Pjotrs Gurevičs - VAI MISTICISMA ATDZIMŠANA?

Tiešām daudzi instinktīvi aizliegumi cilvēkam ir pavājinājušies, jo viņam nav iedzimtas pro­grammas. Taču, balstoties uz šo pamatu, ne­drīkst runāt par cilvēka neizskaužamo neparei­zību. A. Kestlers apzināti apiet faktus, kas lie­cina, ka pagātnē ciltis praktizējušas tā sauca­mos simboliskos karus. Siem rituāliem cilvēku sabiedrībā acīmredzot bijušas tādas pašas funk­cijas kā dzīvnieku pasaulē: novērst reālu asins­izliešanu, izvairīties no upuriem. Kur te ir iedzimtā nežēlība, fatālā nosliece uz pašiznīci- nāšanos, par ko prāto Kestlers?

A. Kestlers pamatīgi apraksta vēl vienu simptomu — pastāvīgo karu sugas iekšienē un tā izpausmes, proti, masu represijas un geno­cīdu. Ko lai saka, kari tiešām gājuši līdzi cilvē­ces vēsturei no paša sākuma. Taču arī attiecībā uz šo pietiekami drūmo faktu jāizdara korekci­jas. Kestlers uzskata, ka cilvēce nekad neatbrī­vosies no savstarpējās iznīcināšanas. Marksisti turpretī ir pārliecināti, ka saprāts spēj iegrožot aklos, postošos spēkus, uz visiem laikiem no­vērst vispārējās bojāejas murgus.

Cilvēces vēsture satur ne tikai visdižākos jaunrades faktus, izziņu, dzīves jēgas meklēju­mus. Tajā ir arī drūmas lappuses. Ja ir vēlēša­nās, tad pagājušo gadsimtu notikumus tenden­ciozi var iztēlot kā nejēdzīgu rīcību un aklu tieksmju virteni. Tieši tā būtībā dara A. Kest­lers, jo, līdzīgi citiem buržuāziskajiem zinātnie­kiem, pievērš uzmanību tikai vēsturiskā procesa negatīvajām pusēm.

Nav grūti ievērot mūsdienu dzīvē «izvirtušās loģikas» piemērus. Mūsu acu priekšā izvēršas ekoloģiskā katastrofa. Tikai pēdējos 100 gados vien izzudušas 75 zīdītāju sugas. Un jau šo­dien, pēc aptuveniem datiem, 600 dzīvnieku su­gas tiek vērtētas kā izmirstošas. Mūsu acu priekšā iet bojā meži, kas dod cilvēcei skābekli. Tropu mežiem jau nenovēršami draud pilnīgas iznīcināšanas briesmas.

Minot šādus faktus, buržuāziskie pētnieki, dabiski, tos traktē kā uzskatāmus cilvēka «garī­gās nepilnvērtības» piemērus. Taču viņi nerunā par to, ka tieši kapitālisms radījis nesaudzīgu attieksmi pret dabu, padarījis šādu attieksmi par tradīciju; tieši šī formācija par pilnīgi nor­mālu uzskatīja dabisko un cilvēcisko resursu nevaldāmu izšķērdēšanu.

Beidzot, cilvēka iedzimtā nepilnvērtība, pēc Kestlera domām, izpaužas kā pastāvīga plaisa starp viņa prātu un emocijām, starp kritiska­jām spējām un iracionālo pārliecību, ko diktē jūtas.

Cilvēka psihes racionālās un emocionālās sfē­ras attiecību problēma pēdējos gadu desmitos patiesi piesaistījusi speciālistu uzmanību. Mūs­dienu zinātne parāda, ka starp trim smadzeņu iecirkņiem, kas ir lielā mērā attīstīti jau dzīv­nieku līmenī, un tiem iecirkņiem, kas attīstīju­šies galvenokārt cilvēka darbības procesā, pa­stāv noteiktas strukturālas un funkcionālas at­šķirības. Taču Ķestlers šo domu noved līdz galējībai. Norādījis, ka filoģenētiski (tas ir, vēsturiskās attīstības procesā) daba apveltījusi cilvēku ar trim smadzenēm, Ķestlers gauži dramatizē šo faktu un apraksta neiedomājamas kolīzijas starp psihes sfērām.

Saskaņā ar biologa Maklīna versiju, uz kuru, viņš atsaucas, senākās no šīm smadzenēm ir rāpuļu smadzenes; otras ir mantotas no zemāka­jiem zīdītājiem, bet trešās — augstāko zīdītāju radītas, tās, kuras cilvēku padarīja par cilvēku. Un, lūk, iznāk, ka, noguldījis slimnīcas gultā slimnieku, ārsts vienlaikus izmeklē cilvēku,, zirgu un krokodilu.

Atbildot uz jautājumiem, kurus izvirzījis A. Kestlers, padomju zinātnieks P. Simonovs raksta: «Daudzie neiroatomu pētījumi uzskatāmi demonstrē to komplicētības un attīstības pro­cesu, kam bija pakļautas cilvēka smadzeņu zemgarozas daļas. Tātad priekšstats par cilvēka smadzenēm kā par reptiļa, pērtiķa un patlaban esošās cilvēku cilts pārstāvja smadzeņu mehā­nisku summu ir pārāk riskants metaforisks vei­dols, lai to varētu izmantot kā stingru zināt­nisku koncepciju.» 10

Polemizējot ar Kestleru, padomju speciālisti pasvītro, ka «altruistiskā» tendence visvairāk raksturīga cilvēkam. Tā radās dzīvnieku pa­saulē, bet vēlāk cilvēciskajā stadijā tā padziļi­nājās. Sis fakts liecina par to, ka evolūcijas ceļu līdz cilvēkam nedrīkst uzlūkot par kļūdainu strupceļu.

Visas koncepcijas, kas šodien izstrādātas filozofiskās antropoloģijas ietvaros, var reducēt uz trīs pamatpriekšstatiem. Saskaņā ar pirmo, cilvēks ir ļauns un alkatīgs pērtiķis, kurš mantojumā no dzīvnieciskajiem senčiem saņē­mis visu riebīgāko, kas uzkrājies dzīvnieku pa­saulē. Cita doktrīna ir it kā pretsvars minēta­jai un apgalvo, ka cilvēks ir sākotnēji labs, altruistisks, lēnprātīgs. Taču viņa dabiskie do­tumi esot nonākuši pretrunā ar civilizācijas at­tīstību. Tieši socialitāte ir postoši ietekmējusi cilvēka likteni, jo tā spieda viņu cīnīties par savu eksistenci. Tieši kultūras važas esot vāji­nājušas cilvēka dabiskās, instinktīvās īpašības, piemēram, notrulinājušas viņa aizsargāšanās jūtas. Lūk, kāpēc cilvēks iznīcina sev līdzīgos. Neviens taču nemēģinās noliegt faktu, ka no ak­mens cirvja līdz atombumbai saskatāma viena tendence — tieksme izrēķināties ar pārējiem civilizācijas brāļiem. Kains esot bijis pirmais slepkava tāpēc, ka abiem pēc dabas labajiem brāļiem kopības saites kļuvušas par apgrūtinā­jumu. Trešās doktrīnas piekritēji ir pārliecināti, ka cilvēks nav ne labs, ne ļauns. Viņu it kā var salīdzināt ar baltu papīra lapu, uz kuras daba un sabiedrība raksta jebkuru tekstu. Tā­dēļ «domājošā niedre» izturas kā varonis un kā gļēvulis, kā cīnītājs par taisnu lietu un kā bende, kā pašaizliedzīgs, labs cilvēks un kā ne­lietīgs egoists.

Neviena no šīm koncepcijām nav pieņemama, jo katra no tām cilvēka iedabu traktē vienpu­sīgi. Cilvēks nav ne dievs, ne ļaundaris, ne kritušais eņģelis. Viņu ir radījusi ilga biolo­ģiskā un sociālā attīstība, kura ietver ne tikai ieguvumus, bet arī zaudējumus, ne tikai cēlas vēlmes, bet arī neapzinātus instinktīvus dzenu­ļus, ne tikai saprātīgumu, bet arī dzīvniecisko sākumu.

Nav pamata idealizēt cilvēku, dievišķot katru viņa veikumu. Bet vēl jo vairāk nevajag zīmēt viņa «murgus» Gojas stilā. Cilvēks ir vienīgā būtne uz Zemes, kas spēj nesaudzīgi un reālis­tiski analizēt sevi pašu, apzināties ne tikai savu

darbu skaistumu, bet ari daudzu savu «akciju» postlgumu. Lūk, kāpēc marksisti viņā saskata nevis evolūcijas kļūdu, kas visu cilvēci var no­vest pie liktenīgas robežas, bet apzinātu, ra­došu būtni, kas spēj mainīt savas esamības sociālos apstākļus un reizē ar tiem arī sevi pašu.

A. Kestlers un citi Rietumu zinātnieki uz­skata, ka glābiņš var notikt, tikai spontāni mai­not cilvēka psihiskās spējas. Tikai šīs pārmai­ņas, kas pēc savām sekām ir līdzvērtīgas lielai bioloģiskai mutācijai, jaudās atbrīvot cilvēku, kā viņi domā, no šizofrēnijas, kas iespiedusies viņa augstākajā nervu darbībā. Taču evolūcijas pulksteņa rādītāji, brīdina Kestlers, «kustas lēni, bet cilvēcei nav laika gaidīt: pašlaik tā at­rodas bezprecedentā stāvoklī. Demogrāfiskā sprādziena, ekoloģiskās krīzes un, galvenais, masu iznīcināšanas ieroču radīšanas dēļ cilvēce ir uz bojāejas robežas, un, ja steidzami netiks izdziedēta cilvēku daba, viņi ņems galu.» 11

A. Kestlers piedāvā izdarīt mākslīgu, pielāgo­šanās spējas palielinošu mutāciju, kas varētu iestāties visas cilvēces apziņas pārkārtošanas un harmonizēšanas rezultātā, izmantojot mūs­dienu neirofarmakoloģijas sasniegumus. Tātad pienācis laiks sintezēt «tableti», kas ļaus prātam triumfēt pār instinktiem. Tieši tā var atjaunot evolūcijas gaitā zudušo balansu, saskaņot dažā­dos smadzeņu iecirkņus. Tikai tādā veidā cil­vēce izvairīsies no pašiznīcināšanās.