Nadežda Tefi - Pagātnes pareģotājs

Ubadze delikāti ievirza sarunu citā gultnē.

— Tēvs Jevmeņijs labi notur dievkalpojumus. Vareni.

— Ka labi notur dievkalpojumu, par to es nestrī­dos, — atraitne aizvainota sakniebj lūpas, — bet, ka visu gavēni ēd zivis, tas vairs nav godīgi.

— Viņi ir mācīti. Viņiem nav jāstāsta, ko var un ko nevar, — tirgone samierinoši piebilst.

— Lai ir mācīti. To taču neviens nenoliedz. Man pa­šai meita beidz proģimnāziju. Bet lai es ķertos pie zi­vīm, — tad jau labāk likties zārkā.

— Kungi vienmēr gavēnī ēd zivis, — saka ubadze, un var just: lai gan tas ir grēks, ar kungiem viņa lepo­jas. — Zivju zupu vāra no ķīšiem, cep pīrāgus, vāra stori, žāvē sīgas. Bet pie Daņiloviem taisīja vārītu nelmu.

— Ak nelmu? Tādas zivs nemaz nav, — atraitne aizvainojās.

— No Sibīrijas bija atveduši.

— Vēl ko neizdomāsi! Ko gan viņa nevar sarunāt! No Sibīrijas šai zivis vedīs.

— Bet es, — tirgone nopūtās, — ļoti mīlu zivis. Se­višķi sālītas. Salīta zivs — taisni vai nomirt var .. .

— Bet ņemt storīti un apliet. . .

— Mīļā! — tirgone tīksmīgi atbild. — Mīļā! Store nu gan kož makā. Kož makā gan storīte!

•— Nu kaut vai zandartu. Var jau ari zandartu mērcē.

— Ari zandarts tagad kož makā. Pat Joti kož.

— Nu tad ņem breksi. No brekša ari var, ja labi. . .

— Breksis ari kož makā.

— Jums tikai visas kož makā. Jūs esat par daudz bai­līga, — atraitne ironizē.

Tirgone smagi nopūšas.

— Redz, kad vīrs bija dzīvs, tad ēdām zivtiņas un nekā nebaidījāmies. Bija pārticība, un nekādus sani­tārus netikām redzējuši. Bet tagad staigā un izošņā. Atnāk viens — paošņā, atnāk otrs — paošņā. Tpū! Tikai no viņu deguniem vien prece man ar sēnēm apau­gusi, ar pelējumu apmetusies. Prece ir maiga, — vai tad tā var panest cilvēka degunu. Slikti tagad klājas. Vīrs man bija jauns, skaistulis. Vīrietis uz goda. Reiz viņam atgadījās nelaime. Viņš gāja uz pastu nosūtīt par pre­cēm naudu; tūkstoša pusotra viņam bija klāt. Bet pasts toreiz atradās vecajā mājā, netālu no mums. Viņam bija jāiet pa gravu gar ganībām. Vieta vientuļa. Viņš vienmēr ņēma līdz revolveri. Spēka pilns bija, — vārdu sakot, piens un asinis. Tā viņš iet, un pēkšņi, nez no ku­rienes radies, viņam priekšā puisis. «Stāt!» viņš kliedz. «Ja ne, tad — beigas.» Vīrs apstājās. «Ko tev vajag?» viņš prasa. — «Atdod naudiņu,» saka puisis, «visu, kas tev ir, tikai labi ātri,» viņš saka, «man nav vaļas tūļā­ties.» Un ko jūs domājat? Cits būtu līdz nāvei nobijies. Bet manam vīram ne silts, ne auksts. Mierīgi izņēma naudu un atdeva laupītājam. Tas naudu paņēma un stingri jo stingri pieteica nestāstīt ļaudīm. Vīrs atgrie- zās-mājās, aizslēdza visas durvis un čukstot man izstās-*» tīja. Bet vairāk nevienam. Tad nu gan es brīnījos! Cits viņa vietā aiz bailēm diez ko būtu izdarījis. Gan būtu kliedzis, gan šāvis, gan aizstāvējies, bet viņam ne silts,

ne auksts. Tāda otra meklēdams neatradīsi. Nu un no­mira. Labiem ļaudīm jau nav lemts ilgi dzīvot!

— N-jā, — nopūšas ubadze un paceļ acis uz netīra­jiem griestiem. — Tādi acīmredzot ari tur ir vajadzīgi!

— Runāja, ka esot pārdzēries — no tā arī nomiris, — iebilst atraitne, nesatricināmi skatīdamās uz tirgones degunu. — Kas tad man! Kā pirku, tā pārdodu.

— Nestāsti pasakas! — atcirta tirgone. — Mans vīrs no apvārdošanas nomira, nevis no pārdzeršanās. To tev pat zīdainis pateiks, kur nu vēl…

— Tādas slimības nu gan nav. Apvārdošana! Kas tad tā par slimību? Man meita mācās proģimnāzijā. Katrai slimībai ir mikrobs, bet par tādu apvārdošanu neviens pat dzirdējis nav.

— Kungs apžēlojies! — klusā sašutumā izsaucas ubadze un pat noslauka muti, lai būtu ērtāk iebilst, ja tirgonei ievajadzētos viņas palīdzības.

Bet tirgonei dūšas netrūkst.

— Meita! Tev meita mācoties proģimnāzijā! Bet esi tu man prasījusi, vai es ko gribu dzirdēt par to tavu meitu! Bāžas man virsū ar savu meitu. Neskatās, ka lielais gavēnis, nekā, bet ar visādiem, kungs piedod, niekiem …

—• Pareizi, pareizi! — piebilst ubadze. — Neskatās, ka gavēnis… Kad es pie vācieša dzīvoju — pie Augusta Ivaniča — viņš vienmēr klusajā nedēļā ga­vēja. «Man,» viņš saka, «šķiņķis būs gardāks svētkos, ja es pēdējo nedēļu būšu ēdis' gavēņa ēdienus.»

— Redzat nu! Vācietis — pat tas saprata, ka dvēsele jāglābj!

— Saprata, saprata tavs vācietis, — mēdījās atraitne, pieceldamās no krēsla. — Saprata-a. Viņš laikam tevi ar Sibīrijas zivīm baroja. Izrakstīja no Sibīrijas! Hi, hi!

Aklu joki! Skaties, saimniec, viņa tev, vecai vārnai, ga­vēņa cukuru nočiepusi. Nekas, nekas! Redz, tur zem tasītes guļ.

— Ak tu neliete! — notricināja ubadze. — Man jau nu ļoti jūsu cukura vajag! Pat redzējusi neesmu jūsu apsūkāto cukuru.

— Ak man cukurs apsūkāts?! — saniknota kliedza bodniece. — Ā-ārā! Lai pat smakas no jums …

— Inteliģentam cilvēkam ir pilnīgi neiespējami jūsos klausīties. — Policista atraitne nopurināja druskas no apģērba un cienīgi aizgāja.

— Arā! — vēlreiz nobrēca tirgone.

Ubadze saknieba lūpas, uzvilka galvā lakatiņu un tipināja uz durvīm.

Aizgāja.

Tirgone uzreiz nomierinājās un, kā jau uz svētkiem, visu sakopa.

— Nu ko, tējiņu padzērām un tagad, šķiet, laiks iet uz baznīcu. Lai slavēts dievs! Visam savs laiks.

— Māmiņ, pēc manis atnākušas Vera Ivanovska un Katja Fiša. Vai mēs varam iet uz vakara dievkal­pojumu?

Nadja runā vienaldzīgā balsī, bet seja viņai sasprin­dzināta un mutes kaktiņi dreb.

— Ejiet, — atbild māte. — Kā tad pēkšņi jūs pārņē­musi tāda reliģiozitāte. Aizdomīgi gan .. .

Nadja viegli nosarkst un, ātri pagriezusies, iziet no istabas.

Priekšnamā viņu, uztraukti čukstot, izjautā neveiklā lempe Katja Fiša un mazā, veiklā Vera.

— Var! Var! Atļāva! Ejam!

Nadja ātri apģērbjas. Sirds sit. Bailes. Vēl apdomā­sies un liks nākt atpakaļ.

Viņas izskrien uz ielas.

— Nav labi, kleitas mums tādas īsas. Domās, ka mei­tenes, un nezīlēs nopietni.

— Nieki, — mierina Vera. — Kleitām viņa nepievēr­sīs uzmanību, bet sejas taču mums nav jauniņas.

— Piektdien, kad es nācu no ģimnāzijas, mani kāds ormanis nosauca par jaunkundzi, — lielās lempe Katja.

— Goda vārds? Nudien?

— Vajadzēja tomēr bizes uzspraust, — Nadja uztrau­cas. — Citādi zīlniece neņems nopietni.

— Nē, nē, esi mierīga, viņa ņems ļoti nopietni. Ista­benei Feņai pateikusi visu taisnību. Un pieburt arī māk.

— Pieburt?

Nadja šaubās. Būtu labi kādu pieburt. Vakar Taubes kundze mātei stāstīja par savu tēvoci grāfu Gradolli, kas tikai Parīzē vien dzīvojot. Vecs bagātnieks. Tieši viņš ir jāpiebur. Grāfs Gradolli! Nu vai ir vēl skaistāks uzvārds pasaulē! Grāfiene Gradolli. Nadežda Aleksandrovna Gradolli! Jaunā skaistule grāfiene.

— Klusāk, klusāk! Uzmanīgi. Šeit ir pakāpieni, — čukst lempīgā. — Seit, šajā pagrabā.

— Pagrabā? — sabīstas Nadja. — Nē, pagrabā es neparko nelīdīšu!

— Bai-dos! — činkst Vera. — Bet vai tu neesi pār­skatījusies? Vai tas ir tas pats pagrabs?

— Nu protams! Man taču parādīja istabene Feņa.

— Bai-dos!

— Nu tad nevajadzēja sākt, — demonstratīvi pagrie­žas lempīgā. — Nožēloju, ka iepinos.