Pjotrs Gurevičs - VAI MISTICISMA ATDZIMŠANA?

Ne tikai Darvinam, bet arī daudziem citiem pagātnes zinātniekiem un domātājiem, sākot ar apgaismotājiem, šķita, ka izglītības izplatīša­nās, zinātnes mērogu paplašināšanās automā­tiski ierobežos reliģijas vietu un pat pilnīgi iz­nīcinās to. Misticisma pagrimums tieši tika saistīts ar teorētiskā pasaules uzskata nostipri­nāšanos. Taču sabiedriskās apziņas reālā dina­mika bija daudz sarežģītāka. XVIII gadsimta materiālistu un XIX gadsimta pozitīvistu pa­reģojumi, ka līdz ar zinātnes progresu aizsprie­dumi neizbēgami un likumsakarīgi izzudis, ne­piepildījās. Misticisma, māņticības un zinātnes savstarpējās attiecības nebūt nebija tādas, kā­das tās iedomājās Kondorsē un Konts.

Prāta gaisma, zinātnes attīstība paradoksālā veidā rada visneiedomājamākās, komplicētākās misticisma formas. «Cilvēki, kam piemīt vese­lais saprāts, nespēj saprast,» raksta Masačūset- sas Tehnoloģiskā institūta kibernētikas profe­sors Dž. Veizenbaums, «kā ASV prezidenta sieva var iesvētīt zemūdeni atbilstoši kristīga­jai tradīcijai, bet viņas vīrs — lielīties senātā, ka tikai šīs vienas zemūdenes raķetes var iz­nīcināt visu dzīvo (saglabājot tomēr materiālās vērtības) Padomju Savienības teritorijā.» 1

Dīvaina aina paveras mūsdienu pētniekiem. Aplūkosim, teiksim, Kaliforniju. Šeit dzīvo 20 miljoni cilvēku, no kuriem 9 tūkstoši ir profesionāli fiziķi un 30 tūkstoši — profesionāli astrologi. Atdzimst visdažādākās misticisma formas — pagāniskās un Austrumu, senās un vismūsdienīgākās. Rodas jaunas sektas, tiek iz­platīti visnegaidītākie manifesti.

«Piemēram, Rietumeiropā,» raksta J. Kagra- manovs, «atgriezti dzīvei daži senie pagāniskie kulti, tādi kā druīdisms, turklāt ar visiem to at­ribūtiem: koka elkiem, upurēšanu un rituālām dejām… Francijā un dažās citās zemēs atkal parādījušies templieši — jā, jā, tie paši temp- lieši (kurš gan kopš bērnu dienām nezin drūmo seru Briānu de Buagilferu no «Aivenho»!), ku­rus baznīca savulaik nolēma sadedzināšanai, sodīdama par buršanu… Dažas sektas tīksmi­nās par pilnīgi neiedomājamiem murgiem.» 2

Protams, buržuāziskie pētnieki paši cenšas at­klāt šīs iespaidīgās misticisma atdzimšanas cēloņus. Visbiežāk viņi to saista ar tradicionā­lās reliģiozitātes krīzi. Mūsdienu teologi daudz runā un raksta par baznīcas krīzi. Taču šo problēmu viņi traktē no šaurām, tendenciozām pozīcijām. Viņi prāto par dievbijības mazināša­nos, atsevišķām grūtībām un pretrunām, ko pārdzīvo šis sociālais institūts. Teologi ir ga­tavi atzīt, ka tradicionālā reliģiozitāte zaudē popularitāti. Taču šai atziņai nav radikāls raksturs, tā neattiecas uz problēmas būtību.

Kritizējot baznīcu par to, ka tā novērsusies no pasaulīgām problēmām, pārstājusi pildīt tiesiskās un citas funkcijas, neuzdrīkstas izstrā­dāt mūsdienīgāku pasaules ainu nekā tradicio­nālajos postulātos, Rietumu teologi tomēr ne­izvirza jautājumu par reliģijas «likvidāciju». Viņi to uzskata par mūžīgu, dzīvotspējīgu un neapšaubāmi atbilstošu cilvēka dziļākajām vajadzībām. Baznīcas krīze tiek izprasta vienīgi kā pagaidu grūtības, ko izraisījusi sabiedris­kās attīstības dinamika, kurai teologi nepaspēj līdzi.

Pēdējos gadu desmitos ne tikai Amerikas Sa­vienotajās Valstīs, bet arī Rietumeiropas ze­mēs iedzīvotāju reliģiozitātes līmenis krasi pa­zeminājies. Tā, piemēram, Francijā (Parīzē un piepilsētās) svētdienas mesas apmeklē tikai 10—12 procentu no visiem iedzīvotājiem, Spā­nijā — 17—20 procentu. Vismazāk dievbijīgi ir strādnieki. Francijā ticīgo strādnieku skaits veido 3—7 procentus, Spānijā Astūrijas kaln­raču vidū — 1—9 procentus. Lielbritānijā 1965.—1970. gadā anglikāņu baznīcu nesvina­mās dienās apmeklēja tikai 5 procenti iedzīvo­tāju. Samazinājušās laulību ceremonijas baz­nīcā — no 81,2 (1959) līdz 36,5 (1973), bet civillaulību skaits šajā laikposmā pieaudzis no 12,3 līdz 46,4 procentiem.

Vērtējot šos faktus, Rietumu teologi norāda uz tā saucamo ticības privatizēšanās procesu. Viņi akcentē — kaut arī daudzi cilvēki neiet uz dievkalpojumiem, nepiedalās reliģisko organizā­ciju rituālajā praksē, viņi tomēr joprojām ir ti­cīgi, lūdz dievu mājās, lasa Bībeli, bieži klausas radio raidītos dievkalpojumus un skatās tos televīzijā. No šejienes tiek izdarīts secinājums, ka baznīcai pašai jāizdara pirmais solis pretī dieva meklēšanai, jāņem vērā netradicionālās reliģiozitātes pieredze un jāizmanto tās ele­menti savā darbībā.

Rietumu teologi ignorē faktu, ka mūsdienu mistiķi noliedz atsevišķas kanoniskās ideju sis­tēmas, ticības aspektus, kulta darbības. Teologi nejaudā izvirzīt jautājumu plašāk — par oficiā­lās baznīcas nespēju apmierināt cilvēku garīgās vajadzības. Faktiski reliģijas krīze tagad aptver visas baznīcas aktivitātes sfēras — tās ideolo­ģiju, organizāciju, rituālo praksi, ceremonijas, saskarsmes formas ar «pasauli», vēsturisko lik­teni.

Teoloģiskā doma visai viennozīmīgi vērtē ne­tradicionālo reliģiozitāti. Pēc būtības, šīs idejis­kās strāvas tiek visai reti nosodītas. Daudz bie­žāk runa ir par to, kā jāizmanto misticisms, kādā virzienā jāpilnveido parastā baznīca, lai tā ievērotu nekonfesionālās ticības pieredzi.

Daži baznīcas darbinieki bez ierunām atbalsta «Kristus māniju», Austrumu kultus. Viņi atzi­nīgi vērtē pat buržuāziskās masu kultūras mēģinājumus radīt modernu reliģisko preču in­dustriju. Džinsi, krekliņi, uzlipināmās bildītes automašīnām, čemodāni, sporta preces, plates, žurnāli, kabatas formāta bībeles — visašī pro­dukcija tiek izprasta kā centieni iemūžināt dievu ticīgā dvēselē. Tiek uzskatīts, ka cilvēku, kam ir krustiņš, daudz vieglāk ievirzīt baznīcas klēpī nekā tādu, kas atsakās nēsāt krekliņu ar Kris­tus attēlu.

Savienotajās Valstīs un Kanādā vien pielikti milzu pūliņi, lai modernizētu kultu, iesaistītu masu informācijas līdzekļus «dieva vārda» iz­platīšanā. Atvērts vairāk nekā 5 tūkstoši «evaņģēlisko» grāmatveikalu. Sis skaits aizvien pieaug. Reliģiskajām pārraidēm komerciālajā televīzijā un radio 1978. gadā vien iztērēti 500 miljoni dolāru — 5 reizes vairāk nekā 1972. gadā. Evaņģēlisko baznīcu piekritēji ap­galvo, ka viņu radiopārraides klausās vidēji 115 miljoni cilvēku nedēļā un vēl 15 miljoni skatās televīzijas pārraides.

Divdesmit piecas televīzijas stacijas un 1200 radiostacijas gatavo tikai reliģiskās pār­raides. No simtiem lokālo un visnacionālo radiosprediķotāju pulka var izdalīt privileģētu grupu, kas, spriežot pēc ziņojumiem, saņem vai­rāk nekā 250 miljonu dolāru ienākumu. Televīzi­jas evaņģēlisti aizvien vairāk piesaista jaunat­nes uzmanību. Parādās jauni veiksmīgi sludinā­tāji, piemēram, Džerijs Folvels. Jaunie ļaudis drīzāk klausīsies «svaigu cilvēku» nekā, teiksim, atzīto televīzijas evaņģēlistu «superzvaigzni» Biliju Greiamu.

Rietumu teologi ar misticismu saista reliģijas prognostiskās problēmas. Viņi cenšas izprast, kā spēj noturēties «pagrīdes kristietība un Aus­trumu okultisms», kādas pārmaiņas skars oficiālo baznīcu, kāda būs reliģija gadsimta beigās. Domājot par šiem jautājumiem, ameri­kāņu teologs Pīters Bergers nonāk pie pārliecī­bas, ka katrā reliģiozitātē vienmēr ir divi pastā­vīgi elementi: baznīcas, institucionālā reliģiozi­tāte un «sociālā reliģija», ar kuru viņš saprot «maisījumu no ticējumiem un normām, kuras tiek uzskatītas par fundamentālām vērtībām amerikāņu politiskajā iekārtā». 3