Nadežda Tefi - Pagātnes pareģotājs

šokētai un jācieš, ja tuvumā ir tāds taisnais ar sliktu toni…

Pēc tam saruna ritēja tālāk tādā pašā garā, maldījās pa tādiem pašiem biezokņiem un pats Ložkins izteica visai brīnumainu domu.

— Vai neesat ievērojuši, — viņš teica, — cik bieži to, kas uzskatīts par aizspriedumu un neziņas maldiem, negaidīti apgaismo zinātne un atzīst par pareizu un īstu? Tā, piemēram, sādžas sievas ārstēja rozi, ar krītu apvelkot apli ap iekaisušo vietu. Izglītoti ļaudis, pro­tams, smējās par sievu blēņošanos, bet pēc tam kāds bakteriologs ņēmās izskaidrot, ka šīs sievas ļoti pareizi to piepratušas, jo rozes baciļi nevar tikt pāri krīta ap­lim, tāpēc ka krīts pēc savas struktūras tiem nepatīk. Un viss, kas šķita tīrie nieki un par ko smējās, izrādījās, bija pareizs. Tā dažbrīd man ienāk prātā: bet, ja nu zeme nemaz nav apaļa kā bumba, bet ir kā pankūka un balstās uz trim valzivīm, bet apakšā ir elle un velni pan­nās cep grēciniekus? Padomājiet tikai, cik apjucis būtu izglītotais cilvēks, kas visu mūžu vaikstījies pēc visiem skepses un analīzes likumiem un nomiris, «iegrimdams lielajā «nekas»», un pēkšņi — lūdzu, laiziet pannu, un pats visīstākais velns zaļā krāsā, spļaujot paļas un sēra smaku, liks viņam oglītes zem pēdām. Tā nu gan patiesi būtu īsta elle! Un kas par kaunu cilvēka pašlep­numam! Te tev nu bija skepse, te tev nu bija zinātne! Un visi šie Galileji un Koperniki — visi sasēdināti pannās un cepas par melīgu baumu izplatīšanu.

Te nu arī es iejaucos sarunā:

— Tas, — es saku, — patiešām ir briesmīgi — tas, ko jūs stāstāt. Bet visā šajā «nekas» tomēr ir kaut kas mie­rinošs, kas padara šo naivo elli mazāk pretīgu. Un tieši tas, ka šajā ellē katram grēciniekam ir sava panna. Es

atzīstu to par pareizu ne jau komforta un higiēnas dēļ, bet gan tādēļ, ka tā viņiem nav iespējams satikties. Kaut gan no grēcinieka viedokļa tas varbūt ir liels defekts un elles mokas.

— Jūs izsakāties neskaidri, nesaprotu, — pārtrauca mani saimnieks.

— Bet es to saprotu tā, ka viņiem nav nekādas iespē­jas sagādāt cits citam nepatikšanas. Tas taču ir grūti, vai ne?

Visi nodūra galvas un apklusa.

Skaistā, ziedošā ielejā, kas tagad jau sen saules izde­dzināta un klāta karstām tuksneša smiltīm, kādreiz dzī­voja dievbijīgs sirmgalvis Vendimians.

Viņš dzīvoja vientuļi, kā jau pieklājas cilvēkam, kas iedziļinājies domās par dvēseles pestīšanu. Bet, tā kā viņš rūpējās ne vien par savu dvēseli, bet arī par sava tuvākā dvēseli, tad uzcēla niedru būdu netālu no ciema, uz kuru bieži gāja, vēroja dzīvi, palīdzēja, cik varēja, ar padomiem un aizrādījumiem, ietekmēja bagātos nepa­mest nabagos un visu, ko iemantoja, izdāļāja trūcī­gajiem.

Katru vakaru sirmgalvis Vendimians apsēdas uz sa­vas būdas sliekšņa un, vērodams, kā saule lēnām iegrimst rieta sārtotajās tuksneša smiltīs, domāja: «Ko es rīt darīšu sava tuvākā labā? Esmu vecs un nabags, un man nav ne spēka, ne naudas, lai kalpotu savam brā­lim. Visugudrais vakara cēlum, dod man padomu!»

Un tā kādreiz vakarā, atgriežoties caur ciemu mājās,

sirmgalvis ieraudzīja uz daudzu māju sliekšņiem izlik­tas sandales.

Sirmgalvis brīnījās un jautāja garāmgājējam:

— Saki, brāl, — kāpēc tās izliktas un vai es te nevaru darīt kaut ko derīgu?

Garāmgājējs izbrīnījies atbildēja:

— Vai tad tu esi aizmirsis, muļķa veci, ka rīt sākas jaunais gads, kurš turpināsies veselu gadu līdz pat nā­kamajam jaunajam gadam? Un katrs, kas gada sākumā uz sveša rēķina grib papriecāties, ir izlicis savas sanda­les, cerot, ka garāmgājējs tajās ieliks labu dāvanu, un, ja tev, vecais, ir daudz naudas, saber kaut vai visu ta­jās — viņi neatteiksies.

Garāmgājējs iesmējās un gāja savu ceļu, bet Vendi­mians rūgti prātoja:

«Tā nu šeit stāv vairāki desmiti sandaļu un katra no manis lūdz prieku savam kungam. Taču, ko es, vecs un nabags, varu dot?»

Un viņš ilgi domāja, sēdēdams uz savas niedru būdas sliekšņa. Un, kad apdzisa saulrieta sārtojums tuksneša smiltīs, viņa seja priekā iemirdzējās:

«Cēlā vakara gudrība mani pamācīja! Nolikšu ceļmalā savas sandales un, ja kāds no garāmgājējiem ieliks ta­jās kaut niecīgāko dāvanu, uzskatīšu sevi par laimīgu, jo dot iespēju savam tuvākajam izdarīt labu darbu ir lēnprātīgi gudrs un cēlsirdīgs pasākums. Tas ir tas pats, it kā mēs abi ietu uz debesu valstību un pie pašiem vārtiem es apstātos un teiktu:

«Mans brāli, ej tu pirmais iekšā!»»

Un sirmgalvis Vendimians nolika sandales sava mi­tekļa priekšā un mierīgi aizmiga.

Naktī pamodies, viņš divas reizes dzirdēja tuvojošos

soļus un klusas sarunas un čaboņu pie durvīm un lai­mīgi pasmaidīja.

Un, kad rīta saules zelts rotāja niedru būdas sienas, Vendimians piecēlās un pārkāpa slieksni.

Sandaļu tai vietā, kur viņš tās bija nolicis, vairs ne­bija. Bet viņš tās drīz vien atrada. Viena karājās kokā, otra uz mutes gulēja ceļa vidū. Tajā, kas karājās kokā, izrādījās, bija ielikta beigta lauku pele, bet otrā, kas gulēja uz ceļa, nebija nekā, ja neskaita to, ka kāds tajā bija iespļāvis.

Noliecis galvu, vecais ienesa būdā sava tuvākā dāva­nas un klusu, ne ēdis, ne dzēris, nepakustēdamies no­sēdēja līdz pašam vakaram.

«Ko es esmu padarījis,» viņš domāja. «Vai neesmu savu brāli pavedinājis uz rupju darbu?»

Bet vakarā, sēžot uz savas būdas sliekšņa un skato­ties, kā saule lēnām iegrimst rieta sārtotajās tuksneša smiltīs, viņš jau juta dvēselē vakara klusumu un smai­dot domāja:

«Kāpēc gan es biju sarūgtināts? Liktenis ir tik daudz­veidīgs savā devībā, ka vienas laimes vietā man dāvāja citu. Es gribēju savam brālim dot iespēju darīt labu darbu, dāvinot viņam ar to svētku prieku. Un, lūk, viens man iebāza sandalē beigtu peli, bet otrs sandali pie­spļāva. Bet vai viņi abi pēc tam neaizmuka mājās smie­damies, iedomādamies, cik es no rīta būšu sarūgtināts. Vai tad viņi nelēkāja aiz prieka un līksmes, ka mani aiz­vainojuši?

Un vai tad man, vārgam un nabagam sirmgalvim, nav jābūt bezgala laimīgam, ka esmu varējis savam brā­lim dāvāt kaut vai brīdi gaiša prieka viņa skumīgajā dzīves ceļā?»

Tā domāja dievbijīgais sirmgalvis, un, kad saule iegrima savā zeltainajā purpura gultā un nobālot izdzisa sārtojums smiltīs, Vendimians piecēlās mierīgs un prie­cīgs un, pacēlis rokas, svētīja visumu.

Kopš radusies rakstu literatūra, katrā laikmetā ir bijuši savi rakstnieki. Viņu vidū pazīstami tādi, kuru daiļrade atspoguļojusi veselus cilvēku mūžus. Būdami apveltīti ar dziļu, visu aptverošu prātu un talantu, viņi ir radījuši darbus, kuri, aizritot gadu sim­tiem, vēl tagad saviļņo cilvēku, pārsteidz ar savu spēku un briedumu.

Ir bijuši arī citādi rakstnieki — viņi dzīvei pieskārušies pavirši, kaut arī laikabiedru skatījumā bijuši populāri. Bet kas gan viņus tagad vairs pazīst? Viņi savu mūžu ir nodzīvojuši. Ja šodien izdotu tādu rakstnieku darbus, tie varētu lasītājā izraisīt tikai izbrīnu un viņu garlaikot.

Ir vēl viena rakstnieku kategorija. Viņi bija populāri savā laikā, pēc tam viņus aiz dažādiem iemesliem aizmirsa. Un pēkšņi, gadījuma pēc atverot tāda rakstnieka grāmatu, rodas priecīgs atklājums — šis rakstnieks jums ir tuvsl

Lai ari viņš nebija radījis nekā laikmetiska, ne jau visiem tas lemts, bet viņš bija pratis saskatīt un izteikt kaut kādas sava laika ļaužu tipiskas iezīmes — laikmeta iezīmes, un mēs uzzinām kaut ko jaunu par sen pagājušām dienām un it kā citādas ieraugām, kā likās, jau pilnīgi iepazītas lietas.