Nadežda Tefi - Pagātnes pareģotājs

— Pateicos! -— es teicu. — Tikai es vairāk interesē­jos par citu jautājumu.

— Saprotu! — viņš pārtrauca. — Lai saprastu, man pietiek vismazākā mājiena. Jums nedod miera domas par to mantu, ko jūs šajās dienās pazaudējāt.

Es sāku atcerēties, kas man ir pazudis: cepures adata, beidzamais žurnāla «Apolon» numurs, labās rokas cimds …

— Sī manta jums bija dārga un nepieciešama. To es redzu pēc jūsu rādītājpirksta līnijām.

Droši vien viņš domāja cimdu. Tas patiešām bija ļoti nepieciešams, un es, to meklējot, līdu pat zem skapja un sasitu pieri.

— Jums gribētos zināt, kur tagad šī manta atro­das! — pravieša balsī turpināja hiromants.

— Jā, ļo-oti!…

— To jūs vairs neatgūsiet, bet tās dēļ no bada būs glābta vesela ģimene. Un tā slavēs jūs, pat nezinot, kas jūs esat!

— Nelaimīgie!

— Tagad pastāstīšu jūsu pagātni. Jūs bijāt slima.

Es klusēju.

— Ne visai stipri.

Es klusēju.

— Un diezgan sen. Vēl bērnībā.

Es klusēju.

— Bet slimība nebija nopietna. Es tak saku, ka ne­bija nopietna, — viņš taisnojās. — Tā, kāds sīkums! Galva, vai, sāpēja … un neilgi. Kas tad tur! Varbūt kādu stundu. Un vēl man jums jāsaka, ka jūsu dzīvē zināma loma bijusi jūsu vecākiem: vienkāršāk sakot, — mātei un tēvam. Bet jūsu rokas līnijas man vēl atklāj, ka jūs esat ļoti devīga. Kā tik pamanāt — cilvēkam va­jadzīga nauda, jūs tūdaļ visu viņam atdodat.

Mēs abi kādu brīdi paklusējām — viņš jautājoši, es noraidoši.

Pēc tam viņam iegribējās mani sarūgtināt. Viņš pa­cēla galvu uz augšu un, purinādams zaķausis, kodīgi sacīja:

— Pie vīra jūs nekad neiziesiet.

— Nu pieņemsim!

— Kā, «pieņemsim»! Man pēc zeltneša pirksta sestās locītavas līnijām …

— Jūsu sestā locītava melo. Esmu jau sen precēju­sies.

Zaķausis drūmi nolaidās.

— Tādā nozīmē jau es teicu. Ja jau esat precējusies, kā tad vēlreiz pie vīra varat iziet. Jo vairāk tāpēc, ka jūsu vīra nāve nav iezīmēta jūsu rokā. Viņš nodzīvos līdz deviņdesmit diviem gadiem un nomirs no tāda nieka, ka jūs pat nemanīsiet. Bet jūsu vīram ļoti bīstami ir ugunsgrēki. Ugunī viņš ļoti viegli aizdegas …

— Pateicos, mēs būsim uzmanīgi.

— Un vispār, sargieties visādu nelaimes gadījumu. Tas ir mans padoms. Sasitumi, sakropļojumi, lipīgas slimības, acu, roku, kāju un pārējo locekļu zaudēšana var beigties pat ar nāvi — tas viss jums ir ārkārtīgi kaitīgi. Tas ir viss, ko es jums varu pateikt, izpētījis

jūsu roku pēc zinātniskās hiromantijas pamatiem. Viens rublis.

Es samaksāju, pateicos un gāju projām.

Viņš stāvēja trepēs — viena zaķauss izslieta, it kā uzmanīgi klausītos manos soļos, otra — bezcerīgi noļu­kuši. Viņš ilgi skatījās man nopakaļ.

— Pasveiciniet no manis grāfieni Zadoļsku! — viņš pēkšņi no augšas iesaucās.

— Ko-o? — es pacēlu galvu.

— Baronesi… Par rekomendāciju. Un^ ķņazieni arī. . .

Viegli piemiedzis acis, viņš lepni paskatījās uz abiem raibajiem kaķiem, kas tupēja pie paša sliekšņa. Sak, vai jūs, radībiņas, maz saprotat, kas stāv jūsu priekšā?

— Noteikti! — es atbildēju.

Es sapratu, ka jābūt delikātai, ja jau reiz neesam vieni.

Kaķi saskatījās.

Vakar vakarā bijām pie Ložkiniem. Sarunājām tādas šausmu lietas, ka baismi bija līst metro.

Un taisnība, — padomā tikai — pusnaktī pazemē. Parīzē to tā neizjūt, tāpēc ka franciski. Bet, ja metro ierīkotu Timā vai Majoarhangeļskā, tad droši vien tur iemitinātos mirušie.

Mēs, krievi, vispār esam mistiski noskaņota tauta, bet Ložkina madāma pārsniedza katru mēru. Pati ielūdz ciemā, bet, kad atnāk, iepleš nāsis, izbola acis.

— Es, — saka, — nojautu, ka jūs šodien atnāksiet.

Viņas vīrs ir parupjš cilvēks.

— Pati, — saka, — taču ielūdzi, kas tad tur ko no­jaust?

Sievietēm, man šķiet, vispār daba ir smalkāka. Un pa­tiesi, Ložkina madāmā šīs pašas mistikas ir briesmīgi daudz. Vakar viņa atstāstīja brīnumainu atgadījumu.

— Man, — viņa stāsta, — piemīt neparastas iedves- mošanas spējas pa gabalu. Nez cik reižu esmu pārbaudī-

jusi. Vīram, zināt, drausmīga atmiņa, — lai ko arī uz­dotu, visu aizmirst. Bet es ļoti mīlu piparkūkas un vien­mēr viņu lūdzu nopirkt, lai būtu pie tējas. Un dažreiz pirms tējas sāku viņam domās iedvest: «Neaizmirsti piparkūkas, neaizmirsti piparkūkas!» Un, iedomājieties, dažreiz arī nopērk.

Tas tiešām ir pārsteidzoši, tādas spējas!

Oļečka Bakina, izrādās, ari nav bez spējām. Viņa bija iemīlējusies kādā aktierī un katru vakaru to iedvesmoja: «Celies, ej no mājas laukā un nāc pie manis!» Un viņš, stāsta, patiesi cēlies un gājis. Taisni brīnums!

Viņš gan gājis nevis pie Oļečkas, bet pie Marijas Mihailovnas, tomēr pusi iedvesmojuma izpildījis, tas ir, cēlies un izgājis no mājas. Nu vai tad tas nav brī­nums?

Taisni apskaužami! Kāpēc man nepiemīt nekādu tādu spēju?

No sarunas par iedvesmošanu pārgāja uz spiritismu un aizkapa dzīvi. Mūsu vidū tieši bija speciālists spiri­tismā. Pastāstīja daudz interesanta. Viņam pašam pie­mītot tādas medija spējas, ka pietiekot piesēsties pie galda, lai gars kā nagla būtu klāt. Speciālists, protams, sākumā jautā:

— Gars, ja esi šeit, piesit vienreiz. Ja tevis nav, sit divas reizes.

Un, iedomājieties, tas momentā visu godīgi izsit.

Bet vai jūs jautājāt viņiem, tiem gariem, kaut ko par aizkapa dzīvi?

— Nē, nepaspēju, tāpēc ka viņi tūlīt sāka dauzīt ar cietiem priekšmetiem man pa pakausi. Tad kaut kā ir neērti uzstādīt jautājumus. Vienu tomēr varu secināt, ka tur, pie viņiem, laikam gan ļoti maitājas raksturi. Tāpēc ka ierodas tik ļauni, ka dažbrīd kļūst gandrīz vai neērti.

Ļoti lamājas. Un kas visbrīnumainākais — vienmēr krie­viski. Acīmredzot tur ir iespējams prast visas valodas. Reiz ieradās Ofēlijas dvēsele. Nu tā tik bija dvēsele! Un kur viņa tādus izteicienus ņēmusi — acīmredzot Hamlets iemācījis. J-jā, rupji gan viņi tur kļūst, dzīve acīmredzot viņiem tāda paprasta.

— Kaut varētu uzzināt, kā tur pie viņiem ir!

Bet Ložkina madāma saka:

— Bet ja nu tur, pie viņiem, arī ir viesistaba, ēdam­istaba, priekšnams, guļamistaba un kabinets un viņi arī iet ciemos, un, lūdzu, pērc viņiem cepumus?

Pēdējā piezīme, manuprāt, bija netaktiska, jo mēs jau pie viņas ciemojāmies.

Bet Oļečka piebilda:

— Bet ģērbjas varbūt modernāk nekā mēs.

— Bet kā, — es saku, — lai izskaidro šo rupjo valodu?

Spiritists izteica domu, ka tas droši vien radies vides

ietekmē. Ka viņpasaulē ļaudis apvienojas nevis pēc la­bām manierēm, bet gan pēc garīgajām īpašībām. Varbūt kādas labdarīgas augstāko aprindu jaunavas dvēsele daudzus mūžus atrodas grēkus nožēlojušu lielceļlaupītāju sabiedrībā! Var jau būt, ka dvēseles viņiem gan ir ļoti augstas garīgā ziņā, tomēr tā, ko estēti sauc par «smal­kumu», viņiem, protams, nav un viņi izturas prasti. Nu un jaunavas dvēsele tā arī uzsūc šīs prastās emanācijas, un, ja gadās ielūkoties spiritiskā seansā, tad skaidrs, ka viņas vārdos atklājas šis laupītāju tonis.

Bet Ložkina madāma domāja, ka tas nebūtu taisnīgi, ja tā sajauktu dažādu sabiedrības aprindu ļaudis. Pro­tams, manieru nozīmē tas nav svarīgi, ja kāds taisnais ēd zivi ar nazi, tāpēc ka viņpasaulē taču ne zivju, ne nažu nav! Bet labi audzināta cilvēka dvēselei jābūt ļoti