņš ir agresīvs, viegli nonāk līdz bīstamiem afektiem, organiski nav spējīgs uz motivētu, pārdomātu rīcību. Jo daudzu gramatu autori spriež, ka cilvēks nav izmācāms, viņš slimo ar sava veida šizofrēniju, atrodas deģe­nerācijas stadijā.

Kam vajadzīga tik nīgra sevis šaustīšana? Sos pētījumus vispārina savdabīga vēstures filozofija. Tā secina, ka graujošie spēki cilvēka tik klaji neparādījās tikmēr, kamēr viņa rīcību regulēja tradicionālie mehānismi: ģimenes gal­vas bargā autoritāte, valsts audzinošā loma, baznīcas tēvišķās rūpes. Bet tad straujā pro­gresa gaitā šīs struktūras sabruka. Tagad ne­viens netraucē mīnas pulksteņa mehānismam skaitīt liktenīgos mirkļus. Glābiņš ir tikai viens: jāatjauno iepriekšējās cilvēku kopdzīves formas_, jāatgriež dzīvē spēka un piespiešanas stingra autoritāte.

Tātad neokonservatori domā, ka cilvēce savā sociālajā attīstībā aiztraukusies aplamā vir­zienā, jo ideologi aizmirsuši par mūsdienu antropoloģijas datiem, neņem vērā tos savās programmās. Visas sociālās platformas, prāto neokonservatori, jāpārskata no cilvēka antropo­loģiskās iedabas redzes viedokļa.

Civilizācija, viņi apgalvo, atbrīvo cilvēku no instinktīvajām rīcības formām, uzspiežot cilvēka sākotnējai iedabai svešus rīcības šablonus, kas viņu apdraudētu ar savu iznīcinošo spēku. Jo tālāk virzās vēsture, jo sliktāk cilvēkam, jo aiz­vien skaidrāk izpaužas pretrunas, kas izriet no cilvēka un viņa sociālo valgu nesavienojamības. Cilvēks dzīvo pastāvīgā nesaskaņā starp garu un dabu. Kamēr pastāvēja zināmas tradicionā­las un patriarhālas saites, kamēr cilvēkus regu­lēja rupjš spēks, kas viņus piespieda iegrožot savas vēlmes, minētā nesaderība izpaudās tik tikko. Bet, pazūdot, sairstot tradicionālajām sa­biedrībām, aizvien vairāk sāka koncentrēties tā postošā enerģija, kuras uzbangojumi šodien kļu­vuši tik acīm redzami. Glābt cilvēci, kā uzskata neokonservatori, var, tikai atdzīvinot patriarhā­lās struktūras, tradicionālos sakarus. No šejie­nes izriet viņu sludinātais ģimenes kults. Būtu naivi domāt, ka saasinātā interese par šo te­matu atspoguļo viņu rūpes atjaunot kapitā­lisma sagandētās tikumiskās attiecības.

Lietas būtība ir tā, ka neokonservatori autori­tāra tipa ģimenē saskata sabiedriskās uzbūves modeli, kas visvairāk atbilst cilvēka dabai. Stingrs lomu sadalījums, barga disciplīna, ne­mitīgas tēvišķas raizes savienojumā ar sodiem par citādāku domāšanu, par baušļu pārkāpšanu, bezierunu pakļaušanās tradīcijām, cieņa pret senajām gudrībām, akla padevība autoritātes priekšā — šādas īpašības viņi vēlētos iepotēt sabiedriskajam organismam.

Antropoloģiskās idejas iedvesmojušas arī tā saucamos «jaunos labējos». Jaunākajos biolo­ģiskajos pētījumos viņi bija saskatījuši aicinā­jumu uz patvaļīgu, neviena nenoteiktu sabied­risko aktivitāti, uz absolūti patvaļīgu vēstures darināšanu. «Jaunie labējie» vēršas pret tiem, kas atsakās ņemt vērā cilvēka bioloģisko iedabu. Taču viņi polemizē arī ar tiem, kas cilvēka iz­pēti gribētu ierobežot tikai ar dabas sfēru. Lūk, kāpēc šīs orientācijas ideologi paziņo, ka «cil­vēks ir pasaulei atklāta, neorientēta būtne» 12 .

Bet tas nozīmē, ka viņu var orientēt, kurp vien vajadzīgs. Viņam taču nav pozitīvu biolo­ģisku ieviržu, viņam nav specifisku saišu ar kādu noteiktu vidi. Tātad, secina «jaunie labē­jie», nav ari nedabiska cilvēka, nedabisku li­kumu, nedabiskas kārtības. Viss cilvēkam specifiskais nāk nevis no dabas, bet no kultūras, nevis no bioloģijas, bet no vēstures. «Jaunie labējie» noliedz jebkādu determinismu — bio­loģijas, rases, šķiras, ekonomikas, dzimuma, struktūras un pat jebkuras metafiziskas dievī­bas determinismu. Bet tas nozīmē, ka cilvēkam ir absolūta rīcības brīvība. Viņš var iznīcināt pastāvošos sociālos institūtus un atjaunot iepriekšējos. Viņš var darīt visu, kas ienāk prātā. Skaidrs, pie kā ved šādi aicinājumi.

Skumjais skats uz cilvēka dabu ietekmējis arī liberālo apziņu un pat humānistiskās koncepci­jas, kuras iedvesmo protests pret valsts mono­polistisko organizāciju. Brīvības aicinājumu vietā aizvien biežāk atskan balsis par «perso­niskās brīvības» nastu, par nespēju plānot in­dividuālo dzīvi. Vienkāršā ierindas cilvēka «bēg­šana no brīvības» kļuvusi par valdošo sižetu buržuāziskajā apziņā. Personības drosme, pat­stāvība šodien tiek traktēta ar maniakālas, bez­atbildīgas aktivitātes terminiem, bet indivīda pārdomātās, apzinātās dzīves rezultāti tiek iz­prasti kā «dievišķās radības» sākotnējā grēcī­guma sekas, par ko tik daudz skandējuši baz­nīcas kalpi.

Pesimistiskajam viedoklim par «domājošo niedri» pieslejas arī kreiso radikāļu apziņa. Arī viņi ir pārliecināti, ka cilvēku fatāli inficējis grēcīgums. Taču līdzēt viņam var tikai «misti- ciskā visazināšana». Bet kas no viņa paliek pāri, ja nerunājam par tradicionālajām, humā­nistiskajām vērtībām? Kāds ir misticisma likte­nis?

Un es rādīšu tev kaut ko citādu nekā

Tava ēna, kas rītos soļo aiz tevis,

Vai tava ēna, kas vakaros sniedzas tev pretī;

Es parādīšu tev šausmas riekšavā pīšļu.

T. S. Eliots

Pusotru gadu pirms nāves C. Darvins nosū­tīja vēstuli K. Marksam. Tajā bija teikts: «Bū­dams pārliecināts domas brīvības piekritējs vi­sos jautājumos, es tomēr uzskatu (pareizi vai nepareizi, vienalga), ka tieši argumenti pret kristietību un teismu diez vai kaut cik ietekmēs publiku un ka vislielāko labumu domas brīvībai sniegs pakāpeniska prātu apgaismošana zināt­nes progresa rezultātā. Tāpēc es vienmēr apzi­nāti esmu izvairījies rakstīt par reliģiju un ap­robežoju sevi ar zinātnes jomu.»