Pjotrs Gurevičs - VAI MISTICISMA ATDZIMŠANA?

Hellēniskais priekšstats par to, ka dzīvība korelējas ar cilvēka iedabu, tika atzīts arī Rene­sanses kultūrā. Sī laikmeta domātāji nešaubī­jās par to, ka cilvēka skaistums ir atbilstošs dievības skaistumam. Cilvēki tika vērtēti kā dabas un dieva labākie radījumi. Tika pasludi­nāts «cilvēciskā cilvēka» ideāls. Pretstatā Ro­mas katoļu baznīcas mācībai humānisti aizstā­vēja cilvēka pilnīgu piederību šai pasaulei. Šādi uzskati izplatījās arī zinātnē un reliģijā. Refor­mācija maina attieksmi pret cilvēka dabu. Lu­tera traktātu lappusēs skatāms cits cilvēka tēls. Rodas ideja par indivīda dabisko dotību attīstī­šanu. Tiek atmesta arī obligātā bezlaulība. Tiek ļauts apmierināt tās vajadzības, ko daba ieli­kusi cilvēkos.

Tādējādi mēs vēsturē redzam polārus vērtē­jumus par cilvēku. Tomēr mūsdienu priekšstati par Zemes dēla pagrimumu radikāli atšķiras no iepriekšējo gadsimtu idejām. Lieta tā, ka reli­ģija, atmaskodama miesas grēcīgumu, tomēr neapšaubīja cilvēka bioloģiskās iedabas pilnvēr­tību. Cilvēki taču radīti pēc dieva ģīmja un lī­dzības. Viņu nepilnību izraisījusi krišana grēkā, nevis pašam dieva radījumam piemītošie trū­kumi.

Ķermenis, šī īslaicīgā dvēseles mītne, ir grē­cīgs, saskaņā ar baznīcas mācību, nevis tādēļ, ka tas ir nepilnīgs, ka tam piemīt trūkumi. Cil­vēks no dieva ir saņēmis labu miesu, bet viņš ir aizmirsis dvēseli, noniecinājis garīgumu. Tieši šeit slēpjas viņa apgrēcība, nevis apstāklī, ka viņš ir sākotnēji «detektīvs», radīts pēc ne­veiksmīga projekta. Bet tieši šāda jēga ir cil­vēka diskreditācijai buržuāziskās apziņas jau­nākajās antropoloģiskajās versijās.

Tas mūsdienu antropoloģijas variants, kuru sludina jau minētais A. Ķestlers, cenšas pierā­dīt cilvēka iedabas «aplamību», izmantojot ne­vis reliģiskus, bet zinātniskus argumentus. Sa­protams, polemikā ar viņu nav vis jānoliedz iz­ziņas sasniegumi, dati, ko atklājusi bioloģija, fizioloģija un citas disciplīnas. Runa ir par kaut ko citu — par iegūto datu specifisko inter­pretāciju, par mēģinājumu uz to pamata veidot plašu ideoloģisku konstrukciju, kurā tiek misti­ficēti reālie fakti un likumsakarības. Tieši šajā ziņā A. Ķestlers un pārējie cilvēka iedabas «no­pēlēji» pelnījuši asu kritiku.

Cilvēka nocelšana no pjedestāla buržuāzis­kajā filozofijā pēdējos gadu desmitos noritējusi vairākās stadijās, pirms izveidojās totāls mīts

par viņa «pilnīgo nabadzību» un bankrotu, vis­pārējo nepilnvērtību un absolūto nolemtību bojāejai. Tieši šādā skatījumā uz cilvēku sav­dabīgā veidā tiek atdzīvināti gadsimtiem senie reliģiskie uzskati par dabas dēla nevērtību. Paradokss, mēs atkārtojam, ir tas, ka tagad pie šāda secinājuma nonākuši nevis teologi, bet buržuāziskie zinātnieki.

Pirmo triecienu cilvēkam izdarīja vācu filozo­fija XX gadsimta sākumā, kad radās saasināta interese par šo tematiku. Sajā gultnē 20. gados izveidojās filozofiskā antropoloģija. Pretendējot uz «mūžīgās problēmas» jaunu filozofisku ap­ceri, daudzi Rietumu filozofi, to skaitā M. 5ē- lers, A. Gēlens, M. Landmanis, A. Portmanis, E. Hengstenbergs, E. Rothakers, savāca plašu materiālu, kas raksturo cilvēka eksistenci, tā bioloģiskās iedabas īpatnības utt.

Filozofiskās antropoloģijas idejiskās saknes meklējamas dzīves filozofijā. Jau F. Nīče, viens no ievērojamākajiem dzīves filozofijas pārstāv­jiem, rakstīja: «..es pacēlu priekškaru, at­kailinot cilvēka samaitātību.» 1 Pēc Nīčes do­mām, cilvēks ir «neizveidojies dzīvnieks», «kaut kas līdz galam neattīstījies», bioloģiski izvirtis radījums, kam «nevajag vairoties». Tieši šīs at­ziņas kļuva par pamatu filozofiskās antropolo­ģijas pārstāvju vēlākajiem secinājumiem.

Iesākumā šī virziena pārstāvji nebūt nevēlē­jās iedvest sabiedriskajai apziņai domu par cil­vēka «pilnīgu krahu». Viņi pievērsa uzmanību vienīgi šīs būtnes zināmajai «nepietiekamībai», dažādām tā bioloģiskās iedabas īpatnībām. No­rādot uz noteiktu iezīmju trūkumu domājošās būtnes funkcionēšanā, filozofiskās antropoloģi­jas piekritēji no šī fakta vēl neizdarīja «galīgo slēdzienu». Gluži otrādi, viņi tiecās parādīt, kur un kā cilvēks kompensē šos trūkumus.

Piemēram, A. Gēlens bija pārliecināts, ka cil­vēkam ir vāji attīstīti instinkti. Tāpēc, filozofs uzskatīja, viņa dzīvnieciski bioloģiskā organizā­cija zināmā mērā ir «nekompensēta». Vienkārši runājot, viņš slikti «sakņojas» dabā. Taču Gē­lens nebūt nedomāja, ka tādēļ cilvēks ir nolemts bojāejai un kļūs par evolūcijas upuri. Gluži ot­rādi, Gēlens apgalvoja, ka cilvēks nav spējīgs dzīvot pēc gataviem dabas trafaretiem.

Gēlena un viņa domubiedru uzdevums bija parādīt zināmu nesaskaņu starp cilvēku kā sociālu būtni un dabu. Un tomēr viņi nosliecās par labu viedoklim, ka cilvēks pārsvarā ir dzīv­nieciska būtne, pilnīgs pašas dabas radījums. Šaurās bioloģiski psiholoģiskās pieejas mērķis bija parādīt jebkuras socialitātes kaitīgumu cilvēkiem. Ja jau cilvēks pieder pie dzīvnieku pasaules, tad diez vai viņš spēj pierast pie tām sociālās organizācijas formām, kas kļūst aiz­vien sarežģītākas un ierauj viņu neparastās sa­biedriskās eksistences formās.

Filozofiskie antropologi it kā brīdināja: socia- litāte kā dzelzs stīpa sasaista cilvēka dzīvnie­ciskos impulsus. Šodien šie valgi vēl nav nāvē­joši. Taču, ja sabiedrības kultūras organizācija ari turpmāk sazarosies, neņemot vērā dabas dēla bioloģiskās īpatnības, tad galu galā tas var izraisīt katastrofu. Instinkti nometīs sabied­riskās važas, pārkarsētais tvaiks izlauzīsies no katla.

Protams, cilvēks ar visu savu miesu un asi- nīrn pieder pie dabas. Neņemt vērā šo apstākli nozīmē ignorēt acīm redzamo. Cilvēka dabiskās īpašības izpaužas jo skaidri. Tāpēc būtu nepa­reizi dabisko un bioloģisko attēlot kā kaut kādu otršķirīgu parādību cilvēkā un, galvenais, kā nesaistītu ar viņa sociālo dimensiju. Tomēr «marksisms, kas pirmais noskaidrojis cilvēka sociālās būtības īstenās iezīmes, iznīcinoši kriti­zēja visvisādas bioloģizējošās koncepcijas, ku­ras sociālās īpašības un likumsakarības redu­cēja uz bioloģiskām, un reizē kritizēja arī buržuāziskajai apziņai raksturīgo patērnieciski pragmatisko dabas un tai skaitā arī cilvēka iedabas traktējumu» 2 .

Bet filozofiskie antropologi apgalvo: kaut art cilvēka instinktīvajai iedabai nepiemīt vajadzī­gās, daudzpusīgās īpašības, tā viņam tomēr ir drošāks balsts nekā socialitāte. «Dzīvnieku, ģinti, indivīdu es dēvēju par samaitātu,» rakstīja Nīče, «ja viņš zaudē savus instinktus…» 3 Par šo neapzināto impulsu zušanu bēdājas arī filozofiskie antropologi.

Mūsdienu buržuāziskajā literatūrā skaidri re­dzama savdabīga instinktu mitoloģizācija. In­stinktos tiek saskatīts pamats iedzimtajām, stabilajām uzvedības formām, kas no cilvēka it kā neprasa «paaugstinātu līdzdarbību». Katrā indivīdā pārmantojoties sugas instinktiem, tie dzīvajai radībai nodrošina gandrīz vai somnam- bulisku esamību.

Instinkti tiešām programmē dzīvo būtņu rī­cību. Dzīvnieks labi orientējas viņam vajadzī­gajā sfērā. Putni bez jebkādiem navigācijas in­strumentiem pārvar milzīgus attālumus un ne­zaudē orientēšanās spēju. Zirneklis neapzināti darina nekļūdīgu ķeramtīklu. Zirgs bez kādas apmācīšanas atšķir ēdamos, ārstniecības un in­dīgos augus.