Nadežda Tefi - Pagātnes pareģotājs

N. Tefi

Pagātnes pareģotājs

Izdevniecība «Liesma» Rīgā 1968

Kā lāpa no viena uz otru pārsvie­dās priecas vēsts, Un kā lāpas ikviens no tās savu guni dedza.

No teiksmām par pirmo kristiešu dzīvi

Samosovs stāvēja sadrūmis, skatījās uz diakonu, kas kvēpināja vīraku, un domās viņam sacīja: «Vicini, vi­cini, — domā, līdz arhierejam aizvicināsi? Gaidi vien!»

Viņš lēnām, bet noteikti ar elkoni pastūma nost bla­kus stāvošo puišeli, lai piesprauktos tuvāk priekšnie­kam, kas arī tepat pātaroja. Gribējās, lai viņu ierauga — tāpēc arī atnāca. Priekšnieks bija kopā ar sievu un sievasmāti.

«Sievu atvedis!» Samosovs pārkrustījās. «Ak tu mūli tāds, ak tu mūli! Pašai 40 mīļāko, bet atnākusi uz baz­nīcu. Kā vienmēr, izkrāsojusies. Kaut dieva priekšā būtu kaunējusies! Un viņš, muļķis, pūra dēļ apprecējās. Viņa, zināms, bija gājēja. Neies jau badu mirt!»

— Kristus ir augšāmcēlies! — priesteris pasludināja.

— Patiesi augšāmcēlies! — izjusti atbildēja Samo­sovs.

«Un sievasmāti atvedis! Nu kā lai neved! Atstās mā­jās — vai nu traukus sadauzīs, vai ugunsdrošo skapi

uzlauzīs. To vien šī zina kā ar meitām tirgoties. Sadzemdējusi kroples un tirgojas. Pat pieklājīgu cepuri vecenei nav nopirkušas! Tīši uzbāzušas galvā vecu galošu. Vi­siem par apsmieklu. Neko teikt! Parāda mātei godu. Lai nu kā, viņa taču jūs visas dzemdējusi! Tur nekā nevar grozīt! Vicini, vicini savu kvēpekli! Arhimandrīts! Domā, dabūsi metropoliju.»

Dievkalpojums beidzās. Samosovs godbijīgi pienāca klāt priekšniekam.

— Patiesi, he-he!

Viņi sabučojās.

Noskūpstīja roku priekšniecei. Noskūpstīja sievas­mātei.

— He .. . he! Kāds prieks redzēt šajā vienkāršu ļaužu pūlī nedziestošu ticību derībai… kura … Sieva? Nē, viņa, zināt, palika mājās saimniekot… īsta bībeles Marta.

Iznācis no baznīcas, Samosovs vēl kādu bridi jutās aizkustināts no sastapšanās ar priekšnieku un puķu ode­kolona smaržas ūsās. Bet pamazām viņš atjēdzās:

«Neielūdza vis uz lieldienu maltīti! Būtu papriecāju­šies . . . Stiepj roku pretī — lai bučo! Diez vai daudz gri­bētāju atradīsies.»

Samosovs pārnāca mājās.

Pie galda sieva un meita. Uz galda šķiņķis un pasha. Sievai ģīmis tāds, it kā viņu visu laiku lamātu: samul­sis un aizvainots. Meitas lielais deguns sašķiebies maz­liet uz labo pusi un pavilcis līdzi kreiso aci, kura šķielē un raugās aizdomu pilna.

Samosovs bridi padomāja: «Ehē! Iedomājušās, ka es šīm dāvanas nesīšu!»

Viņš piegāja pie galda un uzcirta ar dūri:

— Velns parauj! Kas jums atļāva bez manis sākt liel­dienu maltīti?

— Ko? — sieva brīnījās. — Mēs domājām, ka tu esi pie priekšnieka. Pats taču teici.. .

— Ne savās mājās nav miera, — Samosovs gandrīz vai apraudājās. Viņam ļoti gribējās šķiņķa, bet skandāla laikā ēst nepieklājās.

— Pasniedz man tēju manā istabā!

Noblaukšķēja durvis, un viņš aizgāja.

— Cits, no baznīcas pārnācis, būtu teicis: «Dievs svētī!» — sacīja meita, ar vienu aci šķielēdama uz māti, ar otru uz šķīvi. Bet pie mums jau nekas nav tā kā pie cilvēkiem!

— Par kuru tu to saki? — ar mākslotu ziņkāri jautāja māte. — Par tēvu? Kā tu drīksti apsmiet? Tēvs cauru dienu kā zirgs, muguru neatliecis, raksta, atnācis mājās paēst svētku maltīti, bet šī pat neiedomā pateikt: «Kris­tus ir augšāmcēlies!» Prātā tikai Andrejs Petrovičs. Esi jau gan tu viņam briesmīgi vajadzīga! Un ar ko tad tu domā pievilkt! Vai ar necienīgu izturēšanos pret vecā­kiem, ko? Meitene, kura sevi ciena, rūpējas, kā palīdzēt vecākiem, kā pašai nopelnīt naudu. Jūlija Pastrana, vai kā viņu tur … jau divus gadus uztur vecākus un palīdz radiniekiem.

— Bet vai tad es esmu vainīga, ka jūs man neesat devuši smalku audzināšanu. Ar smalku audzināšanu ļoti viegli gan sarakstīšanos uzsākt, gan visu ko.

Māte cienīgi piecēlās.

— Pasniedz tēju manā istabā! Paldies! Samaitāja svētkus.

Viņa aizgāja.

Līksmi apkārt skatīdamās, ar priekā kvēlojošu seju, istabā ienāca virtuvene, rokā nesdama sarkanu olu.

— Apsveicu, jaunkundz, ar Kristus augšāmcelšanos!

Lai dievs jums dod visu iabāko. Precinieku labu un jaunu, un naudīgu.

— Vācies pie velna! Bezkauņa tāda! Bāžas virsū!

— Kungs apžēlojies! — virtuvene kāpās atpakaļ. — Kāpēc tad tā? Nu kā lai nesaka cilvēkam: «Kristus ir augšāmcēlies!» Ģīmis man tiešām sarkans. Nav vārdam vietas. Visu dienu vārīju un cepu. No noguruma vien sa­sarku. Plīts visu dienu kuras. Tāds karstums, ka elpu nevar atvilkt. Laiks karsts. No rīta smidzināja lietus. Pagājušajā gadā bija daudz vēsāks. Uz rīta dievkalpo­jumu gājām, sniegiem sniegot.

— Vai jūs liksiet mani mierā! — jaunkundze iespie­dzās. — Teikšu mammai, lai jūs padzen.

Viņa ātri pagriezās un devās prom tādā gaitā, kādā vienmēr iet saimnieces, kad sarājušās ar kalpotājiem: maziem solīšiem, sperot tos ātri, bet virzoties uz priekšu lēnām, šūpojot gurnus un izriežot krūtis.

— Br-riesmīgi baidos! — virtuvene iedziedājās nopa­kaļ. — Ai, kā nobiedējāt!… Vispirms algu izmaksājiet un tad plātieties! Es varbūt kopš ziemassvētkiem no jums piecnieku pat paost neesmu dabūjusi. Novākšu galdu un likšos gulēt un nekādu tēju nepasniegšu. Mek­lējiet katordznieku! Tas jums naktī tēju pasniegs.

Viņa paņēma no galda netīru šķīvi un, kā to dara ve­cas sievas, kuras tur tikai vienu kalponi, ielika tajā ka­roti, uz karotes otru šķīvi, uz šķīvja glāzi, uz glāzes trauku ar šķiņķi un jau gribēja uz šķīvja likt vēl paplāti ar tasītēm, kad viss nogāzās uz grīdas.

— Pagalam ir!

Rokā palika viens — galvenais šķīvis.

Virtuvene padomāja, padomāja un iesvieda ari to ko­pējā kaudzē.

Viņa pakasīja zem lakatiņa aiz auss un pēkšņi, it kā kaut ko atcerējusies, devās uz virtuvi. Tur uz soliņa sēdēja izkāmējis kaķis un laka no bļodiņas pienu ar ūdeni. Kaķa priekšā bija notupusies meitene — «bārenīte trauku mazgāšanai». Viņa skatījās un mudināja:

— Loc, loc, ■— ak tu tētit! Saēdies, esi diezgan gavē­jis! Ar labu ēdienu, tā teikt, vienā stundā atkopsies!

Virtuvene sagrāba meiteni aiz auss:

— Kas tur ēdamistabā traukus sadauzījis? Ko? Vai tāpēc tevi tur, lai tu traukus plēstu? Ak tu žurka! Redz, ko sadomājusi! Ej piekop ēdamistabu. Rīt tu dabūsi, draņķe tāda!

Meitene sabiedēta ieraudājās, izšņaukājās priekšautā, paberzēja ausi, izšņaukājās brunču stērbelē, iepinkšķē- jās, izšņaukājās galvas lakatiņa stūrī un pēkšņi, pie­skrējusi pie kaķa, nogrūda to uz grīdas un iespēra tam ar kāju.

— Un pazūdi, rīma tāds! Glābties nevar no jums, ne­šķīsteņiem. Tikai pienu leksīt vien zina. Kaut tu ātrāk nosprāgtu!

Kaķis, ar kāju pamudināts, izspruka trepēs, tik tikko paspējis asti izraut, — gandrīz vai durvīs iecirta.

Viņš aizslēpās aiz samazgu spaiņa, ilgi nepakustēda­mies sēdēja, noprazdams, ka varenais ienaidnieks var­būt viņu meklē.

Pēc tam viņš izgāza savas bēdas un neizpratni sa­mazgu spainim. Bet spainis vienaldzīgi klusēja.

— Ņau, ņau!

Tas bija viss, ko viņš prata.

Vai tad te kāds ko varēja saprast?

(Auklītes stāsts)

Tie nav mūsu ziemassvētki. Basurmaņu. Mūsējiem tie pat ne tuvu nav līdzīgi. Pie mums dažreiz tāds sals uzsveļ, ka elpu rauj ciet, — tā tik skaties, ka deguns neno­krīt. Sniegu saputina tā, ka dieva pasaulīte nav re­dzama. No pulksten trijiem tumsa. Kungi sodās, kāpēc petroleju daudz dedzini, — bet vai tad lai vistiņas ķertu.